Lasītava

Skatīt pēc:
Datuma Popularitātes
W836_0_c1e54_97c636_xxl Square81_10640_554866707896864_2057411988_n
Bērnu psiholoģija

Kā mēs programmējam bērnus

Četrdesmitgadīga sieviete man pastāstīja, kā reiz bērnībā viņas stingrā mamma to uzposusi jaunā kleitā un, pirms sūtīt laukā pastaigāties, bargā balsī teikusi: „Pārnāksi netīra – nositīšu!” Viņa, izgājusi pagalmā, sākumā baidījusies izdarīt kaut vienu neveiklu kustību aiz šausmām, ka ar kleitu varētu kaut kas atgadīties.

Bet tad pagalmā parādījās bērni, sākās rotaļas. Pamazām bailes pārgāja, un viņa sāka spēlēties kā visi bērni. Taču rotaļas laikā kāds viņu neveikli pagrūda. Viņa paklupa, nokrita un pieceļoties uzmina uz kleitas malas. Atskanēja plīstoša auduma troksnis, un viņa ar bailēm ieraudzīja savu kleitu – nosmērētu, ar atrautu rišu. Šo šausmu sajūtu viņa atcerējās visu mūžu, jo bija pilnībā pārliecināta, ka tagad mamma viņu nositīs. Un raudāja tik izmisīgi, ka citas mammas, kas atradās pagalmā, sapulcējās un viena pēc otras mierināja viņu. Taču nekas nelīdzēja tāpēc, ka bērns zināja – mamma viņu nositīs.

Iedomājies, kādu satricinājumu, kādas šausmas pārdzīvotu meitene, ja ne pieaugušie, kas sapratuši kāpēc viņa tā raud, necentās vis to pierunāt nomierināties, bet sāka meklēt izeju no situācijas. Viņu aizveda uz mājām pie vienas no sievietēm, tur kleitu novilka, izmazgāja un izgludināja, lai izžāvētu. Pēc tam viņu aizveda uz blakus ielu, kur atradās modes ateljē. Tur sievietes izskaidroja situāciju ateljē darbiniekiem, kas atrauto rišu piešuva it kā nekas nebūtu noticis. Un tikai tad, kad meitene pārliecinājās, ka nekas nav redzams, viņa nomierinājās.

Es aprakstīju šo situāciju, lai parādītu tev – bērni visu uztver nopietni, viņi mums tic. Mēs viņiem – nozīmīgi cilvēki. Tāpēc mūsu uzskati, novērtējums, kuram tie tic kā neapšaubāmai patiesībai, reizēm viņiem skan kā spriedums. Sevišķi, ja mēs to viņiem sakām bieži, norādot uz kādām viņu īpašībām, prasmēm, vai nemākulībām. Viņi mums tiešām tic! Un mūsu domas par sevi uzskata kā negrozāmas – diagnozi, kuru tiem nosakām. Kāda mamma man bēdīgā, nolemtības pilnā balsī teica: „Dzejoļus slikti iegaumē. Pilnīgi nav atmiņas!”

Un es kārtējo reizi pabrīnījos, cik viegli un neapdomīgi vecāki nosaka savas diagnozes, nolemjot bērnu pieņemt tieši šo diagnozi.

„Tāpēc ka jūs to sakāt savam bērnam, viņš nesāks labāk iegaumēt,” man nācās teikt katru reizi. Tieši otrādi, pateicoties jums, viņš jau zina, ka slikti iegaumē, ka viņam nav atmiņas... Un viņš pieņem to kā gala slēdzienu par sevi...

Uzstādot šādas „diagnozes”, mēs paši saviem bērniem liedzam izaugsmes iespējas, kaut kādu dotību atklāšanu. Atceros, kā vienmēr brīnījos, redzot mazdēla zīmējumus – ilgu laiku viņam sanāca īsti ķēpājumi, tādi, kādus zīmē mazuļi, nevis viņa vecuma bērni. Viņa vienaudži bērnudārzā zīmēja izvērstus darbus, parādot pat perspektīvu, mērogu, mīmiku; savukārt viņš zīmēja cilvēciņus pēc principa – punktiņš, punktiņš komatiņš, domu zīme, ritentiņš... Es sapratu – vēl nav noformējušās kaut kādas smadzeņu struktūras, tāpēc viņš savā vecumā tik primitīvi un „nepareizi” zīmē. Bet neviens no mums pieaugušajiem neteica: ”Tu neproti zīmēt...” Pagāja laiks, un kaut kā, mums visiem nemanot, bērns pēkšņi sāka zīmēt un attēlot gan perspektīvu, gan mērogus, gan sejas izteiksmes. Vienkārši – neviens viņam neuzstādīja „gala” diagnozi, tā liedzot izredzes prast zīmēt.

(Cik reizes, dažādu vingrinājumu laikā, piedāvājot, lai pieaugušie uzzīmē kaut ko, ir dzirdēts:„Es neprotu zīmēt!” – „Kā tu to zini?” es jautāju. „Kas tev to teica? Tu vienkārši sāc, un tu nevarēsi neprast! Neprot tikai tie, kas zina, ka neprot un vairs nemēģina...” Un tiešām, reizēm pēc dažu dienu treniņa, ļaudis sāk zīmēt labāk! Tāpēc ka vienkārši aizmirsa bērnībā uzstādīto „diagnozi”.)

Bieži mūsu, vecāku, „diagnozes” noved pie daudz smagākām sekām, kā prasmes vai neprasmes kaut ko izdarīt. Mūsu viedokļi un vērtējumi reizēm noved bērnus līdz trauksmes stāvoklim, pie neticības sev, pie nolemtības, tiem nolaižas rokas. Pat mūsu it kā nevainīgais: „Nu, ko tu esi sastrādājis? Ko tu esi izdarījis, es tev prasu!”, skarbā balsī teiktais, sakarā ar kādu ne pārāk smagu nodarījumu, liek bērnam justies tā it kā būtu noticis kaut kas briesmīgs.

Reizēm atkal, pat to negribot, radam bērnā nolemtības sajūtu, ka tas, ko viņš izdarījis, vairs nav labojams! Tas var novest pie īstas traģēdijas (un ir tādi gadījumi) – pie bērna pašnāvības, kad viņš nespēj sadzīvot ar šo sava sliktuma un vainas apziņu, kuru viņam iedvesuši, kaut arī ne speciāli un apzināti, lūk šādi, nosodoši vecāki. Mēs it kā nolemjam bērnu kādai noteiktai uzvedībai, paziņojot viņam savu galējo spriedumu par viņu un viņa rīcību.

Esmu dzirdējusi daudzu pieaugušo stāstus, ka viņus arī tagad „vajā” šādi vecāku „spriedumi”. Mammas bērnībā daudzreiz atkārtotā piezīme: „Ak, Dievs! Nu, kas tā man par tādu sodību!”, ilgus gadus izsauca cilvēkā vainas apziņu, nepārliecinātību par sevi, pat bailes veidot nopietnas attiecības ar partneri. Tiešām, kam vajadzīga tāda sodība! Kāpēc ar sevi – tādu – bojāt cilvēkiem dzīvi? Bet mammas „pareģojums”: „Nekas prātīgs no tevis neiznāks!”, teikts par bērna nerātnībām un nepaklausību, pavada cilvēku visu mūžu.

Un jebkuras neveiksmes gadījumā, tik parastas katram cilvēkam, kas dzīvo savu dzīvi, šādi vārdi uzpeld galvā kā spriedums – mamma taču teica, ka no manis nekas prātīgs nesanāks...Vai arī „pareģojums” „cietums sauc pēc tevis, tāda huligāna!” piepildās realitātē – agri vai vēlu cilvēks nokļūst cietumā. (Un cik daudzus no tiem, kas nokļuvuši cietumā, vecāki bērnībā ieprogrammējuši, uzstādot saviem bērniem šādu šausmīgu „diagnozi”!)

Apzinoties mūsu „radošās” pareģu dotības, mums jāsaprot – bērnam nav jāuzzina no mums par šādiem, bezcerīgiem viņa dzīves scenārijiem! Mīlēt bērnu – iemācīt viņu jebkurā situācijā, pie jebkuras neizdošanās vai neveiksmes, redzēt iespējas, ticēt sev, meklēt un atrast izeju jebkurā gadījumā. Piekrīti, ka tu kā pieaudzis cilvēks, kas dzīvo pieaugušā dzīvi, zini, cik tas ir svarīgi. Cik svarīgi nevienā situācijā nenolaist rokas. Cik svarīgi ir ticēt, ka viss noteikti būs labi... Bet, lai tā būtu, mums jādod bērnam iespēja ieraudzīt izeju, jebkura fakta vai rīcības „nepabeigtību”. Palīdzēt viņam apzināties, ka viss var mainīties, ka viņam ir spēks izlabot kļūdu, kļūt labākam, stiprākam, jo mēs pieaugušie zinām, ka viss mainās, ka tās nav „visa beigas”. Tieši ar šīm zināšanām mums arī vajag dalīties.

Par to mums viņiem vajag pastāstīt. Un neviens, izņemot mūs, nepastāstīs mūsu bērniem, ka ir iespējams palikt labiem arī pēc sliktas rīcības. Iespējams, ka tas ir viens no svarīgākajiem priekšstatiem, kādi mums jāveido mūsu bērniem, lai tie patiešām atbalstītu viņus dzīvē – par kuriem viņi tiešām būs mums pateicīgi. Bet, lai tā būtu, mums jāpalīdz bērniem apzināties savas rīcības cēloni – tā būs vieglāk saprast, kā mainīt situāciju, kur rast izeju. Un tāpēc mums uz bērnu jāskatās ar labestību. Kā uz labu bērnu, nevis kā uz noziedznieku, kuru jau gaida cietums!

Lūk, šie paskaidrojumi un ticība labajam bērnā, kuram pat tad, ja tas izdarījis ko sliktu, ir iespējas mainīties un kļūt par labu cilvēku – tā ir īstas mīlestības izpausme! Bērns kož – vajag pateikt, ka viņš drīz izaugs un beigs kost. Ka visi mazi bērni kož, bet pēc tam pārstāj to darīt. Bērns paņēmis svešu mantu tāpēc, ka ir mazs un vēl nevar cīnīties pret savām vēlmēm. Bet viņš noteikti izaugs un uzzinās – katram cilvēkam ir savas lietas un tās ņemt var tikai pajautājot vai ar īpašnieka atļauju. Viņš noteikti to apgūs un izaugs par godīgu cilvēku. Sevi aizstāvot, bērns sakāvās. Bet ar laiku viņš sapratīs, ka aizstāvēt sevi var ne tikai ar kautiņu. Viņš iemācīsies vienoties, iemācīsies izvēlēties sev draugus, ar kuriem nevajadzēs kauties. Bērns lamājies uz pieaugušajiem, bet viņš noteikti iemācīsies uzvesties tā, lai neapvainotu citus cilvēkus, lai neizgāztu uz tiem savu slikto garastāvokli. Tas viss notiks, kļūstot pieaugušam.

Bērnam ir jāuzzina – viņš ir normāls. Ka viņš „tāds” ir. Vienkārši viņš vēl kaut ko nav iemācījies, kaut ko neapdomīgi izdarījis. Bet viņam ir iespējams labot visas savas kļūdas. Viņam ir iespējas mainīties. Mums jāpalīdz bērniem apzināties, ka viss mainās. Ka viņa kautrīgums ar laiku pāries, ka draugi viņam noteikti parādīsies, ka „divnieku” viņš noteikti izlabos, ka nelaimīgas mīlestības vietā nāks cita, ka dzīve nekad nebeidzas, kamēr tu esi dzīvs...

Lūk, kādēļ mums, pieaugušajiem, ir tik svarīgi atcerēties, kādi bijām mazi! Mums vajag pateikt saviem bērniem, ka saprotam viņus, jo bērnībā paši reizēm ņēmām svešas lietas, mānījāmies, kāvāmies un saņēmām divniekus. Taču no mums izauga labi, normāli cilvēki. Mums saviem bērniem jāparāda mūsu skats uz dzīvi, esot paraugiem. Lūk, kāpēc mums vajag atcerēties savu bērnību un runāt par to ar saviem bērniem – par mīlestību, kas tik bēdīgi beidzās, par  pārdzīvojumiem, kas ar laiku aizmirstas. Par biklumu, kas vēlāk izzūd. Par  strīdiem ar vienaudžiem, ar kuriem pēc tam tiek izlīgts.

Atcerieties par milzīgo VĀRDA SPĒKU, īpaši VECĀKU VĀRDA spēku. Un iemāciet saviem bērniem – lai arī kādas situācijas atgadītos dzīvē, viss vienmēr var mainīties uz labu!

Avots: http://top.thepo.st/

* No krievu valodas tulkoja Mārīte Ramša spieciāli priekš www.garavasara.com

* Korektors: Matīss Freimanis

** Dārgais lasītāj!
Priecājamies, ka Tu baudi un dalies ar mūsu portāla lasītavas rakstiem.
Vēlamies vien atgādināt - zināšām bez prakses nav nekādas vērtības!
Apmeklē mūsu portāla notikumu Kalendāru , atrod sev piemērotāko un sāc praktizēt!

Library_page_children-1879907_1280
Bērnu psiholoģija

Vecākiem: par pieņemtās “normas” kaitējumu bērnu harmoniskai attīstībai

Fragments no Dimas Zicera jaunās grāmatas “Bieži mēs pat neaizdomājamies par vienu vai otru tēmu, kamēr mūsu dzīvē nerodas kāda konkrēta...

1685
15. martā, 2018
Library_page_children-1822471_1920
Bērnu psiholoģija

Kāpēc līdzsvars ir nereāls un ierobežojošs mērķis?

Vienā nedēļas nogalē mani bērni spēlējās ar Lego aptuveni 12 stundas. Pilnīgi nopietni. Viņi pārtrauca, lai paēstu un tad turpināja. Tā...

1712
22. janvārī, 2018
Library_page_8bfc1e247311445fb5af003a630b20a1
Bērnu psiholoģija

Kā domā bērni

Es neesmu psihologs, un zemāk uzrakstītais ir vienkārši mana vīzija. Tā nav teorija, es nevaru to aizstāvēt, un neko par to neesmu lasīju...

6069
17. janvārī, 2017
Library_page_7e829c1d8d0fa645a59cb5dfce0b61c8
Bērnu psiholoģija

Zēnu asaras

Bērnībā mēs ar visiem spēkiem centāmies atbilst apzīmējumam „īsts vecis”. Mēs lamājamies visrupjākajā veidā, apspriedām, ignorējot iekšē...

4962
11. oktobrī, 2016
Library_page_5184
Bērnu psiholoģija

Lielā skolas krīze

Šajā rakstā dots praktiski pilns teksts no amerikāņu pedagoga Džona Teilora Gato uzstāšanās, kurš ir ierindas pasniedzējs visparastākajā ...

13134
30. augustā, 2016
Library_page_13090379_10206229079707428_1733528112_n
Bērnu psiholoģija

Brīvība no audzināšanas

Pedagogs Dima Zicers lasīja lekciju par problēmām saziņā ar bērnu, kura pārvērtās dzīvīgā diskusijā ar vecākiem par to, kas notiktu, ja b...

10275
25. aprīlī, 2016
Library_page_fotolia_60516392_subscription_monthly_m_75575282525680220
Bērnu psiholoģija

Attiecības ar bērnu kā garīgā prakse

Agrīnās bērnības iespaidi un uzvedības modeļi atstāj nospiedumus uz visu mūsu dzīvi. Arī uz to, vai mums ir viegli meditēt, vai viegli se...

4513
3. februārī, 2016
Library_page_img_1590
Bērnu psiholoģija

Mūsu nākotne ir jāmaina agrā bērnībā

Bērnības nozīmīgums cilvēka dzīvē tiek novērtēts par zemu, iespējams, tāpēc, ka mūsu apziņā nav acīmredzama saite starp pieauguša cilvēka...

5859
22. oktobrī, 2015
Library_page_0_c1e54_97c636_xxl
Bērnu psiholoģija

Kā mēs programmējam bērnus

Četrdesmitgadīga sieviete man pastāstīja, kā reiz bērnībā viņas stingrā mamma to uzposusi jaunā kleitā un, pirms sūtīt laukā pastaigāties...

55077
14. aprīlī, 2015
1
Library_page_original-4
Bērnu psiholoģija

Uzmanīga audzināšana: 12 Džona Kabata-Zinna padomi

Agrīnās bērnības iespaidi un uzvedības modeļi atstāj nospiedumus uz visu mūsu dzīvi. Arī uz to, vai mums ir viegli meditēt, vai viegli se...

4569
18. oktobrī, 2014
Library_page_psichologia-beremennosti-i-rodov-foto2
Prāts & psiholoģija

Mana dzimšana: vai iespējams pārrakstīt vēsturi?

Tas, kā noritējusi attīstība mātes klēpī, ietekmē to, cik lielā mērā cilvēks pieņem sevi tādu, kāds viņš ir, un izjūt sevi kā harmonisku per

2573
30. decembrī, 2016