Lasītava

Skatīt pēc:
Datuma Popularitātes
W836_photo__1_ Square81_10640_554866707896864_2057411988_n
Sabiedrība

Desmit miljardu stāsts

Par to, kāpēc vēsture visu laiku paātrinās, vai mums draud demogrāfiska katastrofa un kā mainīsies pasaule vēl šīs paaudzes laikā, stāsta slavenais krievu zinātnes popularizētājs, skaitliskā cilvēces izaugsmes modeļa autors Sergejs Kapica.

Pēc zinātnes sabrukuma mūsu valstī man nācās pavadīt divus gadus aiz robežas – Kembridžā, kur es piedzimu. Tur biju piesaistīts Darvina koledžai; tā ir daļa no “Trinity College”, kuras loceklis kādreiz bija mans tēvs. Koledža galvenokārt darbojas ar ārzemju zinātniekiem. Man piešķīra nelielu stipendiju, kas sniedza atbalstu, bet dzīvojām mēs mājā, ko uzbūvēja tēvs. Tieši tur, pateicoties pilnīgi neizskaidrojamai apstākļu sakritībai, es uzdūros ar iedzīvotāju skaita pieaugumu saistītajai problēmai.

Jau iepriekš biju pētījis globālas problēmas, kas saistītas ar pasauli un līdzsvaru – ar to, kas mums lika mainīt viedokli par karu līdz ar absolūto ieroču parādīšanos, kas spēj uzreiz iznīcināt visas problēmas, lai gan nespēj tās atrisināt. Taču no visām globālajām problēmām patiesībā galvenā ir cilvēku skaits, kas dzīvo uz Zemes. Cik to ir, uz kurieni tie dzenas. Tā ir centrālā problēma attiecībā uz visu pārējo. Vienlaikus tās risināšanai pievērsušies vismazāk. 

Nevar teikt, ka agrāk par to neviens nebija aizdomājies. Cilvēki vienmēr uztraucās par to, cik viņu ir. Platons skaitīja, cik ģimenēm jādzīvo ideālā pilsētā, un viņam sanāca apmēram pieci tūkstoši. Tāda bija Platona redzamā pasaule – Senās Grieķijas polisu iedzīvotāji tika skaitīti desmitos tūkstošu. Pārējā pasaule bija tukša – tā vienkārši neeksistēja kā darbību reāla telpa. 

Lai cik tas nebūtu biedējoši, līdzīga interešu aprobežotība eksistēja vēl piecpadsmit gadus atpakaļ, kad sāku pievērsties apdzīvotības problēmai. Visas cilvēces demogrāfijas problēmu apspriest nebija patīkami – tāpat, kā cienījamā sabiedrībā nerunā par seksu, tā arī labā zinātniskā sabiedrībā nepieklājās runāt par demogrāfiju. Man šķita, ka jāsāk ar cilvēci kopumā, taču šādu tēmu nedrīkstēja pat apspriest. Demogrāfijas attīstījās no mazāka uz lielāku – no pilsētas, valsts uz pasauli kopumā. Bija Maskavas demogrāfija, Anglijas demogrāfija, Ķīnas demogrāfija. Kā lai pievēršas pasaulei, ja zinātnieki tik tikko spēj tikt gala ar vienas valsts reģioniem? Lai tiktu līdz centrālajai problēmai, nācās pārvarēt daudz no tā, ko angļi sauc par “conventional wisdom”, tas ir, vispārpieņemtajām dogmām.

Bet es, protams, šajā jomā nebūt nebiju pirmais. Varenais Leonards Eilers, kurš darbojās visdažādākajās fizikas un matemātikas jomās, vēl 18. gadsimtā sarakstīja galvenos demogrāfijas vienādojumus, kurus izmanto vēl joprojām. Bet plašākai publikai ir zināms cits demogrāfijas pamatlicējs – Tomass Maltuss.

Maltuss bija interesants personāžs. Viņš pabeidza teoloģijas fakultāti, taču bija ļoti labi sagatavots matemātiski – viņš bija ieguvis devīto vietu Kembridžas matemātikas konkursā. Ja padomju marksisti un mūsdienu sociālie zinātnieki pārzinātu matemātiku universitātes devītās pakāpes līmenī, es nomierinātos un uzskatītu, ka tiem ir pietiekamas matemātiskās zināšanas. Biju Maltusa kabinetā Kembridžā un pamanīju tur Eilera grāmatas, kurās bija ar zīmuli veiktas piezīmes – redzams, ka viņš pilnībā pārvaldīja sava laika matemātisko aparātu.

Maltusa teorija ir pietiekami stingra, taču veidota uz nepareiziem pieņēmumiem. Viņš pieņēma, ka cilvēku populācija aug eksponenciāli (tas ir, jo vairāk cilvēku jau dzīvo uz zemes, dzemdē un audzina bērnus, jo pieauguma temps ir ātrāks), taču pieaugumu ierobežo resursu, piemēram, ēdiena pieejamība.

Eksponeciālais pieaugums līdz pilnīgam resursu izsīkumam – tā ir dinamika, kas novērojama vairumam dzīvo radību. Tādā veidā uzturvielu buljonā aug pat mikrobi. Taču lieta tāda, ka mēs neesam mikrobi.

 

Cilvēki nav dzīvnieki

Aristotelis teicis, ka galvenā cilvēka atšķirība no dzīvnieka ir tā, ka cilvēks vēlas zināt. Taču, lai redzētu, cik ļoti mēs atšķiramies no dzīvniekiem, nav nepieciešams ielīst mūsu prātā, pietiek vien saskaitīt, cik mūsu ir. Visi radījumi uz Zemes, sākot no peles un beidzot ar ziloni, pakļaujas sakarībai – jo lielāka ķermeņa masa, jo mazāk indivīdu. Ziloņu ir maz, peļu ir daudz. Ar aptuveni simts kilogramu svaru mūsu skaitam vajadzētu būt mērāmam simtos tūkstošu. Šobrīd Krievijā ir simts tūkstošu vilku, simts tūkstošu kuiļu. Šīs sugas eksistē līdzsvarā ar dabu. Bet cilvēks ir simts tūkstošu reizes daudzskaitlīgāks! Pie tam bioloģiski mēs esam ļoti līdzīgi lieliem pērtiķiem, vilkiem vai lāčiem.

Vēl līdz karam skotu demogrāfs Pols Makendriks nāca klajā ar cilvēces pieauguma formulu. Un šis pieaugums izrādījās nevis eksponenciāls, bet hiperbolisks – sākotnēji ļoti lēns un tāds, kas strauji paātrinās beigās. Saskaņā ar viņa formulu cilvēces apmēri 2030.gadā cilvēku populācijai būtu jātiecas uz bezgalību, taču tas ir acīmredzams absurds – cilvēki atlikušajā laikā bioloģiski nav spējīgi piedzemdēt nebeidzamu daudzumu bērnu. Daudz svarīgāk ir tas, ka šāda formula lieliski apraksta cilvēku pieaugumu pagātnē. Un tas nozīmē, ka pieauguma temps vienmēr bijis proporcionāls nevis uz zemes dzīvojošajiem cilvēkiem, bet šī skaitļa izteiksmei kvadrātā.

Fiziķi un kīmiķi zina, ko nozīmē šāda sakarība – tā ir “otrās kārtas reakcija”, kur procesa ātrums atkarīgs nevis no dalībnieku skaita, bet no mijiedarbību skaita to starpā. Kad kaut kas ir proporcionāls “en-kvadrātā”, tad tā ir kolektīva parādība. Tāda, piemēram, ir ķēdes reakcija atombumbā. Ja katrs kopienas “Snobs” loceklis uzrakstīs komentāru visiem pārējiem, tad kopējais komentāru skaits būs tieši proporcionāls dalībnieku skaitam kvadrātā. Cilvēku skaita kvadrāts nozīmē sakaru skaitu to starpā, sistēmas “cilvēce” sarežģītības mēru. Jo lielāka sarežģītība, jo straujāks pieaugums.

No man is an island: mēs nedzīvojam un nemirstam vientuļi. Mēs vairojamies, ēdam, šajā ziņā maz atšķiroties no dzīvniekiem, taču kvalitatīva atšķirība ir tajā, ka mēs apmaināmies ar zināšanām. Mēs tās pārmantojam, mēs tās nododam horizontāli – augstskolās un skolās. Tāpēc arī mums ir cita attīstības dinamika. Mēs ne tikai apaugļojamies un vairojamies, mēs piedzīvojam arī progresu. Šo progresu ir diezgan grūti izmērīt skaitliski, taču neslikts kritērijs, piemēram, enerģijas ražošana un patērēšana varētu būt. Un dati rāda, ka enerģijas patēriņs arī ir proporcionāls cilvēku skaita kvadrātam, tas ir, jo lielāka Zemes populācija, jo lielāks katra cilvēka patērētās enerģijas apjoms. 

Vēstures gaitā hiperboliskais cilvēces pieauguma likums demonstrējis pārsteidzošu stabilitāti. Mēra epidēmija viduslaiku Eiropā dažās valstīs iznīcināja pat līdz trīs ceturtdaļām iedzīvotāju. Šajās vietās uz pieauguma līknes tiešām vērojami kritumi, taču jau pēc simtgades populācija atgūst iepriekšējo dinamiku, it kā nekas nebūtu noticis.

Pats lielākais satricinājums, ko pārdzīvojusi cilvēce, ir Pirmais un Otrais pasaules karš. Ja salīdzina reālos demogrāfijas datus ar to, ko prognozē modelis, izrādās, ka cilvēces kopējie zaudējumi abu karu rezultātā mērāmi līdz divsimt piecdesmit miljoniem – trīsreiz vairāk par jebkuru vēsturnieku vērtējumu. Zemes populācija par astoņiem procentiem atkāpās no līdzsvara vērtības. Taču pēc tam līkne dažu desmitu gadu laikā pārliecinoši atgriežas iepriekšējā trajektorijā. “Globālais vecāks” izrādījies stabils, neskatoties uz šausmīgo katastrofu, kas skāra lielāko daļu pasaules valstu.

 

Sabruka laiku saikne

Vēstures stundās daudzi skolēni ir neizpratnē – kādēļ vēsturiskie periodi ar laiku kļūst arvien īsāki un īsāki? Augšējais paleolīts turpinājās aptuveni miljons gadu, bet uz visu pārējo cilvēces vēsturi atlika tikai pusmiljons gadu. Viduslaiki – tūkstoš gadus, atliek tikai pieci simti. Izskatās, ka no augšējā paleolīta līdz viduslaikiem vēstures gaita paātrinājusies tūkstošiem reižu. 

Šī parādība ir labi zināma vēsturniekiem un filozofiem. Vēsturiskā periodizācija neatbilst astronomiskajam laikam, kas rit vienmērīgi un neatkarīgi no cilvēces vēstures, bet gan pati savam sistēmas laikam. Pašam laikam arī piemīt tā pati sakarība, kas enerģijas patērēšanai vai populācijas pieaugumam – jo sarežģītāka mūsu sistēma, tas ir, jo vairāk cilvēku dzīvo uz Zemes, jo laiks rit ātrāk.

Kad uzsāku šo darbu, nenojautu, ka no mana modeļa loģiski izriet vēstures periodizācija no paleolīta līdz mūsdienām. Ja rēķina, ka vēsture mērāma nevis pēc Zemes riņķiem ap Sauli, bet pēc nodzīvotajām cilvēku dzīvēm, arvien īsākie vēsturiskie periodi acumirklī gūst izskaidrojumu. Paleolīts ilga miljons gadu, taču mūsu priekšteču populācija tad bija vien ap simts tūkstošiem – sanāk, ka kopējais paleolītā dzīvojošo cilvēku skaits ir aptuveni desmit miljardi. Tieši tāds pats skaits cilvēku uz Zemes staigājuši arī tūkstoš viduslaiku gados (cilvēku populācija – daži simti miljonu) un jaunākās vēstures simtu divdesmit gadu laikā.

Tādā veidā mūsu demogrāfiskais modelis sadala cilvēces vēsturi vienādās (nevis pēc ilguma, bet gan pēc satura) daļās, no kurām katrā dzīvoja ap desmit miljardiem cilvēku. Pats pārsteidzošākais ir tas, ka tieši šāda periodizācija vēsturē un paleontoloģijā eksistēja ilgi pirms globālo demogrāfisko modeļu parādīšanās. Tomēr humanitārajām zinātnēm, ar visām to problēmām ar matemātiku, nevar noliegt intuīciju. 

Tagad desmit miljardi cilvēku uz Zemes nodzīvo vien pusgadsimta garumā. Tas nozīmē, ka “vēsturiskais laikmets” ir saspiedies līdz vienai paaudzei. To neievērot vairs nav iespējams. Tagad modē ir sūdzēties par plaisu starp paaudzēm, par tradīciju iznīkšanu, taču tās, iespējams, ir vēstures paātrināšanās dabīgās sekas. Ja katra paaudze dzīvo savā laikmetā, iepriekšējo laikmetu mantojums tām vienkārši nav nepieciešams.

 

Jaunā sākums

Vēsturiskā laika saraušanās šobrīd ir nonākusi līdz savām robežām, to ierobežo efektīva paaudžu turpinātība – ap četrdesmit pieciem gadiem. Tas nozīmē, ka hiperboliskais cilvēku populācijas pieaugums nevar turpināties, pieauguma pamatlikumam vienkārši ir jāmainās. Un tas jau mainās. Saskaņā ar formulu šobrīd mūsu būtu jābūt ap desmit miljardiem. Bet mēs esam vien septiņi miljardi – trīs miljardi nav maza starpība, ko iespējams izmērīt un interpretēt. Mūsu acu priekšā notiek demogrāfiska pāreja – lūzums no neapturama iedzīvotāju skaita pieauguma uz kādu citu progresa veidu.

Daudziem nez kāpēc patīk tajā saskatīt tuvojošas katastrofas pazīmes Katastrofa te drīzāk ir cilvēku prātos, ne realitātē. Fiziķis notiekošo nosauktu par fāzveida pāreju – jūs noliekat uz uguns kastroli ar ūdeni un ilgu laiku nekas nenotiek, vien paceļas vientuļi burbulīši. Bet tad pēkšņi viss sāk vārīties. Tāpat arī ar cilvēci – lēnām norisinās iekšējās enerģijas uzkrāšanās, bet pēc tam viss iegūst jaunu izskatu.

Aptuveni 1995. gadā cilvēce pārdzīvoja maksimālo pieauguma tempu, kad gada laikā piedzima astoņdesmit miljoni cilvēku. Kopš tā laika pieaugums paspējis ievērojami palēnināties. Demogrāfiskā pāreja – tā ir pāreja no pieauguma režīma uz populācijas nostabilizēšanos ne vairāk kā desmit miljardu līmenī. Progress, protams, turpināsies, tikai citā tempā un citā līmenī. 

Es domāju, ka daudzas nelaimes, ko mēs pārdzīvojam – gan finanšu krīze, gan morālā krīze un dzīves nesakārtotība – tas ir stresa pilns, nelīdzsvarots stāvoklis, kas saistīts ar šī pārejas perioda iestāšanās pēkšņumu. Kaut kādā ziņā mēs esam trāpījušies pašā peklē. Esam pieraduši, ka neapturamais pieaugums ir mūsu dzīves likums. Mūsu morāle, sabiedriskie uzstādījumi, vērtības tika pielāgotas tam attīstības režīmam, kas vēstures gaitā bijis nemainīgs un tagad mainās. (…)

Interesanti, ka “demogrāfiskās pārejas” laikā atpaliekošās valstis ātri panāk tās, kuras šo ceļu uzsākušas agrāk. Pionieriem – Francijai un Šveicei – iedzīvotāju skaita stabilizācijas process aizņēma pusotru gadsimtu un kulminācija sakrita ar 19. un 20. gadsimta miju. Taču, piemēram, Kostarikā vai Šrilankā, kur pieauguma ātruma kulminācija bija astoņdesmitajos, visai pārejai vajadzēja dažas desmitgades. Jo vēlāk valstī sākas stabilizācijas fāze, jo straujāk tā notiek. 

Skaidrs, ka ir pamats uzmanīties no šīs procesa nevienmērības dažādās valstīs, kas var rezultēties straujā bagātības un ietekmes pārdalē. Viens no populārākajiem šausmu stāstiem ir “islamizācija”. Taču islamizācija nāk un iet, kā vēsturē jau ne reizi vien ir nākušas un gājušas dažādas reliģiskās sistēmas. Iedzīvotāju skaita pieauguma likumu nav mainījuši ne krusta kari, ne Maķedonijas Aleksandra iekarojumi. Tikpat nemainīgi likumi darbosies arī demogrāfiskās pārejas periodā. Nevaru garantēt, ka viss norisināsies mierīgi, bet nedomāju arī, ka process būs tik ļoti dramatisks. Iespējams, ka tas vienkārši ir mans optimisms pretstatā citu pesimismam. Pesimisms vienmēr ir bijis daudz modīgāks novirziens, taču es drīzāk esmu optimists. Mans draugs Žoress Alferovs teic, ka te palikuši vieni vienīgi optimisti, jo pesimisti ir aizbraukuši.

Man nereti vaicā par receptēm – viņi ir pieraduši jautāt, bet es neesmu gatavs atbildēt. Nevaru piedāvāt gatavas atbildes tāpēc, lai iztēlotu sevi par pravieti. Es neesmu pravietis, es tikai mācos. Vēsture ir kā laikapstākļi. Dabai nav sliktu laikapstākļu. Mēs dzīvojam tieši šādos apstākļos, un šie apstākļi ir jāpieņem un jāsaprot. Man šķiet, ka ir sperts solis sapratnes virzienā. Nezinu, kā šie priekšstati attīstīsies nākamajām paaudzēm; tās ir viņu problēmas. Es paveicu to, ko paveicu – parādīju, kā esam nonākuši pārejas punktā un norādījis tā trajektoriju. Nevaru jums apsolīt, ka pats ļaunākais jau ir aiz muguras. Taču “ļaunākais” – tas ir subjektīvs jēdziens.

Autors: Sergejs Kapica

Avots: snob.ru

* No krievu valodas tulkoja Kaspars speciāli priekš www.garavasara.com

** Dārgais lasītāj!
Priecājamies, ka Tu baudi un dalies ar mūsu portāla lasītavas rakstiem.
Vēlamies vien atgādināt - zināšām bez prakses nav nekādas vērtības!
Apmeklē mūsu portāla notikumu Kalendāru , atrod sev piemērotāko un sāc praktizēt!

Library_page_arm-wrestling-567950_1280_1_
Bērni & vecāki

Konkurence - cilvēku vai zvēru instinkts

Cilvēcības dzīvnieciskā daba “Konkurence ir ielikta mūsu dabā”, dedzīgi iebilst mana sarunu biedrene, “Tas ir instinkts!” Ko lai saku, k...

3609
23. decembrī, 2016
Library_page_d442e6e6e6ddb3f041479b2a0dfa94b8
Būdisms

Dalailamas vēstījums par cilvēka smadzeņu masīvo skalošanu

Dalailama vienmēr ir piesaistījis sev lielu uzmanību, un ne bez iemesla. Dalailamam ir brīnišķīgs raksts par masveida cilvēka “smadzeņu s...

4134
2. maijā, 2017
Library_page_herhead
Ķermenis & veselība

Kad tu kļūsti caurredzams

Kad tu sāki uzmanīgi vērot vecākus ļaudis, tu uzzināji, kas tevi biedē – viņi nevar noslēpties. Skatoties uz tevi, nepateiksi, cik dienas...

5353
26. oktobrī, 2016
Library_page_5184
Bērnu psiholoģija

Lielā skolas krīze

Šajā rakstā dots praktiski pilns teksts no amerikāņu pedagoga Džona Teilora Gato uzstāšanās, kurš ir ierindas pasniedzējs visparastākajā ...

13129
30. augustā, 2016
Library_page_tv-mozak
Prāts & psiholoģija

Izvairieties no ziņām

Ziņas prātam ir kā cukurs ķermenim Mēs esam tik labi informēti un tomēr zinām tik maz. Kādēļ tā? Tādēļ, ka pirms 200 gadiem tika izdomāt...

8064
14. aprīlī, 2016
Library_page_12404660_10205969065927246_302907949_n
Advaita

Terorisma beigas

Terorisms, vardarbība, naids, svētie kari un vēlme atriebties sākas katrā no mums. Mēs visi esam daļa no upes, ko sauc par cilvēci. Nevie...

3819
25. martā, 2016
Library_page_554081_3736745257104_2007101285_n
Sabiedrība

Par ģēniju eksistenci cilvēce maksā milzīgu cenu

Neirolingviste un eksperimentālā psiholoģe, filoloģijas un bioloģijas doktore, Norvēģijas Zinātņu akadēmijas korespondētājlocekle Tatjana...

4326
4. martā, 2016
Library_page_maxresdefault
Sabiedrība

Meli, kurus izdzīvojam

Izdzīvot sapni: “Sapņot un sapņojot zaudēt savu brīvību, Pasaule turpina griezties, un tā aizrit tavas dienas, Un tu krīti arvien stra...

4028
25. janvārī, 2016
Library_page_photo__1_
Sabiedrība

Desmit miljardu stāsts

Par to, kāpēc vēsture visu laiku paātrinās, vai mums draud demogrāfiska katastrofa un kā mainīsies pasaule vēl šīs paaudzes laikā, stāsta...

4429
25. decembrī, 2015
Library_page_12336043_10205270722469096_718126129_n
Sabiedrība

Cik es esmu Tev pateicīga...

Cik es esmu Tev pateicīga, ka Tu nepiederi to vīriešu skaitam, kuri krāj mantu, izmantojot citu cilvēku darbu. Cik es esmu pateicīga, ka ...

4716
7. decembrī, 2015
Library_page_rewalls.com-33863
Sabiedrība

Cilvēki, kuri ir "sakļāvuši spārnus""

Amerikāņu ārsts Lourenss Le Šans (Lawrence LeShan) grāmatā "Vēzis - pagrieziena punkts dzīvē" ("Cancer As a Turning Point: A Handbook for...

4887
26. septembrī, 2015
Library_page_72316766
Sabiedrība

Pamest visu. Cilvēki, kas noguruši no panākumiem.

Pagājušajā gadā mūsu kaimiņiene, kas strādāja visai ‘’treknā’’ amatā, pēkšņi pameta darbu, izīrēja savu brīnišķīgo trīsistabu dzīvokli kā...

40878
4. septembrī, 2015
Library_page_4cc4855b0e7ce8d947e61652447a2801
Sabiedrība

Džūdita Skota – ģēnijs, kuru turēja ieslodzījumā

Krāšņā laime, kurai pienāca gals Džūdita Skota labāk par jebkuru citu zināja, kā izskatās laime. Līdz septiņu ar pus gadu vecumam viņa p...

6223
11. maijā, 2015
Library_page_8379310-r3l8t8d-1000-11
Prāts & psiholoģija

Viktors Frankls - tiem, kuri zaudējuši dzīves jēgu

Viktors Frankls - slavenais austriešu ārsts-psihoterapeits, psihologs un filozofs, pabijis Osvencimā. Piedāvājam nodaļu no viņa grāmatas ...

10386
13. janvārī, 2015
Library_page_overworked
Prāts & psiholoģija

Kāpēc mēs visi esam tik aizņemti?

Eimija Raupa (rakstniece, akupunktūriste, herbāliste un sieviešu veselības un auglības eksperte) raksta izdevumā „The Huffington Post” 20...

6135
24. novembrī, 2014
Library_page_5976369_original_1415707572.jpg
Sabiedrība

Pēteris Kļava: Ko tu esi darījis, lai tevi kāds mīlētu?

Viņa teiktais daudziem var šķist nepieņemams vai aizvainojošs, bet reanimatologs un garīguma pētnieks Pēteris Kļava ir cilvēks, kura vārd...

35011
13. novembrī, 2014
Library_page_blog_entry_374169
Sabiedrība

История десяти миллиардов

О том, почему история все время ускоряется, грозит ли нам демографическая катастрофа и как изменится мир еще при жизни этого поколения.

4111
10. septembrī, 2014
Library_page_screen_shot_2017-08-05_at_23.07.30
Būdisms

Kā atturēties no agresijas situācijā, kad Tevi apspiež?

Šo jautājumu pašreizējam Tibetas garīgajam līderim, 14. Dalailamam, uzdeva kāds klausītājs Nantē, 2008.gadā, kad es apmeklēju viņa lekcij...

4506
25. aprīlī, 2014
Library_page_ukraina
Sabiedrība

Karš un mēs

(Tiem, kas saprot, ka karš šobrīd nav tikai Ukrainā) Cilvēkiem atkal tiek uzspiests karš.Neviens vairs neatradīs vainīgo, neviens vairs ...

4769
12. martā, 2014
2
Library_page_____-_________-176288
Sabiedrība

Kā gūt panākumus paškaitniecībā

Vairums cilvēku apgalvo, ka vēlas būt laimīgi — baudīt jēgpilnu dzīvi, izzināt un pilnveidot sevi, pieredzēt sapņu piepildīšanos, dalītie...

3431
19. februārī, 2014
Library_page_nuclear_explosions_41
Sabiedrība

„Overtona logs” - sociālo izmaiņu modelis

Overtona logs. Vairāku pakāpju sociālo izmaiņu modelis sabiedrībā kategoriski nepieņemamu parādību normalizācijai un praktiskai ieviešanai.

5184
30. janvārī, 2014