Lasītava

Skatīt pēc:
Datuma Popularitātes
W836_child_reading.0 Square81_10640_554866707896864_2057411988_n
Bērni & vecāki

Izvarošana uz desmitnieku

Man jāsaka, ka es gandrīz nekad un neko neesmu rakstījis par vērtējumiem, neskatoties uz vairākkārtējiem lūgumiem un pat uzstājīgām rekomendācijām, jo tēmu vienmēr biju uzskatījis par pašsaprotamu. Tomēr pēdēja laikā lūgumi atkal un atkal no jauna atgriežas pie manis – no kolēģiem, draugiem, vecākiem. Tātad  ir jārunā. Nu ko, pamēģināsim!

Uzreiz saku, ka būtībā nepavisam neesmu kategoriski pret vērtējumiem – vienkārši patiešām nesaprotu, kā vērtējums skolā var kļūt par kaut kādu izglītojošu (pedagoģisku) instrumentu. Interesantākais ir tas, ka visa mana iepriekšējā pieredze pierāda tieši pretējo. Manu kolēģu pieredze, pēc maniem novērojumiem, vedina uz vienu secinājumu: atzīmes nav ne vien kaitīgas, bet arī sagrauj personību, iznīcina ziņkāri, noved pie konfliktiem un kompleksiem.

Jūs vēlaties pierādījumus? Lūdzu! Vēlme saņemt labu atzīmi (un izvairīties no nosodījuma) pakāpeniski kļūst par spēcīgu motivāciju. Tik spēcīgu, ka pamazām pārklāj visas pārējās motivācijas. Tāpēc manipulējošas dresēšanas sistēmas tiek ieviestas jau no bērnības. Sāksim ar visvienkāršāko piemēru – pusdienās bērns vēlas pēc iespējas ātrāk izdzert pienu. Viņš zina, ka labu novērtējumu („tu esi labs zēns”) viņš saņems, ja apēdīs zupu. Kā viņam rīkoties? Iestrādātā refleksa rāmjos – reakcija uz labu vērtējumu – viņš ķersies klāt zupai un ar uzslavu (vērtējumu) saņems mudinājumu atkārtot darbību nākamreiz. Kā jums šķiet, cik bieži viņam jānonāk līdzīgās situācijās, lai tas nostiprinātos? Ar pāris reizēm pietiks, vai ne? Kāds būs rezultāts? Viņa neprasme saprast, ko patiesībā vēlas? Pamatzināšanas, kas ir atkarīgas no mātes subjektīvā vērtējuma? Vai pieaugušie vislabāk zina, kā dzīvot? Organisms pats saka priekšā, ka vēlas pienu (rīsus ar dārzeņiem, makaronus utt.), bet pasaule uzspiež zupu. Kā rīkoties? Tomēr dillema nav mūžīga. Vērtējums ir narkotika, kuras lietošana ikdienā noņem visus uzdotos jautājumus, pakāpeniski izstumjot patiesās vēlmes.

Pārāk primitīvs piemērs? Šis pats mehānisms darbojas arī daudz sarežģītākās situācijās. Piemēram, analizējiet skolu desmit ballu vērtēšanas sistēmu – vai jūs tajā nesaskatāt kaut ko dīvainu? No desmit iespējamiem variantiem trīs ir negatīvi vērtējumi (turklāt vienu no tiem, vieninieku, gandrīz nekad neizmanto). Paliek atšķirības starp 4 un 10… Ko tieši mēs vēlamies pateikt ar šiem apšaubājamiem rīkiem? Neizveidojas pat nosacīta objektivitāte. Iedomājieties, ka cilvēkam diktātā ir bijušas 20 kļūdas. Viņš daudz strādāja un nākamajā reizē jau bija vairs tikai astoņas. Nu un? Divvnieka vietā četrinieks! Tajā pašā laikā viņš ir pūlējies vairāk nekā teicamnieks, kurš, izlabojot vienu vienīgu kļūdu, deviņnieka vietā saņēma desmit. Tieši tāpat par nodotu baltu lapu nesaņem “nav vērtējums”, kas būtu samērā loģiski, bet divnnieku. Vai tiešām tas jūs nemulsina? Kā to paskaidrot bērniem? Vai šāda sistēma var kļūt jebkādā veidā nopietna un ar pilnvērtīgu atgriezenisko saikni – atbalstoša, apmācoša…

Meitene Sveta iemācijās no galvas Tatjanas vēstuli un saņēma desmitnieku. Zēns Vaņa neiemācījās Jevgeņija vēstuli un paskaidroja, kāpēc (viņu tracināja melīgums un manipulatīvais vēstules tonis). Divnieks. Un tas pilnībā atbilst standartiem.

Valsts kontroldarbs mūsu skolā. Otrā klase. Bilde ar ligzdu un mājiņu. Jautājums: paskaidrojiet, kas ir kopīgs un kas atšķirīgs. Mūsu skolnieks atbild: „Atšķirība ir tajā, ka ligzdā dzīvo putns, bet mājās – cilvēks. Kopīgs ir tas, ka ligzdā dzīvo putns, bet mājā – cilvēks.” Manuprāt, atbilde ir uz ģenialitātes robežas. Jūs man pavēlēsiet ielikt atzīmi atbilstoši standartiem? Pateikt kaut ko līdzīgu „tu esi malacis, bet pasaule to nenovērtēs”? Nav piemērotu variantu. Bet ir jautājums: kādēļ nepieciešama atzīme? Vai tad bez tās mēs nespēsim saprast, ko cilvēks zina un ko nezina?

Varu jums piedāvāt cietsirdīgu un bīstamu pārbaudi: ieviesiet uz nedēļu nepielūdzamu vērtēšanas sistēmu savās sieviešu-vīriešu attiecībās un redzēsiet, cik ātri viss sabrūk. „Mīļais, šodien par mūsu seksu lieku tev 8 ar mīnusu…” „Mīļotā, tev par šodienas vakaru trijnieciņš.” Vai nav smieklīgi? Tāpat attiecībās ar bērniem – smieklīgi.

Atzīme noved pie tā, ka cilvēks mācās nevis savām vēlmēm, domām, interesēm, bet gan mācību grāmatām, skolotāja uzskatiem – vispār pieaugušo uzskatiem. Viņš pamazām zaudē prasmi mijiedarboties ar pasauli, izvēlēties. Nav taisnība, ka bez atzīmēm „viņi” nespēj iemācīties! Nu, pavisam nav taisnība! Šādi notiek tikai vienā gadījumā: notiekošais stundās ir daudz svarīgāks nekā tas, kas norisinās iekšēji. Un vēl viens neiztrūkstošs elements: pats vērtētājs bieži slimo ar spēcīgu nepilnvērtības kompleksu. Vajag tikai kopā ar skolniekiem izveidot spilgtu, interesantu mācību procesu, un nepieciešamība pēc atzīmju likšanas pazūd pati no sevis.

Bija man reizi šāds gadījums. Mani uzaicināja uz kādu skolu vadīt „Lasīšanas dienu” (izrādās, ka ir arī tāda diena…) 9.-11.klašu skolēniem. Mēs ar organizatoriem atradām mazpazīstamu Andersena pasaku un organizējam lielu, atklātu konferenci, kuras laikā viņi mazās grupās to lasīja, brīvi staigāja pa zāli, apstrādāja informāciju, uzdeva viens otram jautājumus, argumentēja. Principā nebija neviena, kurš nebūtu iesaistījies notiekošajā (un kāpēc lai tādi būtu, jo runa jau bija par to, kā katrs saprot informāciju un par konkrētās pasakas saistību ar mūsu dzīvi). Un te pie manis pienāk divas šo audzēkņu skolotājas. „Vienreizēji! Mēs nekad viņus tādus neesam redzējušas! Vai drīkstam viņiem ielikt atzīmi?” Es, protams, apstulbu: „Kāpēc?” „Vienkārši mēs patiešām nekad agrāk nebijām dzirdējušas dažus no viņiem runājam, bet tagad viņi ir tik aktīvi. Tas palīdzēs mums viņiem ceturksnī ielikt kaut vai četrinieku…”

Kā jums tas patīk? Joprojām nav pietiekami pierādījumi? Talantīgie, spilgtie, aktīvie saņems „kaut vai četrinieku”. Viegli, protams, visu vainu novelt uz skolotājiem, sakot, ka viņi vienkārši neprot organizēt interesantas stundas. Es esmu pārliecināts, ka tā nav. Vienkārši paši skolotāji kļūst par vērtējošās sistēmas ķīlniekiem un pakāpeniski zaudē spēju domāt pastāvīgi, darboties radoši.

Mācību procesā, protams, cilvēkam ir nepieciešama „atgriezeniskā saikne”. Nu tad sniedziet to! Sākot ar agru bērnību. Runājiet ar viņiem par to, ko jūs domājat, ko jūtat, kas jums traucē, kas palīdz, kāda ir jūsu pieredze, piedāvājiet atbalstu. Tas viss ir daudz iedarbīgāks nekā vērtējums „malacis, labs zēns, lūk tagad tu man patīc” (Man! Lūk kur ir patiesais mērķis – iepatikties augstākai būtnei.)

Skolā viss ir vēl vieglāk – cilvēks mācās, tas ir tik interesanti. Kāpēc nomainīt viņa vēlmi izzināt pasauli ar vēlmi iepatikties skolotājam, atbilst kaut kādiem standartiem? Cik pazaudētu paaudžu vēl ir nepieciešamas, lai saprastu, cik tas ir bīstami? No sākuma „uzstādam” atzīmi kā galveno dzinējspēku, un pēc tam dzenamies pazaudētā bērna esības meklējumos. „Viņi ne par ko neinteresējas…”

Ziniet, kad pie mums atnāk bērni no citām skolām, tad šajā rakstā izteikto jau uzskata par negatīvu. Sākumā viņi principā nav spējīgi noticēt, ka viņus pieņems tādus, kādi viņi ir. Šajā nozīmē viņi iziet cauri ļoti grūtam pielāgošanās periodam. Arī mums nav viegli, jo viena lieta ir, kad cilvēks kaut ko dara, jo citādi viņš tiks nosodīts, bet pavisam cita – ja viņš pats izvēlas, kā rīkoties. Vai, ja viņš no apkārtējās pasaules nepārtraukti saņem „ziņas” – „mēs zinām, kā labāk rīkoties, zinām visas pareizās atbildes, un tev drīz iemācīsim” – vai arī mācīties pašam, pašam pieņemt lēmumus, atklāt savas intereses, sekot tām, atrast negaidītus ceļus un risinājumus (par kuriem skolotājs var pat nenojaust). Atklāt sev no jauna, ka stunda var būt interesanta pati par sevi, neatkarīgi no tā, kā tevi novērtē. Ticiet man tas nav viegli. Īpaši tad, ja iepriekš galvenais dzinējs ir bijusi atzīme. Ačgārnas koordinātes…

Reiz kāds man pajautāja: “Jūs droši vien nerunājat par atzīmēm, bet gan par piezīmēm?” Bet, vai tad patiesībā ir kāda atšķirība? Vai tad piezīme neizpaužas kā vienkārša jūsu novērtējuma izpausme? Vai tad ne uz to reaģē bērns – priecīgi vai ar rūgtumu? Vai tā beigu beigās nav tukša liekvārdība?

Manipulācijas sistēma pieprasa manipulācijas pilnu atbalstu. Vai ne tāpēc tik bieži tiek piedāvāti arī attaisnojumi: „Tagad viņš apgūst svarīgu principu – kā pastrādāsi, tā saņemsi. Pastrādāsi labi un saņemsi desmitnieku, paslinkosi un saņemsi divnieku. Vēlāk, kad izaugsi – tā taču notiks – pastrādāsi (pamācīsies) labi un saņemsi lielu algu (amatu, stāvokli), paslinkosi un pavadīsi savas mūža dienas notekā.” Pirmais un otrais variants ir absolūti meli. Esmu pārliecināts, ka lasītājiem piemēri nav tālu jāmeklē.

Es atkal un atkal no jauna atgriežos pie sava iemīļotā jautājuma: kāpēc? Ja atbilde ir atgriezeniskā saikne, tad daudz vienkāršāk ir to pateikt vārdos, paskaidrot, kas, kāpēc, kopā atrast kļūdas, piedāvāt veidu, kā tās izlabot, saprast.

Atzīme ir viens no galvenajiem enkuriem tiem skolotājiem un vecākiem, kuri neprot vai nevēlas veidot interesantu dzīvi sev un citiem.

Mēs atbildējām uz vienkāršu jautājumu –  „Kāpēc mācīties?” – ar divām pretrunīgām atbildēm: mācīties vajag sev, bet mācīties atzīmei – citiem. Kā tas ir? Padomājiet paši!

 

Avots: http://snob.ru/

* No krievu valodas tulkoja Ingūna Paupe speciāli priekš www.garavasara.com

* Koriģēja: Matīss Freimanis

Library_page_dulas
Emocijas

Mierinājums jaunajiem vecākiem

Tavs bērns izvēlējās tevi – unikālo mammu un tēti, kam piedzimt. Viņš neizvēlējās gudro dakteri, skolotāju vai kaimiņieni, bet tevi.

769
17. jūlijā, 2017
Library_page_2__1_
Ķermenis & veselība

Lai attīstītu imunitāti, bērniem ir vajadzīgi mikrobi, nevis antibiotikas

Pārmērīgi higiēniski apstākļi izraisa hroniskas slimības.   Ļaujot bērniem spēlēties ar zemi, mēs patiesībā palīdzam viņu imūnsistēmas ...

2804
7. aprīlī, 2017
Library_page_141dad8ab643b2d4
Bērni & vecāki

Ķermenis kā pedagoģisks instruments

Sākšu ar kādu vienkāršu novērojumu. Es stāvu autobusa pieturā. Blakus stāv tēvs un aptuveni 4 gadus veca meitiņa. Meitenīte klusiņām kaut...

2981
28. februārī, 2017
Library_page_8bfc1e247311445fb5af003a630b20a1
Bērnu psiholoģija

Kā domā bērni

Es neesmu psihologs, un zemāk uzrakstītais ir vienkārši mana vīzija. Tā nav teorija, es nevaru to aizstāvēt, un neko par to neesmu lasīju...

4364
17. janvārī, 2017
Library_page_f2d5d4feaec4110egreat
Bērni & vecāki

Konkurence - cilvēku vai zvēru instinkts

Cilvēcības dzīvnieciskā daba “Konkurence ir ielikta mūsu dabā”, dedzīgi iebilst mana sarunu biedrene, “Tas ir instinkts!” Ko lai saku, k...

1921
23. decembrī, 2016
Library_page_7e829c1d8d0fa645a59cb5dfce0b61c8
Bērnu psiholoģija

Zēnu asaras

Bērnībā mēs ar visiem spēkiem centāmies atbilst apzīmējumam „īsts vecis”. Mēs lamājamies visrupjākajā veidā, apspriedām, ignorējot iekšē...

3009
11. oktobrī, 2016
Library_page_5184
Bērnu psiholoģija

Lielā skolas krīze

Šajā rakstā dots praktiski pilns teksts no amerikāņu pedagoga Džona Teilora Gato uzstāšanās, kurš ir ierindas pasniedzējs visparastākajā ...

11389
30. augustā, 2016
Library_page_13090379_10206229079707428_1733528112_n
Bērnu psiholoģija

Brīvība no audzināšanas

Pedagogs Dima Zicers lasīja lekciju par problēmām saziņā ar bērnu, kura pārvērtās dzīvīgā diskusijā ar vecākiem par to, kas notiktu, ja b...

8561
25. aprīlī, 2016
Library_page_fotolia_60516392_subscription_monthly_m_75575282525680220
Bērnu psiholoģija

Attiecības ar bērnu kā garīgā prakse

Agrīnās bērnības iespaidi un uzvedības modeļi atstāj nospiedumus uz visu mūsu dzīvi. Arī uz to, vai mums ir viegli meditēt, vai viegli se...

2875
3. februārī, 2016
Library_page_16700063
Seksualitāte

Kreks…peks…sekss..

Reiz man piezvanīja sens draugs. Un, cīnoties ar aizelsušos elpu, viņš teica, ka noticis kas briesmīgs, un ka viņam nekavējoties vajadzīg...

3170
21. decembrī, 2015
Library_page_child_reading.0
Bērni & vecāki

Izvarošana uz desmitnieku

Man jāsaka, ka es gandrīz nekad un neko neesmu rakstījis par vērtējumiem, neskatoties uz vairākkārtējiem lūgumiem un pat uzstājīgām rekom...

13363
13. novembrī, 2015
1
Library_page_img_1590
Bērnu psiholoģija

Mūsu nākotne ir jāmaina agrā bērnībā

Bērnības nozīmīgums cilvēka dzīvē tiek novērtēts par zemu, iespējams, tāpēc, ka mūsu apziņā nav acīmredzama saite starp pieauguša cilvēka...

3986
22. oktobrī, 2015
Library_page_0_c1e54_97c636_xxl
Bērnu psiholoģija

Kā mēs programmējam bērnus

Četrdesmitgadīga sieviete man pastāstīja, kā reiz bērnībā viņas stingrā mamma to uzposusi jaunā kleitā un, pirms sūtīt laukā pastaigāties...

48733
14. aprīlī, 2015
1
Library_page_original-4
Bērnu psiholoģija

Uzmanīga audzināšana: 12 Džona Kabata-Zinna padomi

Agrīnās bērnības iespaidi un uzvedības modeļi atstāj nospiedumus uz visu mūsu dzīvi. Arī uz to, vai mums ir viegli meditēt, vai viegli se...

2858
18. oktobrī, 2014
Library_page_54
Darbs ar traumām

Dzimtas lāsti

Publikācijā apskatīti faktori, kas izsauc tā saucamos dzimtas lāstus, kā arī dotas pazīmes, kas liecina par dzimtas lāsta iespējamību.

1210
27. septembrī, 2016
Library_page_psichologia-beremennosti-i-rodov-foto2
Prāts & psiholoģija

Mana dzimšana: vai iespējams pārrakstīt vēsturi?

Tas, kā noritējusi attīstība mātes klēpī, ietekmē to, cik lielā mērā cilvēks pieņem sevi tādu, kāds viņš ir, un izjūt sevi kā harmonisku per

786
30. decembrī, 2016