Lasītava

Skatīt pēc:
Datuma Popularitātes
W836_engelis2 Square81_es_20sezu
Emocijas

Bērna zaudējuma skaudrums subjektīvā raksturojumā

„Nāc, nāc, mazulīt, pie manis” – šie vārdi sākumā skan kā apjucis aicinājums un maigs lūgums, vērojot tikko piedzimušo un silto, no manām miesām iznākušo zīdainīti, kas nez kādēļ - aizvēris acis, sakniebtām lūpiņām ir tik kluss. Bez krūšu kustību vilnīšiem elpojot. Vārdiskais lūgums sekunžu simtdaļās pārvēršas par izmisuma pilnu caururbjošu kliedzienu smadzenēs, kad redzi drudžainu un mulsu ārstu operativitāti, kas cauri dzirdes sapampumam izlaužas kā vatē samircis vārdu kamols: „Te vairs neko nevar darīt.” – Kā nevar darīt? Nu masējiet, elpiniet, lūdzu, lūdzu, lūdzu! - jūs taču esat ārsti, mazulim tikko vēl bija sirdstoņi, - jūs taču pārbaudījāt, visi dzirdējāt!

Tu raugies uz zīdaino, dzemdību darbā piesarkušo miesiņu, kas nezin kādu iemeslu dēļ ir atvadījusies no dvēseles. Pēkšņi un nesaprotami izlēmusi nepiedzimt šajā pasaulē. Paņemot rokās un piespiežot mazo pie sevis klāt, nesaproti, kāpēc – nu kāpēc, kāpēc viņa neelpo!? Tu taču biji parauggrūtniece, ar labām analīzēm un rezultātiem, ar bērniņa kustībām un skaistiem sapņiem. Taču pēkšņi turi mirušu – nē, nē, varbūt tikai aizmigušo mazuli, kas nez kāpēc negrib mosties! Skūpsti acis un mazo apaļos vaidziņus, kam vajadzētu pieplakt pie krūts, bet vēl nevari aptvert, ka tas nesekos … Viss sekojošais notiek tikai vērojot, jo iekšējā pasaule jau ir sastingusi. Ārsti rūpīgi notīra bērniņu, sasedz kā ikvienu jaundzimušo siltā segā, apkopj tavu ķermeni kā pēc ikkatrām dzemdībām, tikai šķiet, ka runā klusāk kā ar citiem jaunajiem vecākiem. Jautā, cik ilgi vēlēšos pagulēt dzemdību zālē un kad pārvest uz palātu. Izpilda lūgumu mazuli paturēt un apklāj manas drebošās kājas ar vēl siltāku segu. Informē, ka rīt mūs uzmeklēs sociālais darbinieks un informēs par sekciju, kā arī bērna sūtīšanu kremēšanai.

Nezinu, vai ārprātīgāka ir nakts pēc dzemdībām vai tomēr laiks, kas seko vēlāk. Kad pārgājis šoks un no robotveidīgas būtnes sāc attapties savās sajūtās, sienas kļūst par ieslodzījumu pašas nenojaustajām elsām. Tās pārņem visu fizisko ķermeni, kad esi gatava ar nagiem iekrampēties apmetumā un iekosties pati savā miesā. Sajust asiņu garšu un varbūt tās notecināt, lai aiznestu savam bērnam – varbūt var pārliet un atkal atdzīvināt. Vai arī visu sevi izraudāt, tā arī izkust un iesūkties zemē.

Bet tev dod nomierinošus līdzekļus un medikamentus piena apturēšanai krūtīs, un skaidro racionālus, līdzjūtīgus iespējamos iemeslus – medicīniskus, fizioloģiskus, kas tieši uz tevi šoreiz nospēlējuši to procentuāli reto iespējamību, lai no dzemdību nodaļas vēlāk izrakstītu ar tukšumu – aklu un trulu. Saltajā gaismā slimnīcas morgā, kad tev ļauts vēl pēdējo reizi atvadīties no mazā pirms viņus sūta uz krematoriju, liekas, ka šo vīstoklīti varētu nest mājās, piespiest pie krūtīm un turēt stundām ilgi. Varbūt, siltas miesas sasildīta, meitiņa tomēr sāktu elpot un sirds pamostos. Liekas, ka to nekustīgo cilvēciņu tu tik un tā gribi sev, nevis atdot dzelzs ierīcēm, kas tev izsniegs tikai kapsulu ar putekļiem.

Pēc tam tu iemācies raudāt kā upe palos – nekontrolēti un alkaini, jo burtiski visa miesa brēc pēc bērna - daļas tevis, kas neizprotami zaudēta. Simtiem, tūkstošiem jautājumu maldās galvā – nu kā, kā, tas varēja notikt - ko es darīju nepareizi, kur katrs no iesaistītajiem kļūdījās, ko tu esi noziegusies sava bērna priekšā, ka viņš izvēlējies nepiedzimt? Ak, Dievs, kas tu esi par māti, ja nejūti, ja neapjaut jau zemapziņā par mazā labsajūtu vēl savās miesās? Vai esi zaudējusi pazemību debesu priekšā, ka uzskatīji – bērns tev pienākas tāpat vien? Varbūt kāds noskauda? Ko tieši tu darīji nepareizi?

Pārbraucot mājās, seko daudzi neveikli dialogi, kas šķaida tevi kā lodēm caururbtu dzīvnieku – paziņu jautājumi, īsziņas un dabiski priecīgā interese par to, kas piedzimis, ikreiz apraujas un kļūst saspringta. Istabas smaržo tāpat kā pirms aizbraukšanas uz stacionāru, bet – nolādēts, visur, kur raugies, ir gādātas lietas mazajam – rūpīgi saliktas pamperu pakas, novietotie ratiņi priekšnamā, rāpulīši un mīkstās cepurītes apzinīgi salocītās kaudzītēs skapī – visur jūtama gaidīšana un siltas elpas apdvestas rūpes.

Pēkšņi tu vēlies, lai laiks apstājas un visa pasaule sastingst kā pēc fejas mājiena, kad nekustīgi paliek karalis un karaliene, galms un visa karaļvalsts – pat putnu dziesmas koku zaros un pati daba. Tās dažas sekundes, kas tev var dāvāt iespēju iekāpt pagātnē un mainīt kaut niansi liktenī, trulajā sāpē, kas tagad griežas miesā. Tālākajās dienās psihes aizsargmehānismi nospēlē savu lomu – bez ēstgribas tu rīkojies saskaņā ar visu, kas jādara parastās dienās, kārto dokumentāciju bērna dzimšanas un miršanas reģistrācijai, nodrošini kremēšanas procesa virzību, virzies pa trajektoriju ierastajās aktivitātēs un vēro, cik uz ielām daudz sieviešu ar ratiņiem. Mazie guļ, niķojas, aizrautīgi smejas un tuntuļo biezi savilktajās virsdrēbēs. Vienalga, ko viņi darītu, tas žmiedz smeldzē katru šūnu krūšu apvidū. Kāpēc manam bērnam bija jānomirst? Trekna, sarkana svītra pārvilkta visiem taviem plāniem par tuvākā dzīves laika veltīšanu ģimenei un mājām. Darbnespējas lapa acu priekšā ciniski raugās kā no lētas rotaļlietas atsperē izlēcis klauns, kas tirinās un ņirgājas par to, ko savā prātā biji kalkulējusi.

Iespējams, tuvinieki gaida, ka jau pēc mēneša, diviem, trim – viss būs kā agrāk un prāts norims. Temats netiek vairs cilāts, tas pat netiek aiztikts, un ikviens baidās pajautāt: „Kā jūs pašlaik jūtaties?” Apkārtējiem varbūt liekas, ka tas, ko viņi nav redzējuši, ir mazāk sāpīgs zaudējums. Vai tieši otrādi – nezinot, kā rīkoties, uzvedas kā „latvietis-parastais” un tas ir – nerunā nemaz. Taču manis kā sievietes ķermenis deviņus mēnešus ir fiziski, morāli, dvēseliski noskaņojies uz bērna sagaidīšanu, un to nevar vienā dienā kā radio pārslēgt uz citu staciju. Lolots, izsapņots, turēts siltās rokās un tad atņemts… Lai vai kas būtu dziedinošākās nodarbes – atgriešanās darbā, atpūta, pievēršanās vaļaspriekiem vai lūgšanas – dvēseliski mans bērns vēl ilgi būs ar mani domās. Un nelīdz līdzjūtības pilnie teksti „cik labi, ka jums vēl ir citi bērni” vai „jūs vēl jauni – gan jau būs vēl cits mazulis”… Šajā vasarā manam bērnam apritētu pusgads  – viņš vēl smaržotu pēc mana piena un jau ēstu dārzeņus, čāpstinādams lūpeles. Tā vietā savos jautājumos esmu apstaigājusi astrologu, dvēseļu redzētājus, speciālistus un medicīnas profesionāļus, mēģinot  likt kopā puzles gabaliņus piedzimšanas un aiziešanas iemeslu kartei, sēru un izsērošanas jēgai un Visu-augstā providencei, ko gan Viņš ar to visu gribējis pateikt. Ar katru atbildi esmu ieguvusi kaut vienu atziņu, kas man palīdzējusi. Un kaut es zinu, ka tieši sāpes ārda mūsu uzaudzētās ādas, vienalga - žēlums un smeldze ir manas ceļa biedrenes ik dienu. Es nekad nevarēšu pateikt, ka man ir trīs bērni, jo man ir četri – pat ja citi to vienu neredz. Dažu mēnešu laikā, šķiet, pati sevī esmu novecojusi par desmit gadiem. Un pat ja no psiholoģijas viedokļa vēl esmu kādā no konkrētām sēru stadijām, sāpe ir mazliet dzidrāka. Tā nevienu nevaino un neapsūdz, tā mācās pazemībā izdzīvot šo laiku kā pārbaudījumu vai uzdevumu. Vienīgi tās skumjas… kā nebeidzamas debesis pār mani, - tās dzesē asinis un pa šķiedrai vien noārda siltumu ķermenī. Emocijas dažkārt dzīvo savu dzīvi – kā viļņi paisumā un bēgumā – uzplūst un atkal noplok – prāts nepakļaujas miesas savdabīgajam ritmam. Vienu dienu tu bezcerīgi meklē jēgu savai dzīvei un plosies smeldzē, jo ir tik auksti šai pasaulē, bet citu – atkal pieņem visu kā savu ceļu. Mazā bērniņa pelnus piemājas dārzā sedz rožu krūms – ir dažreiz vajadzīgs līdz tam aiziet un noglaudīt ziedus. Un diemžēl tas ir nežēlīgākais pret sevi - izlikties, ka nekas nav noticis vai tēlot citiem par labu, ka viss jau ir kārtībā. „Viss kārtībā” nevar būt vēl labu laiku, un „labu laiku” tas nozīmē – vismaz vēl gadu, divus.”

Varbūt šis stāsts ir tikai nulles punktā. Ar to tikai viss sākas. Pēc sāpēm, dziļuma un smeldzīga brieduma manī dzims citāda sieviete – es dziļā cieņā sveicinu Nāvi, lūkojos tieši acīs un uzlūkoju viņu kā viedu Sievu, kas zina, ko dara.

Bērna varā ir gribēt atnākt un viņa varā ir izlemt aiziet. Protams, mani jautājumi turpina klejot pa prātu, tie kūp un vijas uz debesīm kā dūmi. Un ir jāiemācās dzīvot ar ēnu sevī – šī notikuma pēdas allaž pārskries manai sejai, notrīsēs acīs, atbalsosies sirdī.

Tu esi tik skaista, bērniņ! Tajās divās trīs fotogrāfijās, kas man allaž būs svētas un par tevi atgādinās, tu esi tik skaista… Tik mierpilna, kā vienkārši aizmigusi mammas rokās pēc salda piena maltītes. Es ceru, ka būs laiks, kad es atkal smiešos no sirds un teikšu paldies tavai dvēselei, kas mani pārvērtusi un darījusi labāku šai pasaulei un dzīvāku pašas acīs.

 

 

 

 

 

** Dārgais lasītāj!
Priecājamies, ka Tu baudi un dalies ar mūsu portāla lasītavas rakstiem.
Vēlamies vien atgādināt - zināšām bez prakses nav nekādas vērtības!
Apmeklē mūsu portāla notikumu Kalendāru , atrod sev piemērotāko un sāc praktizēt!

Library_page_woman_at_a_mirror__1907
Ķermenis & veselība

Tas nav mans augums. Tas ir mantojums no dzimtas sievietēm.

Tas, kas redzams spogulī, nav mans ķermenis. Mans ķermenis pauž stāstu par visām sieviešu daļām, kas mani izveidoja, par dzimtas mantojumu m

242
1. maijā, 2018
Library_page_microphone-1209816_1280
Skaņa & balss

Saspringums kaklā – “neizteiktās” problēmas vairāku gadu garumā

Kad mēs dzirdam citu cilvēku, mēs intuitīvi zīmējam viņa tēlu: vecs vai jauns, resns vai tievs, mīļš vai dusmīgs, kautrīgs vai augstprātī...

1511
6. maijā, 2018
Library_page_lion-3099986_1280
Emocijas

Ar bailēm apejies saudzīgi

Ar bailēm apejies saudzīgi. Tās ir radījis nezināmais. Tās ir ceļojušas gaismas gadus, lai tevi atrastu. Nebaidies bailes izjust pilnī...

721
2. maijā, 2018
Library_page_whatsapp_image_2018-03-15_at_14.59.36
Ķermenis & veselība

Vienotai ar Dievišķo

Gaidot īpašo koncertu 31. martā Rīgā iedvesmojošu interviju sniedz mūziķe, dzīves skolotāja, iedvesmotāja un īpaša sieviete SNATAM KAUR

1702
15. martā, 2018
Library_page_dulas
Emocijas

Mierinājums jaunajiem vecākiem

Tavs bērns izvēlējās tevi – unikālo mammu un tēti, kam piedzimt. Viņš neizvēlējās gudro dakteri, skolotāju vai kaimiņieni, bet tevi.

2678
17. jūlijā, 2017
Library_page_stephen-fry
Prāts & psiholoģija

Pārstājiet sevi želot – un jūs būsiet laimīgi

Pāris brīnišķīgu Stīvena Fraja – aktiera, rakstnieka un cīnītāja par cilvēku tiesībām, padomu. Galvenais, par ko es gribētu būt pārlieci...

8070
25. aprīlī, 2017
Library_page_photo-1444703686981-a3abbc4d4fe3
Emocijas

Piedošanas mirklis

Nepūlies piedot. Piedošana nav kaut kā “darīšana”. Vienkārši pieņem, ka šis mirklis ir tieši tāds, kāds tas ir. Un arī pagātne ir tāda...

8550
28. martā, 2017
Library_page_wpid-osvobodi-svoy-um-ot-mysley..-pozvol-serdcu-uspokoit-sya.._i_1
Emocijas

Ja nevarat kādam piedot

Man nepatīk jebkādas klišejas par piedošanu. Par to es zinu katru parunu, katru padomu un vispārpieņemtos uzskatus, jo pūlējos atrast at...

14066
13. jūlijā, 2016
Library_page_12539983_10205473801705950_1452946770_n
Ķermenis & veselība

Slimība palīdz mums iegūt vēlamo

Daži psihoterapeiti uzskata, ka gandrīz visu saslimšanu pamatā ir psiholoģisks iemesls. Tomēr klasiskā medicīna oficiāli atzīst septiņas ...

12128
12. janvārī, 2016
Library_page_8bfc1e247311445fb5af003a630b20a1
Emocijas

Kā izprast emocijas

Cilvēki, kas pauž emocijas, bieži jūt, ka tas ir daudz labāk, nekā paturēt emocijas sevī. Saskaņā ar ajūrvēdu vēl labāk ir izprast emocij...

4385
25. augustā, 2015
Library_page_10325712_662210477185737_6215411496030530408_n
Emocijas

Kā izprast emocijas

Cilvēki, kas pauž emocijas, bieži jūt, ka tas ir daudz labāk, nekā paturēt emocijas sevī. Saskaņā ar ajūrvēdu vēl labāk ir izprast emocij...

5200
17. maijā, 2014
Library_page_consejos-para-evitar-el-cansancio-3
Prāts & psiholoģija

Kā mēs kaitējam savai emocionālajai labklājībai?

Daudzos no mums ikviena situācija, kas liek justies nepārliecinoši, aktivē zemapziņas aizsardzības režīmu, kas ļauj tikt galā ar nepatīkamaj

1066
18. septembrī, 2017
Library_page_464d2257_pumped-up-kicks
Ķermenis & veselība

Dzemdības- Lielā Satikšanās

Dzemdības nav pēkšņs pārsteigums, tās iešūpojas palēnām pēc, apmēram, deviņus mēnešus ilga gaidību (gaidīšanas) laika. Ne velti daba ir a...

967
28. oktobrī, 2017
Library_page_316h
Prāts & psiholoģija

Ja neproti domāt, zināšanas nepalīdz

Apzinājies savas domas spēku, radošo enerģiju un spēju izmainīt apstākļus un izvilkt labumu no neveiksmēm, tu kļūsi par savas dzīves saimnie

2223
23. janvārī, 2017