Lasītava

Skatīt pēc:
Datuma Popularitātes
W836_photo_copy_2 Square81_10640_554866707896864_2057411988_n
Šamanisms

AYAHUASCA

Bija, nakts, pilna zibeņu, vēja un pilnmēness. Lielā namā sabraukusi cilts – svešinieki, kas drīz kļūs ļoti tuvi, tuvi, piedzīvojuši brīnumus, atdzimšanu, attīrīšanos. Visi sabraukuši uz ceremoniju, kas mainīs viņu dzīves. Vismaz par sprīdi, par vienu soli. Citam bezgalīgu, citam pavisam īsu – piemēram, to 20 centimetru garumā, kas galvu šķir no sirds.

Es zināju, ka pieredzēšu šo rituālu jau sen. No pirmās reizes, kad izdzirdēju vārdu – ayahuasca. Vārdu, kas iezvanījās dziļi, dziļi manā pazemē, iekšienē. Pat nezinot, kas tas tas ir, es teicu – es to darīšu, es to jutīšu, man to vajag. Palasot vairāk, es sapratu – tā ir sena, vissenākā Dienvidamerikas indiāņu ceremonija, kurā šamanis pasniedz senu dziru, vārītu no trejdeviņām spēka zālītēm. Tādām, kas katram, ikkatram ārstē viņa sāpes, noņem viņa blokus, iztīra viņa vainas.

Manī visu laiku dzīvoja mītiskā sajūta, ka piedzīvošu brīnumu pavisam drīz. Es lūdzu, paijāju Visumu, lai tas notiek drīz. Un atbilde nāca zibenīgi – tikko, kā es patiešām no sirds biju gatava. Negaidīta un pēkšņa iespēja – izdzīvot ayahuasca ar Peru šamani.

Un te nu es biju. Ar tuvajiem svešiniekiem. Plecu pie pleca uz raupjas dēļu grīdas katrs uz sava matracīša. Ar ūdens krūku galvgalī. Jā, un arī trauku vemšanai un diviem cēliem podiem aiz krāsainiem aizkariņiem. Jo ayahuasca attīra burtiski – tu vem ārā savu egoismu, bailes, svešus nospiedumus, garus. Tu topi jauns. Garā un miesā. 

Priekšā elpo un pūš šamanis. Pēc brīža viņa elpošana pāraugs dziedāšanā, vēl pēc brīža lūgšanā. Un vēl pēc brīža viņš pasniegs mums dziru. Viens pēc otra mēs dosimies iedzert tumšas zāles no mežonīgiem, lekniem, dzīvinošiem, skanošiem džungļiem.

Iesākumā bija nekas. Un pēc brīža acu priekšā sāka griesties Visums. Es saredzēju visu lietu skaistumu, nozīmīgumu un reizē niecību, visu lietu divejādo dabu. Ļaunumu un tumsu, kas patiesībā ir daļa no gaismas un īstā plūduma. Es ieraudzīju, kāpēc mums ir šīs ķermenis – lai dievišķais, lai gars varētu pats sevi aptaustīt, lai viņš justu sevi caur 6 maņām. Un es sāku sevi taustīt – tik brīnumaina sajūta, ka mums ir dots šīs ķermenis, pirkstgali, mēle, viss. Vēl vairāk – mums tiek doti arī citi ķermeņi, kam pieskarties, ko noskūpstīt, kuros ieiet. Acis, lai gars varētu ieskatīties acīs pats sev.

Visa nakts bija pilna absolūtu brīnumu, kurus izstāstīt es varētu 5 grāmatās. Visums vijās nebeidzamā zīmējumā, enerģijas ziedos, kur katram ķermenim, katram cilvēkam bija unikāla un vienlaikus pilnīgi nesvarīga nozīme. Apziņa, Vērotājs visu laiku bija absolūti klātesošs. Tas, ko es piedzīvoju nebija ne transs, ne reibums. Savā Visuma sapnī es ar pilnīgu apziņu un klātesošu saprātu pieskatīju cilvēkus, kas man bija blakus – vīrieti, kura ķermenis vibrēja, kratījās, ripinājās. Dejojošo, skaisto sievieti sev blakus. Vīrieti baltā, kuram bija bezgalīgi slikti, kurš bija iestrēdzis starp dimensijām un netika atpakaļ. Visam pa vidu šamanis, centrs, ceļabiedrs, kas ar visam savām maņām bija pie ikviena no mums, paijājot ar ūdensrožu elpu, svilpojot, elpojot tumsā. Īsta cilts, tad redzi, ko nozīmē īsta cilts.

Un tad pēc šīs nakts nāca nākamā. Vēl dziļāka, daudz personīgāka. Ceremonijai sākoties, es sapratu, ka notiks kas ļoti nozīmīgs, kas tāds, kam mans prāts pretojas no visa spēka. Es turēju acis vaļā cik vien bija manos spēkos, jo, tās aizverot, sākās ceļojums, sākās dziļums. Cauri savam ego es tik tikko izvilināju vissvarīgāko jautājumu – es gribu saprast un zināt, kāds ir mans uzdevums šeit, es gribu saprast, kas ir mans raksts, mans zieds Visuma nebeidzamajā zīmējumā.

Man bija ļoti auksti un es skaidri sapratu – atbilde ir – tev ir jāmirst. Tev ir jāmirst un tad lietas mainīsies, tu ieraudzīsi sevi. Es skaidri sapratu, ka man ir jāmirst savu tuvo, mīļo dēļ. Lai viņiem būtu es – dziļāka, jūtošāka, mīlošāka. Un, mīļie, es miru. Es miru, guļot uz dēļu grīdas ar savu cilti. Tik lielas sāpes un asaras es neatceros izdzīvojusi. Tajā brīdī es jutu līdzi katram ķermenim, kas ir miris uz šīs pasaules. Jo es sapratu ļoti skaidri – nāves brīdī tas nav egoisms, kas liek baidīties no nāves pēdējā brīdī. Tā ir absolūtā mīlestība, ko mēs jūtam pret šo dzīvi, pret saviem cilvēkiem. Tās ir bailes viņus nekad vairāk nejust, nepiedzīvot. Grieziena sajūta ir šausminoša. Tev šķiet, ka tu griez tieši iekšā savā gaismas saiknē, mīlestībā, tajā, kas tevi tur kopā ar savējiem.

Un tad, kad es jau biju iegūlusies tumšā zemē, padevusies viņu, mīļo dēļ. Kad es patiešām pazudu, nomiru. Tad piepeši, saplūstot ar zemi, es izjutu neticamu, gigantisku laimes, ekstāzes sajūtu. Orgasmu pēc orgasma. Saplūdums ar zemi. Es ieraudzīju, ka no manis sāk dīgt puķes un augt džungļi. Mirt ir tik nenormāli skaisti, tāds neprātīgs, uzbudinošs skaistums, kad tu saproti, ka nekas nebedzas. Kad ieraugi, ka tā enerģijas saikne, ko esi šķietami pārcirtis, ir pārvērtusies brīvā, lidojošā gaismā, kas nevienu netur sev klāt, neviens nav piesiets, viss ir brīvs. Mirt ir tik ļoti skaisti, tik ļoti skaisti. Mirt ir orgasms, no tā rodas jauna dzīvība. Un katrs mūsu orgasms ir mazā nāve – tā patiesībā ir mūsu iespēja atdoties, pazust absolūtā Visumā ik dienas.

Un tajā brīdī nāca pilnīgi skaidra sapratne, kas es esmu. Es esmu tīra, skaista, vienkārša mīlestība. Man nav jābūt sarežģītai, man nav jāpiepūlas, es drīkstu izlikt uz āru savu sirdi. Tik vienkāršu, ļoti mīlošu, gaišu, jā, vientiesīgu un sirsnīguma, maiguma pilnu sirdi. Tas sāp – izlikt sevi šādu. Tas sāp, jo tu kļūsti pilnīgi kails, ar pilnīgi atvērtām, vaļējām krūtīm. Iepriekšējā rītā man pienāca šamanis, apskāva un turēja ilgi, ilgi. Tad uzlika plaukstu uz manas sirds un teica – te ir tāds skaistums, tu esi tik skaista. Un tagad naktī es to pieredzēju. Es pēkšņi sapratu, par kādu skaistumu runā mans vīrs, mani tuvie – ne jau par pareizu vai nepareizu mutes izliekumu vai kāju garumu. Ne par to, ko es daru labi vai slikti. Bet par manu sirdi, manu garu, Visumu manī, ko līdz šīm redzēja man blakus esošie. Tikai ne es pati.

Tajā brīdī es sāku dejot. Pa vidu vemjošiem cilvēkiem, sievietei, kas tālu citā stūrī kliedza orgasmā, rīta gaiļu dziesmām aiz loga, ūdens lāšu čaboņai uz milzīgā šķūņa jumta, gariem, kas nespēja atrast vietu, manam vibrējošajam kaimiņam, šamaņa dziesmām un bungu skaņām. Es jutu, kā Visums, enerģija vēlas manī kustēties, liesmot, dzīvot. Blakus man dejoja vēl viena sieviete, mēs dejojām kopā, kamēr šamanis man uz krūtīm, uz atvērtās vietas pūta virsū džungļu ūdensrožu elpu un čuksteja aizmirstas, ritmiskas dzungļu vibrācijas.

No rīta, spilgtā rasā mirdzošā leknā zāle, dadži un mežrozes jau vairs nebija plakana, nošķirta viela. Tā bija daļa no manis, izaugusi, no mana mirušā un augšāmceltā ķermeņa. Šī pasaule tagad aug no manis un es augu viņā.

No rīta man pienāca šamanis, apskāva un teica. Džungļi tevi gaida, brauc, es gribu tev iemācīt, ko es māku. Džungļi tevi gada. Džungļi skan tevī.

Kad es atbraucu mājās, mans mazākais puika ilgi, ilgi turēja galvu pie manām krūtīm. Tieši uz ziedošās, atvērtās, sāpošās sirds.

Inese Indāne

http://budbloomblossom.com/lv/

Library_page_photo_copy_2
Šamanisms

AYAHUASCA

Bija, nakts, pilna zibeņu, vēja un pilnmēness. Lielā namā sabraukusi cilts – svešinieki, kas drīz kļūs ļoti tuvi, tuvi, piedzīvojuši brīn...

3952
14. augustā, 2014