Lasītava

Skatīt pēc:
Datuma Popularitātes
W836_4cc4855b0e7ce8d947e61652447a2801 Square81_10640_554866707896864_2057411988_n
Sabiedrība

Džūdita Skota – ģēnijs, kuru turēja ieslodzījumā

Krāšņā laime, kurai pienāca gals

Džūdita Skota labāk par jebkuru citu zināja, kā izskatās laime. Līdz septiņu ar pus gadu vecumam viņa peldējās tajā, izgaršoja to, ieelpoja tās brīnišķīgo smaržu.

Laime bija it visur: tā gāzās no debesīm caur karstajiem saules stariem, dīga zaļās zāles stiebros, bira straumēm caur pirkstiem smilškastē, smaržoja dārza ziedos un iegriezās ciemos uz tējas pēcpusdienām, ko rīkoja kopā ar māsu Džoisu.

Arī Džoisa bija viņas laime. Nešķiramais pārītis vienmēr izdomāja visdažādākas spēles. Vakaros māsa stāstīja Džūditai pasakas, bet no rītiem meitenes no jauna skrēja pa putekļainajām takām, kaut kur uz kukurūzas brikšņu pusi, pretī piedzīvojumiem.

Taču tad iestājās rudens, un laimei pienāca beigas. Džoisa sāka iet pirmajā klasē. Arī Džūditu aizveda uz skolu – bet tikai vienreiz. Tur no viņas kaut ko gaidīja, kaut ko viņai jautāja, bet ko?..

Tikai Džoisa spēja saprasties ar Džūditu, bet nez kāpēc ne ar vienu citu – pat ne ar mammu un tēti. Līdz mūža beigām viņai tā arī neizdevās saprast, kas notika 1950. gadā, 18. oktobra briesmīgajā naktī. Viņa pamodās tēva rokās, kamēr tas viņu nesa uz mašīnas pusi. Visapkārt bija tumšs. Turpmāk viņas dzīve uz visiem laikiem būs drūma. Un vecāku viņai arī vairs nebūs; vienīgais meitenes aizbildnis būs Ohaijo štats.

 

Viņa vienkārši nedzirdēja...

Iestāde, kurā nogādāja septiņus gadus veco meiteni, kas piedzima ar Dauna sindromu, saucās „Patversme vājprātīgajiem”. Tolaik šādi vārdi vēl bija apritē – pat tālaika progresīvajā Amerikā. Un par jēdzieniem „rehabilitācija” vai „sociālā adaptācija” neviens vēl nebija dzirdējis.

To, ka Džūditai ir Dauna sindroms, ārsti paziņoja tikai vairākus mēnešus pēc dvīņu piedzimšanas un meiteni nekavējoties norakstīja. Tolaik ārstu zināšanas par šo stāvokli bija nepietiekamas. Vienīgais, ko tie varēja apgalvot, bija, ka bērns nedzīvos ilgāk par 13 gadiem.

Turpretī viņas māsa Džoisa bija pilnīgi vesela. Šādus dvīņus sauc par dizigotiem. Džūditai nepaveicās divreiz: zīdaiņa vecumā viņa izslimoja skarlatīnu, no kura brīnumainā kārtā māsai izdevās izvairīties, un pēc tam zaudēja dzirdi.

Neticami, taču par meitenes dzirdes trūkumu neviens nenojauta vairāku gadu garumā, un nespēju runāt un uztvert verbālo informāciju piedēvēja nopietnai garīgai atpalicībai. Džoisa vienmēr un visur bija viņas tulks, taču tikai ne mutiskajā eksāmenā vienīgajā Ohaijo štata skolā bērniem ar attīstības traucējumiem. Tur Džūditu atzina par mācīties nespējīgu un piešķīra viņai intelekta koeficientu teju vienādu ar nulli, kā arī mudināja meitenes vecākus „pieņemt lēmumu”.

Nevajag vainot ne skolotājus, ne mediķus, nedz arī psihologus vai vietējo mācītāju – visi Sinsinati iedzīvotāji rīkojās vislabāko nodomu vadīti. Tajos laikos „īpašie” bērni nedzīvoja ģimenēs. Tā bija tikpat neredzēta parādība, kā, teiksim, savrupmājā dzīvojošs milzu grizlilācis vai smirdošs skunkss. Viens nu bija skaidrs – abas iestādes bija kā cietumi.

** 

Iestāde, kurā Džūditu nogādāja, atradās Kolumbusā, 160 km no mājām. Šeit viņa ieslodzījumā pavadīs 36 sava mūža gadus. Mēs varam vien nojaust, ko Džūdita tobrīd pārdzīvoja. Par slimiem bērniem šādās iestādēs neviens pienācīgi nerupējās.

Lūk viens no reti veiktajiem ierakstiem Džūditas personas lietā: „Nespēj rast kontaktu ar apkārtējo vidi, ar citiem bērniem. Nemierīga, ēd nekārtīgi, plēš apģērbu, sit citiem bērniem.”

Kādā citā atskaitē ir rakstīts, ka meitenei tika atņemti zīmuļi, kad tā mēģināja pievienoties bērnu bariņam. Viņai paskaidroja (!), ka viņa ir pārāk garīgi atpalikusi šādām nodarbēm. Šis ieraksts ir īpaši interesants, jo runa ir par cilvēku, kura darbi vēlāk papildinās pasaules vadošo muzeju kolekcijas. Bet nu mēs skrienam notikumiem pa priekšu.

Džoisas „atklāsme”

Viņas dvīņu māsas Džoisas dzīve nu bija kļuvusi skumju pilna. Pateikt, ka viņa smagi pārdzīvoja šķiršanos no māsas, ir tāpat, kā nepateikt neko. Rīts, kad viņa pamodās un māsas vairs nebija blakus, sašķēla viņas dzīvi divās daļās. Neviens viņai pat īsti nepaskaidroja, kāpēc tā notika. Džūdita bija viņas laime, viņas otra puse. Visus turpmākos savas dzīves gadus Džoisa veltīja, lai aizpildītu šo tukšumu.

Vecākus mocīja vainas sajūta. Drīz vien māte nonāca slimnīcā ar smagas depresijas lēkmi, no kuras viņa tā arī neatbrīvojās līdz sava mūža galam. Pēc tam tēvu piemeklēja infarkts. Viņš nomira četrus gadus vēlāk, pametot ģimeni uz nabadzības sliekšņa.

Džoisa kļuva par medmāsu un nolēma veltīt savu dzīvi bērnu aprūpei. Daudzus gadus viņa strādāja ar cilvēkiem ar Dauna sindromu – sākotnēji par medmāsu, vēlāk par klīnisko psiholoģi, psihoterapeiti un attīstības speciālisti.

Džoisa raksta dzeju, grāmatas, bieži uzstājas starptautiskās konferencēs un plašsaziņas līdzekļos. Tēma ir viena un tā pati: cīņa par garīgās invaliditātes slimnieku tiesībām. Taču nekādas sabiedriskās darbības nespēj apslāpēt dvēselē mītošo melno caurumu, kas līdz malām ir pilns ar sāpēm un vainas sajūtu.

Kad Džoisai bija 42 gadi, viņa beidzot pateica: ”Pietiek!” Šo mirkli viņa sauc par „atklāsmi”. Viņa pieņēma lēmumu un bija apņēmusies cīnīties līdz galam. Māte, protams, nekavējoties izplūda asarās un bija nikni noskaņota pret to. Un Džoisai, protams, bija ļoti žēl par māti un viņas pastāvīgo depresiju, taču viņa neatlaidīgi palika pie sava. Džoisa veica izmeklēšanu, atrada internātu, kur māsa atradās un sāka viņu apciemot. Reizēm viņa to darīja kopā ar savām meitām.

„Aukstas grīdas, cilvēku kliedzieni, Džūditas tante, kas šņukst gandrīz visu laiku, kad redz mammu,” šādi to atceras viena no meitām, Ilāna. Bet Džoisa tikmēr ir ierauta birokrātiskās elles mutulī, mēģinādama nokārtot māsas aizbildniecību. Beidzot, 1986.gadā, Džūdita pamet cietuma „viesmīlīgās” sienas un dodas pie māsas uz Oklendas štatu Kalifornijā.

Ievu zariņi, pirmie vārdi un izrāviens mākslā

Dzīvē nepastāv nejaušības. Varētu domāt, ka tīri nejaušības pēc tieši Oklendā atrodas pirmais pasaulē radošās attīstības centrs cilvēkiem ar garīgo invaliditāti – Creative Growth Art Center. Tolaik otra šāda vieta nekur nebija atrodama. Protams, Džoisa tam pieteica māsu. Un viņa bez iebildumiem turp devās katru dienu divus gadus.

Taču kādu laiku neviena no mākslas nodarbībām tā īsti viņai neinteresēja: ne veidošana, ne gleznošana, ne keramika, ne arī zīmēšana. Iespējams, Džūditas atmiņā joprojām rēgojās nežēlīgā patversmes darbinieku rīcība, atņemot viņai krāsu zīmuļus. Līdz kādā dienā ...

Dienā, kad Džūdita pirmo reizi nonāca tekstilmākslinieces Silvijas Seventijas nodarbībā, notika kas neticams. Pirmkārt, Džūdita beidzot pievērsa uzmanību tam, kas notiek stundās. Otrkārt, viņa tūlīt izveidoja savu pirmo darbu.

Treškārt, pēc viņas mākslinieciskās darbības vadošā pētnieka Džona Makgregora domām tā bija diena, kad Džūdita Skota veica izrāvienu mākslā.

Viņas radītos trīsdimensiju veidojumus nevar attiecināt kādam noteiktam mākslas virzienam, un tiem pat ir grūti rast nosaukumu. Kas tie bija? Vienkārši ievu zariņi, aptīti ar dziju un audumu. Un, ceturtkārt, viņa iemācījās runāt.

„Visu savu mūžu Džūdita Skota bijusi verbāli un sociāli izolēta. Viņas pirmie darbi bija viņas pirmie vārdi,”  uzskata centra direktors Toms Di Marija.

 

Bez apstājas

Turpmāk Džūdita neapstājās līdz pat sava mūža galam. Šajā laikā viņas smalkās rociņas radīja vairāk nekā 200 skulptūras – dažāda izmēra kokonus (no miniatūriem līdz gigantiskiem). Pabeidzot vienas skulptūras veidošanu, viņa to pastūma prom no sevis, nokratīja rociņas un tūlīt pat ķērās pie nākamās.

Katru dienu, izņemot sestdienās un svētdienās, pulkstens 9.30 Džūdita Skota izkāpa no autobusa pie Mākslas centra durvīm, azotē turēdama modes žurnālu kaudzīti – dāvanu no centra direktora Toma Di Marijas. Viņai galvā bija lakatiņš – katrreiz citā krāsā un citādi sasiets.

Viņa padzērās ūdeni no strūklakas un sēdās pie galda, lai no diegiem un auduma gabaliņiem radītu kārtējo šedevru. Dienas beigās Džūdita paslēpa nepabeigto darbu zem galda un pulkstens 15.45 kāpa mājupceļa autobusā.

Mākslas centrā viņu iesauca par studijas dvēseli. Tā vadītāji ātri vien saprata, ka viņiem ir darīšana ar īstu meistari, tāpēc Džūditai tika atļauts praktiski viss. Viņa bija vienīgā, kam bija savs personīgais darbagalds. Viņa bija vienīgā, kam ļāva klejot pa visu ēku, meklējot jaunus priekšmetus topošajām skulptūrām. Tā varēja būt poga, zariņš, telefons, krēsls, velosipēda riepa, matu fēns, iepirkumu ratiņi... Jebkas, ko viņa spēja atrast studijā.

Džūditas rokās mēdza nonākt gan valsts, gan arī kāda personīgs īpašums. Bet, ko lai dara. Māksla prasa upurus. Taču tas, ka tā ir īsta māksla ātri vien kļuva skaidrs visiem.

Džūdita strādāja bez apstājas, cītīgi ietinot topošos mākslas darbus dažādu toņu audumos un diegos, ar laiku kļūstot arvien izvēlīgāka materiālu ziņā. Neskaitāmas diegu kārtas, nostiprinātas neticamā veidā un cieši, elastīgi mezgliņi – patiesi sarežģīta, zirnekļa tīkla cienīga tehnika, kuru neviens nebija spējīgs atkārtot.

Viņas darbu tehnikai ir autobiogrāfisks raksturs. Mākslinieces māsa uzskata, ka Džūditas izraudzītā metode – atkārtotas slāņveida kustības uz maiga, dabīga tekstilmateriāla - ir sava veida atmiņas par laimi, par bērnību, ieskautu zāles stiebros, smilšu un ūdens strūklās un pinkainos kukurūzas stublājos.

Pirmie Džūditas Skotas darbi pārsteidz ar to spilgto krāsu salikumu. Tajos dominē zaļais un pazib sarkanais un dzeltenais tonis. Vai tie simbolizē zāli, sauli un ziedus? Vai gluži vienkārši prieku? Džoisa apgalvo, ka dažās skulptūrās viņa saskata abu kopīgās atmiņas un, iespējams, arī kopīgos sapņus.

Vēlāk Džūdita sāka veidot drūmākas skulptūras – sākās stāsts par dzīvi patversmē, par vientulību. Vēl viena tēma bija viņas nošķirtība no viņas otras puses – dvīņumāsas. Daudzi mākslinieces darbi sastāv no diviem priekšmetiem, daži atgādina dvīņus, kas sniedzas viens pēc otra.

Ar laiku Džūditas Skotas darbi sāka zaudēt mērķtiecību. Izprotot savu dzīvi, sevi un savu vietu pasaulē, viņa sāka tiekties uz abstrakciju.

 

Kam ir tiesības tikt sauktam par mākslinieku?

Viņas pirmā izstāde notika 1991. gadā. Nakamā, ievērojami lielāka, bija 1999. gadā. Tai paralēli tika izdota Džūditai veltīta Džona Makgregora grāmata. Viņa kļuva arvien pazīstamāka sabiedrībā. Muzeji un mākslas galerijas visā pasaulē iekļāva Džūditas darbus to izstādēs un papildināja savas kolekcijas ar viņas darbiem.

Tie glabājas Ņujorkas, Parīzes un Londonas muzejos, un to cenas sniedzas līdz pat 20 tūkstošiem dolāru. Džūditas dzīves laikā visi ieņēmumi nonāca viņas krājkontā, taču viņa tā arī neuzzināja, kas ir nauda.

Un mākslas kritiķu jautājums par to, kuram no mākslas stiliem ir attiecināmi Džūditas darbi, tā arī palika neatklāts. Viņu nebija ietekmējusi nedz jebkāda veida kultūra, nedz arī skola. Neviens viņu nevirzīja un neiedvesmoja mākslā – nevienam tas arī nebūtu pa spēkam.

Sākotnēji viņas darbus piedēvēja Art Brut stilam – sabiedrības atstumto mākslai. Šis nosaukums aptver talantīgu mākslinieku darbus, kuri dažādu iemeslu dēļ ir tikuši izstumti no sabiedrības dzīves: invalīdi, ieslodzītie, bezpajumtnieki...

Taču ar laiku viņas talants vairs neietilpa šajā ne tik mākslinieciskajā, cik sociālajā jēdzienā. Džūdita Skota ir vienkārši māksliniece, kuru dēvē par vienu no veiksmīgākajām pēdējo desmitgažu skulptorēm. Invaliditāte ir vien neliela nianse viņas biogrāfijā, jo viņa pati taču ir kas daudz vairāk nekā viņas biogrāfija un „ierobežotās spējas”.

Daži kritiķi viņas talantu sauc par pārdabisku, bet viņu pašu – par ģēniju. Citiem viņas darbi šķiet savādi un nepatīkami. Liela daļa atzīst, ka tajos ir kaut kas mistisks.

Pēc izstāžu apmeklētāju vārdiem, nonākot Džūditas Skotas izstādes zālē, uzmetas zosāda – vai nu no bailēm, vai arī no godbijības, ko tie izraisa.

Vienīgā paralēle viņas „totēmiem” (tā mākslas eksperti reizēm sauc Džūditas darbus) ar pasaules un dekoratīvo mākslu ir objekti, kas tiek veidoti Mali un Beninas Republikā (diez vai Džūdita zināja par šo valstu pastāvēšanu un Āfriku kā tādu).

Saskaņā ar šo valstu simboliku, ietīt kādu objektu audumā nozīmē iecelt ķermeni un garu to sākotnējā harmonijā. Tāda, lūk, ir pirmatnējā psihoterapija. Tieši tā Džūditas māksla uz viņu iedarbojās.

Mazā, nedrošā Džūdita – „bailēs trīcošais radījums” – ļoti strauji pilnveidojās. Māksla mainīja viņu – nē, drīzāk vienkārši palīdzēja viņai atrast sevi, savu personību, kas viņai mēdza būt noslēpumaina un sveša. Turpmāk viņa, būdama augumā sīciņa, vien nedaudz garāka par metru, pasniedza sevi ar neticamu cieņu un pārliecību.

Pavisam drīz nesenā trūkumcietēju patversmes iemītniece radīja savu personīgu ģērbšanās stilu. Viņas kaislība bija eksotiski tērpi, rokassprādzes, garas krelles un sīkas brošiņas ... Arī šis bija veids, kā sarunāties ar pasauli.

2011. gadā pēc izstādes Londonas Museum of Everything, kas notika pēc Džūditas nāves, viņa ierindojās visu īpašo mākslinieku vidū, kas ir visnotaļ godpilns statuss. Lai nu kā, Džūdita Skota, sev pašai nezinot, atbildēja uz jautājumu, kas bija sastindzis visa 20. gadsimta garumā – kam ir tiesības tikt sauktam par mākslinieku? Viņas darbi nav lēti pakaļdarinājumi, un viņa pati nav daļa no atrakcijas gadatirgū. Džūdita Skota ir radītāja – viņa ir tā, kurai ir tiesības.

Viņa nomira 2005. gadā māsas rokās, nodzīvojusi 39 gadus ilgāku mūžu par to, ko viņai bija paredzējuši ārsti.

„Ziniet, kas bija vispārsteidzošākais viņā?” saka Džoisa Skota, „Tas, ka Džūditai izdevās pārvarēt visu, ko liktenis piespēlēja viņas ceļā. Un ne vien pārvarēt, bet parādīt visai pasaulei, ka tas, kuru sabiedrība izsviež mēslainē, var atgriezties un pierādīt, ka spēj gūt izcilus panākumus. Un pat vēl vairāk – manas māsas piemērs dod cerību ikvienam cilvēkam. Galu galā, ja to spēj viņa, tad to spēj ikviens. Katrā no mums mīt varens skaistums un varens spēks.”

 

Avots: http://www.miloserdie.ru/

Džūdita Skota

Džūditas Skotas darbi

* No krievu valodas tulkoja Diāna Nikiforoviča speciāli priekš www.garavasara,com

* Korektors: Matīss Freimanis  

Library_page_d442e6e6e6ddb3f041479b2a0dfa94b8
Būdisms

Dalailamas vēstījums par cilvēka smadzeņu masīvo skalošanu

Dalailama vienmēr ir piesaistījis sev lielu uzmanību, un ne bez iemesla. Dalailamam ir brīnišķīgs raksts par masveida cilvēka “smadzeņu s...

2432
2. maijā, 2017
Library_page_f2d5d4feaec4110egreat
Bērni & vecāki

Konkurence - cilvēku vai zvēru instinkts

Cilvēcības dzīvnieciskā daba “Konkurence ir ielikta mūsu dabā”, dedzīgi iebilst mana sarunu biedrene, “Tas ir instinkts!” Ko lai saku, k...

1921
23. decembrī, 2016
Library_page_herhead
Ķermenis & veselība

Kad tu kļūsti caurredzams

Kad tu sāki uzmanīgi vērot vecākus ļaudis, tu uzzināji, kas tevi biedē – viņi nevar noslēpties. Skatoties uz tevi, nepateiksi, cik dienas...

3174
26. oktobrī, 2016
Library_page_5184
Bērnu psiholoģija

Lielā skolas krīze

Šajā rakstā dots praktiski pilns teksts no amerikāņu pedagoga Džona Teilora Gato uzstāšanās, kurš ir ierindas pasniedzējs visparastākajā ...

11389
30. augustā, 2016
Library_page_tv-mozak
Prāts & psiholoģija

Izvairieties no ziņām

Ziņas prātam ir kā cukurs ķermenim Mēs esam tik labi informēti un tomēr zinām tik maz. Kādēļ tā? Tādēļ, ka pirms 200 gadiem tika izdomāt...

5519
14. aprīlī, 2016
Library_page_12404660_10205969065927246_302907949_n
Advaita

Terorisma beigas

Terorisms, vardarbība, naids, svētie kari un vēlme atriebties sākas katrā no mums. Mēs visi esam daļa no upes, ko sauc par cilvēci. Nevie...

2105
25. martā, 2016
Library_page_554081_3736745257104_2007101285_n
Sabiedrība

Par ģēniju eksistenci cilvēce maksā milzīgu cenu

Neirolingviste un eksperimentālā psiholoģe, filoloģijas un bioloģijas doktore, Norvēģijas Zinātņu akadēmijas korespondētājlocekle Tatjana...

2858
4. martā, 2016
Library_page_maxresdefault
Sabiedrība

Meli, kurus izdzīvojam

Izdzīvot sapni: “Sapņot un sapņojot zaudēt savu brīvību, Pasaule turpina griezties, un tā aizrit tavas dienas, Un tu krīti arvien stra...

2605
25. janvārī, 2016
Library_page_photo__1_
Sabiedrība

Desmit miljardu stāsts

Par to, kāpēc vēsture visu laiku paātrinās, vai mums draud demogrāfiska katastrofa un kā mainīsies pasaule vēl šīs paaudzes laikā, stāsta...

2864
25. decembrī, 2015
Library_page_12336043_10205270722469096_718126129_n
Sabiedrība

Cik es esmu Tev pateicīga...

Cik es esmu Tev pateicīga, ka Tu nepiederi to vīriešu skaitam, kuri krāj mantu, izmantojot citu cilvēku darbu. Cik es esmu pateicīga, ka ...

3017
7. decembrī, 2015
Library_page_rewalls.com-33863
Sabiedrība

Cilvēki, kuri ir "sakļāvuši spārnus""

Amerikāņu ārsts Lourenss Le Šans (Lawrence LeShan) grāmatā "Vēzis - pagrieziena punkts dzīvē" ("Cancer As a Turning Point: A Handbook for...

3187
26. septembrī, 2015
Library_page_72316766
Sabiedrība

Pamest visu. Cilvēki, kas noguruši no panākumiem.

Pagājušajā gadā mūsu kaimiņiene, kas strādāja visai ‘’treknā’’ amatā, pēkšņi pameta darbu, izīrēja savu brīnišķīgo trīsistabu dzīvokli kā...

38045
4. septembrī, 2015
Library_page_4cc4855b0e7ce8d947e61652447a2801
Sabiedrība

Džūdita Skota – ģēnijs, kuru turēja ieslodzījumā

Krāšņā laime, kurai pienāca gals Džūdita Skota labāk par jebkuru citu zināja, kā izskatās laime. Līdz septiņu ar pus gadu vecumam viņa p...

4757
11. maijā, 2015
Library_page_8379310-r3l8t8d-1000-11
Prāts & psiholoģija

Viktors Frankls - tiem, kuri zaudējuši dzīves jēgu

Viktors Frankls - slavenais austriešu ārsts-psihoterapeits, psihologs un filozofs, pabijis Osvencimā. Piedāvājam nodaļu no viņa grāmatas ...

7339
13. janvārī, 2015
Library_page_overworked
Prāts & psiholoģija

Kāpēc mēs visi esam tik aizņemti?

Eimija Raupa (rakstniece, akupunktūriste, herbāliste un sieviešu veselības un auglības eksperte) raksta izdevumā „The Huffington Post” 20...

4110
24. novembrī, 2014
Library_page_5976369_original_1415707572.jpg
Sabiedrība

Pēteris Kļava: Ko tu esi darījis, lai tevi kāds mīlētu?

Viņa teiktais daudziem var šķist nepieņemams vai aizvainojošs, bet reanimatologs un garīguma pētnieks Pēteris Kļava ir cilvēks, kura vārd...

32774
13. novembrī, 2014
Library_page_blog_entry_374169
Sabiedrība

История десяти миллиардов

О том, почему история все время ускоряется, грозит ли нам демографическая катастрофа и как изменится мир еще при жизни этого поколения.

2366
10. septembrī, 2014
Library_page_screen_shot_2017-08-05_at_23.07.30
Būdisms

Kā atturēties no agresijas situācijā, kad Tevi apspiež?

Šo jautājumu pašreizējam Tibetas garīgajam līderim, 14. Dalailamam, uzdeva kāds klausītājs Nantē, 2008.gadā, kad es apmeklēju viņa lekcij...

2965
25. aprīlī, 2014
Library_page_ukraina
Sabiedrība

Karš un mēs

(Tiem, kas saprot, ka karš šobrīd nav tikai Ukrainā) Cilvēkiem atkal tiek uzspiests karš.Neviens vairs neatradīs vainīgo, neviens vairs ...

3187
12. martā, 2014
2
Library_page_____-_________-176288
Sabiedrība

Kā gūt panākumus paškaitniecībā

Vairums cilvēku apgalvo, ka vēlas būt laimīgi — baudīt jēgpilnu dzīvi, izzināt un pilnveidot sevi, pieredzēt sapņu piepildīšanos, dalītie...

1976
19. februārī, 2014
Library_page_nuclear_explosions_41
Sabiedrība

„Overtona logs” - sociālo izmaiņu modelis

Overtona logs. Vairāku pakāpju sociālo izmaiņu modelis sabiedrībā kategoriski nepieņemamu parādību normalizācijai un praktiskai ieviešanai.

3211
30. janvārī, 2014