Lasītava

Skatīt pēc:
Datuma Popularitātes
W836_8bfc1e247311445fb5af003a630b20a1 Square81_10640_554866707896864_2057411988_n
Bērnu psiholoģija

Kā domā bērni

Es neesmu psihologs, un zemāk uzrakstītais ir vienkārši mana vīzija. Tā nav teorija, es nevaru to aizstāvēt, un neko par to neesmu lasījusi, vienkārši es to tā redzu.

Par to, kā pasauli redz bērni, un kas no tā izriet.

Man šķiet, ka tad, kad bērns ir pavisam mazs, viņam visa pasaule ir tāds savāds krāsains raksts, abstrakcionista glezna, jo viņš taču vēl nezina, ka tas lielais melnais laukums – tas ir skapis, un tas atrodas atsevišķi no baltā laukuma – sienas, un tas stāv, un atveras, un rada troksni, un tas nav dzīvs. Man šķiet, viņa priekšā trizuļo tāda kā skaņu, krāsu, smaržu matrice. Augot un vērojot, viņš sāk atšķirt seju no tā, kas nav seja. Pēkšņi viņš atklāj, ka seja un rokas, kas pie viņa tuvojas, – tā ir mamma, bet pēc tam viņš atklāj, ka mamma var aiziet, un to, ka viņai ir vēl daudz kas cits.

Es atceros brīdi, kad mans dēls sāka ievērot, ka es pārģērbjos, tas ir, viņš pirmo reizi atdalīja apģērbu no manis – rādīja ar pirkstu un smējās par jaunām kleitām. Bet pēc tam pēkšņi iepazina zeķubikses un sāka raudāt, jo viņam šķita, ka mammai pēkšņi ir pazudušas ierastās ķermeņa daļas, un to vietā ir parādījušās jaunas, bet mazi bērni baidās no pārmaiņām. Man nācās vairākkārt uzvilkt un novilkt zeķbikses, lai viņš saprastu, ka tās arī ir tāda atsevišķa lieta.

Un tā tas ir attiecībā uz visu. No sākuma laiks sāk dalīties “gulēt” un “negulēt” laikā, tad dienā un naktī, bet pēc tam vēl sīkākos gabaliņos. Esības vispārēji jēdzieni pakāpeniski sāk dalīties sīkākos “gabaliņos”. Parādās brokastis, kurās ēd biezputru un tostermaizes, un pusdienas, kurās ēdieni sāk dalīties pirmajā, otrajā un trešajā, un tā tālāk, kamēr visa pasaule nesadalās saprotamos jēdzienos, gluži kā lego klucīšos.

Par ko gan es te rakstu? Manī šīs uztveres izpratne rada izskaidrojamus lielākai daļai “kaprīžu” un citu šķietami neloģisku prasību. Man šķiet, ka bērns redz situāciju kopumā, kā tādu veselumu, instagrammu, bildi. Jūs taču zināt, kā tas ir ar mums pašiem – pamēģiniet atcerēties kādu sev nozīmīgu pārdzīvojumu – cik tajā būtiskas ir detaļas! Piemēram, es atceros, kā es ar zirgu auļoju gar jūras krastu, vēl joprojām atceros, un tajā bildē ir viss – gan debesu pelēkā krāsa un vētras troksnis, un zirga sviedru smarža, un tas, kā sirds vai pušu plīst lidojuma baudas un brīvības dēļ. Un ja es vēlreiz nonāktu šādā situācijā, bet man piedāvātu jāt nevis ar zirgu, bet uz ēzeļa? Vai ja vētras vietā būtu karstums un bezvējš? Man, nezinu kāpēc, šķiet, ka visas sīkās situācijas bērniem ir daudz vairāk emocionāli piesātinātas, nekā mēs domājam, un tās ir tikpat viengabalainas un nesadalāmas. Ja mēs kaut kad pirmo reizi savam mazulim esam sacījuši: “Tā ir Tava jaunā krūzīte”, tad, lūk, šī zilā krūzīte un mammas balss un lepnums, kuru viņš izjuta, un tieši šāda vai līdzīga jauna emocija viņa smadzenēs iespiežas kā zīmogs. Un viņš no jauna atkal un atkal grib pārdzīvot šo nupat iepazīto lepnuma sajūtu vai vēl kaut ko, ko viņš, mazs būdams, pirmo reizi pārdzīvojis kaut kādā brīdī saistībā ar šo zilo krūzīti, bet mēs viņam sakām: “Kāda gan Tev starpība – dzer no dzeltenās”. NĒ! Lepnums, patstāvība, pirmo reizi apjaustās sajūtas “es dzeru pats”, plastmasas malas sajūta uz lūpām, krūzītes osiņas sajūta rokās, sula tajā – tas viss ir OBLIGĀTI! Bet mēs sakām: “Dzeltenā”, bet mēs sakām: “Kāda Tev starpība”.

Līdzīgi tas ir ar laiku. Te viņš sēž un spēlējas ar mašīnīti, un es viņam saku: “Ejam gulēt, ir laiks iet gulēt”, bet viņš kliedz: “Nēēē, es negribu”. Un es, kā muļķe, garlaicīgi viņam skaidroju, ka vajag gulēt. Bet viņam nav iebildumu iet gulēt, viņam ir pretenzijas pret to, ka es izjaucu kaut ko svarīgu un lielisku, kas norisinās tajā brīdī. Viņš saka: “Nē”, jo viņš nevēlas atteikties no prieka, ko sagādā braukāšanās ar mašīnīti – visam šim priekam par sarkanās mašīnītes smaguma sajūtu plaukstā, par to, kā tās ritentiņi griežas uz paklāja. Tas ir tik interesanti! Un viņš pats tos groza gan tā, gan šitā, bet te atnāk mamma un saka: “Beidz priecāties”. Nē, mamma, protams, tā nesaka. Mamma saka: “Iesim gulēt”, bet pēc būtības mamma saka: “Pārstāj priecāties”. Bet ja mamma pateiks: “Paņem mašīnīti sev līdzi, iesim augšā’, tad viņš ar prieku ies, jo viņš nav pret gulēšanu, viņš ir pret to, lai atdotu mašīnīti.

Vai jūs zināt, cik bieži es esmu apdedzinājusies ar visādiem šādiem sīkumiem, kamēr neiemācījos šādas situācijas izprast?

- Tessa, vai Tu gribi ābolu?

- Nē.

- Tu taču gribēji?

- Nē.

Un te tu saproti, ka abas rokas viņai ir aizņemtas ar visādām mīļlietiņām, un ābols šādā brīdī nemaz nav ābols. Ābols nozīmē to, ka rokā vairs nebūs mīļlietiņa. Tāpēc es uz šīm lietām sāku skatīties savādāk, un tagad saku apmēram šādi: “Tu mīļlietiņu pagaidām vari ielikt kabatā un apēst ābolu, bet mīļlietiņa Tev kabatā tikmēr pasēdēs”. Es viņai izdomāju jaunu interesantu instagrammu “es ēdu ābolu, bet mīļlietiņa man ir kabatā”, viņa jau izdzīvo šo jauno sajūtu, un pati ieliek to kabatā, un sajūt to caur kleitas audumu, un zina, ka tā ir tur, un domā, kā tai tur iet – kā mājiņā, un vēl pie tā visa var apēst ābolu”. Un viņa viegli palecas no prieka un saka: “Jā, jā!”, un liek mīļlietiņu kabatā, un ņem ābolu, kuru vēl pirms sekundes negribēja.

Vai tad tas ir sliktāk nekā aulekšot zirgā gar trakojošas jūras krastu?

Es pat nevaru izstāstīt, cik daudz konfliktu nav notikuši vienkārši tāpēc, ka es papulējos ieraudzīt to “instagrammu”, kurā bērns atrodas šobrīd, un pacentos to paglābt viņa paša dēļ vai arī piedāvāt ko jaunu.

Visas mūsu pašas spēcīgākās, pašas spilgtākās atmiņas – tās ir spēcīgu emociju atmiņas – prieka, brīvības, spēka, viegluma, skumju, vientulības, varas, pieķeršanās, nodevības, kauna, laimes. Bērnam katrs jauninājums ir pasaules apgūšana – tā ir spēcīga emocija, tikpat spēcīga. Ja būtu iespējams ieraudzīt, ko pārdzīvo bērni, izvēloties vienas vai otras krāsas krūzīti vai tieši trīsstūra formas sviestmaizes, varētu iemācīties viņus iepazīt un cienīt. Bet ja tu cieni, tad spēsi uzminēt, ka ārā iet negribas tāpēc, ka iepriekšējo reizi viņu nobaidīja zirnekļu tīkls zem kāpnēm, un nevis tāpēc, ka viņam pēkšņi pārgāja patika iet staigāties. Viņš vienkārši nevēlas vēlreiz iet garām zirnekļu tīklam un atkal pārdzīvot šīs bailes. Kad no viesībām jāiet prom tāpēc, ka visas ir kleitās, bet viņa vienīgā ir džinsos, un ir jārisina problēma, kā kļūt par princesi džinsos, jo visas meitenes ir kā princeses. Nevis ķerties pie pieauguša cilvēka muļķībām: “Nu iesim taču! Ko tu kā maziņa? Būs taču interesanti!” Un uz tualeti negribas iet tāpēc, ka roku žāvējamais aparāts briesmīgi trokšņo, un nevis tāpēc, ka negribas. Un gribas pieaugušo dakšiņu tāpēc, ka tad, kad viņa iepriekšējo reizi ēda ar pieaugušo dakšiņu, mamma uz viņu paskatījās ar mīlošām acīm un iesmējās. Vajadzīgas jau ir tās mīlošās acis, un nevis dakšiņa. Bet bērns to vēl neapjauš, viņa dakšiņu vēl nav nodalījusi no mīlošajām acīm. Tāpēc vajadzīga ir dakšiņa.

Un mums ir jāuzmin doma par dakšiņu.

Un šī dakšiņa ir jādod.

 

* Avots: www.womanfrommars.com

* No krievu valodas tulkoja Ingūna Paupe;

* Korektore: Liene Lāce

Draugi! Kā jūs esat ievērojuši, labi raksti latviešu valodā ir retums. Mēs gribētu priecēt ar tādiem vairāk, bet tam vajadzīga jūsu palīdzība. Meklējam atbildīgus brīvprātīgus palīgus, kuriem nelielu interesantu rakstu tulkošana un koriģēšana no krieu un angļu vālodas sagādās prieku. Rakstiet mums uz info@garavasara.com. Peace and Love! GV team

Library_page_8bfc1e247311445fb5af003a630b20a1
Bērnu psiholoģija

Kā domā bērni

Es neesmu psihologs, un zemāk uzrakstītais ir vienkārši mana vīzija. Tā nav teorija, es nevaru to aizstāvēt, un neko par to neesmu lasīju...

4784
17. janvārī, 2017
Library_page_7e829c1d8d0fa645a59cb5dfce0b61c8
Bērnu psiholoģija

Zēnu asaras

Bērnībā mēs ar visiem spēkiem centāmies atbilst apzīmējumam „īsts vecis”. Mēs lamājamies visrupjākajā veidā, apspriedām, ignorējot iekšē...

3398
11. oktobrī, 2016
Library_page_5184
Bērnu psiholoģija

Lielā skolas krīze

Šajā rakstā dots praktiski pilns teksts no amerikāņu pedagoga Džona Teilora Gato uzstāšanās, kurš ir ierindas pasniedzējs visparastākajā ...

11856
30. augustā, 2016
Library_page_13090379_10206229079707428_1733528112_n
Bērnu psiholoģija

Brīvība no audzināšanas

Pedagogs Dima Zicers lasīja lekciju par problēmām saziņā ar bērnu, kura pārvērtās dzīvīgā diskusijā ar vecākiem par to, kas notiktu, ja b...

9024
25. aprīlī, 2016
Library_page_fotolia_60516392_subscription_monthly_m_75575282525680220
Bērnu psiholoģija

Attiecības ar bērnu kā garīgā prakse

Agrīnās bērnības iespaidi un uzvedības modeļi atstāj nospiedumus uz visu mūsu dzīvi. Arī uz to, vai mums ir viegli meditēt, vai viegli se...

3276
3. februārī, 2016
Library_page_img_1590
Bērnu psiholoģija

Mūsu nākotne ir jāmaina agrā bērnībā

Bērnības nozīmīgums cilvēka dzīvē tiek novērtēts par zemu, iespējams, tāpēc, ka mūsu apziņā nav acīmredzama saite starp pieauguša cilvēka...

4487
22. oktobrī, 2015
Library_page_0_c1e54_97c636_xxl
Bērnu psiholoģija

Kā mēs programmējam bērnus

Četrdesmitgadīga sieviete man pastāstīja, kā reiz bērnībā viņas stingrā mamma to uzposusi jaunā kleitā un, pirms sūtīt laukā pastaigāties...

49388
14. aprīlī, 2015
1
Library_page_original-4
Bērnu psiholoģija

Uzmanīga audzināšana: 12 Džona Kabata-Zinna padomi

Agrīnās bērnības iespaidi un uzvedības modeļi atstāj nospiedumus uz visu mūsu dzīvi. Arī uz to, vai mums ir viegli meditēt, vai viegli se...

3226
18. oktobrī, 2014
Library_page_psichologia-beremennosti-i-rodov-foto2
Prāts & psiholoģija

Mana dzimšana: vai iespējams pārrakstīt vēsturi?

Tas, kā noritējusi attīstība mātes klēpī, ietekmē to, cik lielā mērā cilvēks pieņem sevi tādu, kāds viņš ir, un izjūt sevi kā harmonisku per

1323
30. decembrī, 2016