Lasītava

Skatīt pēc:
Datuma Popularitātes
W836_141dad8ab643b2d4 Square81_10640_554866707896864_2057411988_n
Bērni & vecāki

Ķermenis kā pedagoģisks instruments

Sākšu ar kādu vienkāršu novērojumu. Es stāvu autobusa pieturā. Blakus stāv tēvs un aptuveni 4 gadus veca meitiņa. Meitenīte klusiņām kaut ko dzied, ik pa brīdim palecas un sit plaukstiņas. Piebrauc autobuss. Turpinot dziedāt, meitenīte gatavojas iekāpt autobusā un nejauši aizskar sievieti, kas arī vēlas iekāpt. Sieviete neapmierināti uz viņu skatās, bet tēvs pēkšņi un rupji meitu izrauj no autobusa un uzšņāc, tieši uzšņāc caur sakostiem zobiem: "Vai tu neproti uzvesties?!" Tas arī viss. Ainas beigas. Meitenīte, protams, pārstāj dziedāt, sastingst blakus tēvam, un viņas acis piepildās ar asarām.

Šādā situācijā paliek ļoti žēl meitenītes. Tik daudz ko varētu sarakstīt gan par viņu, gan par notikuma iespējamo ietekmi uz viņas raksturu, un, nav izslēgts, arī uz viņas nākotni, bet šodien nerunāsim par viņu, bet par tēvu, jo viņam ir patiešām slikti. Par to, ticiet man, nav nekādu šaubu. Viņš sakož zobus, viņa ķermenis sasprindzinās, noskaņojums sabojājas (es pieņemu, ka viņam arī paliek sausa mute, paātrinās pulss, parādās sāpes deniņos). Kas notiek? Vai tas viss ir tādēļ, ka meita, pēc viņa domām, kaut ko izdarīja nepareizi? Vai tādēļ, ka viņš nolēma pasargāt no savas meitas kaut kādu nepazīstamu tanti (iepriekš, acīmredzot, piedzīvojot halucināciju, ka tante ir briesmās). Tā taču vienkārši nevar būt! Pat tad, ja uz mirkli piekrīt faktam, ka meitene izdarīja kaut ko nepieklājīgu, šāda reakcija ir pilnīgi neadekvāta. Vēl jo vairāk, ja atceramies, ka runa ir par cilvēku, kuram ir 4 gadi...

Uzņemoties pilnu atbildību, paziņoju, ka audzināt tēvu ir pilnīgi bezjēdzīgi. Lieta ir tajā, ka šo reakciju "veic" viņa ķermenis, turklāt gandrīz bez jebkādas saistības ar intelektu. Tā it kā pamostos kāda atmiņa, it kā viņa ķermenis aizsargātos no kaut kā, it kā ļaunais gars rīkotos viņa vietā... Es teiktu, ka tēvs, visdrīzāk, nemaz nezina, kas un kāpēc ar viņu notika. Turklāt, ja mēs censtos viņu pārliecināt, ka tā uzvesties ir nepareizi, viņš, visticamāk, noskumtu un piekristu. Tikai kāda no tā jēga? Nākamajā reizē viss atkārtosies no jauna... Skan pazīstami? Es domāju, ka situācija ir zināma daudziem. Kāpēc tas tā notiek? Kāpēc mēs, pat zinādami, ka darām nepareizi, atkal un atkal atkārtojam tās pašas kļūdas? Atkārtojam, apzināmies, nožēlojam un... atkārtojam no jauna.

Lai saprastu, kādās lamatās mēs nonākam, izmantosim vienkāršu piemēru – ja jūs nejauši pieskaraties karstam gludeklim, bez šaubām jūs atrausiet roku un tikai tad sapratīsiet, kas ar jums ir noticis. Jūs varētu būt pārsteigts, bet pēc tādas pašas shēmas darbojas lielākais daudzums vecāku reakciju uz bērniem, un vispār pieaugušo pasaules reakciju uz bērniem. Vispirms ir reakcija, un tikai pēc tam – izpratne. Nepiekrītat? Izklausās paradoksāli? Pamēģiniet atcerēties! Cik bieži notiek tā, ka bērns tikai sāk uzdot savu jautājumu: "Mamm, vai drīkst...", kā mūsu mute jau saka kategorisku "nē", un dažus mirkļus vēlāk mēs pārsteigti sev jautājam: "Kāpēc tad ne?" Cik bieži, kā gadījumā ar meitenīti, mēs iedarbojamies uz cilvēku fiziski, un tikai tad apstājamies un padomājam?

Vai vēl kāda zināma situācija – bērns "slikti" ēd. Izsmērē putru pa šķīvi, ilgi ķēpājas ar katru karoti un – ak šausmas! – izgāž ēdienu uz galda. Paliek jautājums: “Kāpēc mums nav vienalga, kā viņš vai viņa ēd”, un nav vienalga, par ko liecina atbildes, piemēram, "Kā kāpēc? Tas taču ir mans bērns!", un atcerieties, lūdzu, ka šajā mirklī mēs izjūtam galvenokārt spēcīgas fiziskas sajūtas, kas provocē mūsu turpmāko rīcību. Visbiežāk mēs nepievēršam tām nekādu uzmanību (tieši kā gadījumā ar gludekli – sākumā ir reakcija, pēc tam – apzināšanās), bet vienkārši rīkojamies – katrs savā veidā. Turklāt šīs darbības, diemžēl, bieži vien ir vardarbīga rakstura. Un pat tad, ja šī darbība nav vardarbīga, vai tiešām bija nepieciešams kaut ko darīt?

Gandrīz vienmēr, prasot padomu par to, kā izvairīties no šādām situācijām, vecāki ir satriekti: "Es pats nezinu, kāpēc es tā daru." Kad mēs sākam problēmu risināt, uz lūgumu atcerēties un aprakstīt savas sajūtas – ne domas, ne emocijas, bet tieši fiziskās sajūtas, viņi apraksta, piemēram, velkošas sāpes rokās un kājās, "taureņus" vēderā, smaguma sajūtu krūtīs, mitras plaukstas, u.t.t. Jā, jā, jā! Mūsu reakcija nospiedošā vairumā gadījumu (ja ne visos) ir nevis intelektuāla, bet fiziska! Sākat atcerēties? Vai tas nav interesanti?

Pastāstīšu vēl kādu piemēru. Kāda māte man sūdzas pati par sevi. Viņa stāsta, kā "iznīcināja ģimenes laimi" (citāts). Un tas notika tā – viņa pastaigājās ar savu 10 gadus veco dēlu pa skaisto, rudenīgo Pēterburgu, smējās, ēda saldējumu, abiem bija brīnišķīgs garastāvoklis, kamēr velns viņu neparāva aiz mēles (viņas vārdi), un viņa nepajautāja, kas bija Ermitāžas arhitekts (Ak! Nu kā tas notiek mūsu, pieaugušo, galvās!) Jau pēc pāris sekundēm viņa atjēdzās mežonīgā aizkaitinājumā, kliedzot uz dēlu, kurš sniedza nepareizu atbildi, un dēlu – stāvošu viņas priekšā ar asarām acīs. Viss, svētku sajūta pagalam. Vai jūs vēlaties pārliecināt mani, ka šāda pieaugušas, gudras sievietes uzvedība bija viņas intelektuāla izvēle? Citiem vārdiem sakot, ka viņa apzināti iznīcināja šo brīvdienas burvīgo atmosfēru? Tā taču nevar būt! Bet no otras puses – vai tad lielākajai daļai no mums tā nav? Es nemocīšu jūs un aprakstīšu šī stāsta laimīgās beigas. Mēs diezgan daudz strādājām ar šo sievieti, un viņa atcerējās, ka viņas ķermenis uz šādām situācijām vienmēr reaģē vienādi – sāk svīst rokas un lauzt muguru. Viņai kļūst fiziski slikti, ķermenis it kā mērķtiecīgi izspēlē ar viņu šo nežēlīgo joku. Reizi pēc reizes ar viņu tas notiek pēc šādas shēmas: viņa iet, parādās asas sāpes mugurā, viņa uzbrūk dēlam ar dažādiem "izglītojošiem" jautājumiem, viņa mežonīgi reaģē uz dēla nezināšanu vai kļūdu. Vai pamanījāt dīvainību? Dēla šajā shēmā nemaz nav! "Kā nav?", – jūs jautāsiet, "jo viņš patiešām nezināja, kas ir Ermitāžas arhitekts." Tur jau tā lieta, ka tas nemaz nav svarīgi. Ja māte saprastu, kas ar viņu notiek, vai viņa tiešām sabojātu tik burvīgu dienu? Vienkārši saprastu, ka nepieciešams, piemēram, apsēsties un atpūsties. Un, iespējams, ja tas tiešām ir tik svarīgi, vēlreiz pastāstītu dēlam par lielisko Rastrelli. Tas arī viss! Tajā brīdī, kad māte sāka saprast, kas notiek ar viņu, ar viņas ķermeni, 90% konfliktu ar dēlu izzuda. Es ceru, ka uz visiem laikiem.

Jūs varbūt jautāsiet, kāpēc viņai vispār radās šādas reakcijas? Atbildēšu, ka tas nav nemaz tik svarīgi. Reakcijas un to kopums šodien veido viņas būtību. Pat tad, ja dēls iegaumēs visu pasaules arhitektu vārdus, māti tas neizglābs. Arī tas, ka terapeits noskaidros viņas reakcijas iemeslu. Būs arvien jauni iemesli. Kamēr viņa neapzināsies, ka šī situācija attiecas tikai uz viņu, un nesāks darbu ar sevi.

(Speciāli tiem, kas vēlas saprast, no kurienes kas rodas, varu pastāstīt. Mūsu darba procesā sieviete pēkšņi atcerējās, ka tad, kad viņa bija maza meitene (6-7 gadi), vectēvs viņu katru nedēļas nogali veda uz muzejiem. “Un tā,” viņa atceras, “Mēs ejam, ejam jau vairākas stundas, apsēsties nav kur, mugura sāp, bet vectēvs tik runā un runā...” Bet atkārtošu vēlreiz – gandrīz nav svarīgi, kā šī reakcija ir radusies. Svarīgi ir cits kas – viņas dēlam ar to noteikti nav nekāda sakara).

Pārsteidzoši, bet tā darbojas gandrīz visas "sarežģītās" bērnu-vecāku situācijas.

Tātad jūs vēlaties godīgu atbildi uz jautājumu: "Ko darīt?" un godīgu ieteikumu? Lūdzu – vienkārši strādājiet ar sevi! Fiziski. Kad bērns izsmērē ēdienu pa šķīvi, tajā nav nekā slikta (labi tas, protams, arī nav). Visam, kas ar jums šajā brīdī notiek (un notiek ļoti daudz), nav nekāda sakara ar viņu. Tās ir tikai jūsu ķermeņa reakcijas uz vecām atmiņām, aizvainojumu, bailēm u.c. Ja mēs tajās likteņa atvēlētajās sekundes daļās pirms darbības veikšanas pret bērnu pārbaudīsim paši sevi (un atkal uzsveru – veiksim fizisku pārbaudi: kā mēs elpojam, vai mēs neesam sažņauguši rokas dūrēs, vai mums ir ērti stāvēt, vai nav nepieciešams padzerties u.t.t.), 90% sarežģīto situāciju izzudīs. Jo tās faktiski nemaz nav radušās. Padomājiet paši – ir tik jauki, kad 4 gadus vecā meitiņa lēkā, dzied un smejas; tik skaisti ir pastaigāties ar savu dēlu – vienkārši pastaigāties, ne par ko nedomājot, nenodarbojoties ar izglītošanu un audzināšanu; tik brīnišķīgi ir vakariņot ar savu mīļoto cilvēku (jā, arī 3 gadus vecu), un palīdzēt viņam, ja ēdiens ir nokritis uz galda vai grīdas, vai, gluži otrādi, kā pieņemts "pieklājīgā sabiedrībā" to nepamanīt. Tik forši ir saprast, kas notiek ar tevi un pasargāt no sevis savus mīļotos cilvēkus...

Draugi, man ir lieliskas ziņas – ar fiziskiem vingrinājumiem ir daudz vieglāk, nekā ar intelektuāliem. Pareizajos brīžos vienkārši ir nepieciešams novērot savu ķermeni un nepieciešamības gadījumā iejaukties notiekošajos procesos. Vai jūtat, kā kaut kas sāk žņaugt kaklu, un paliek grūti elpot? Izdariet dažas dziļas ieelpas. Vai jums ir nosvīdušas plaukstas? Vienkārši tās noslaukiet. Sausa mute? Iedzeriet ūdeni. Kājas palikušas mīkstas? Apsēdieties. Un tā tālāk.

Iespējams, tas kādam var likties pārāk vienkārši. Labi, pārbaudiet mani un pamēģiniet. Tikai godīgi. Nākamajā reizē (un tāda, diemžēl, pienāks lielākai daļai no mums), situācijā, kad jutīsieties satraukts, pievērsiet uzmanību savam ķermenim. No augšas uz leju un atpakaļ. Soli pa solim, pārbaudiet, kas ar jums notiek. Mainiet to, ko vēlaties mainīt – tas ir jūsu spēkos. Tikai, lūdzu, nesakiet, ka kādā jūsu stāvoklī ir vainojami jūsu bērni. Lielākajā vairumā gadījumu, tā vienkārši nav taisnība! Un mocīt citus, lai izmainītu savu stāvokli, atvainojiet, ir negodīgi un nekrietni.

Jāatceras vēl kāda lieta – runa ir par dziļi iesakņotiem paradumiem. Noteiktos gadījumos ķermenis ir pieradis reaģēt noteiktos veidos. Protams! Tas taču ir noticis tik daudzas reizes! Pirmkārt, attiecībā uz mums, pēc tam – no mums uz citiem. Tas nozīmē, ka kādu laiku būs jāpaciešas. Būs neveiksmes, būs vilšanās. Bet būs arī milzīgi panākumi. Jo te saplūst veselas divas baudas: darbs ar sevi un mīļotā cilvēka padarīšana par laimīgu. Tas ir tā vērts, vai ne?

Autors: Dima Zicer, www.snob.ru

* No krievu valodas tulkoja Olga Siliņa

* Korektore: Liene Lāce

 

Library_page_2__1_
Ķermenis & veselība

Lai attīstītu imunitāti, bērniem ir vajadzīgi mikrobi, nevis antibiotikas

Pārmērīgi higiēniski apstākļi izraisa hroniskas slimības.   Ļaujot bērniem spēlēties ar zemi, mēs patiesībā palīdzam viņu imūnsistēmas ...

2667
7. aprīlī, 2017
Library_page_141dad8ab643b2d4
Bērni & vecāki

Ķermenis kā pedagoģisks instruments

Sākšu ar kādu vienkāršu novērojumu. Es stāvu autobusa pieturā. Blakus stāv tēvs un aptuveni 4 gadus veca meitiņa. Meitenīte klusiņām kaut...

2868
28. februārī, 2017
Library_page_8bfc1e247311445fb5af003a630b20a1
Bērnu psiholoģija

Kā domā bērni

Es neesmu psihologs, un zemāk uzrakstītais ir vienkārši mana vīzija. Tā nav teorija, es nevaru to aizstāvēt, un neko par to neesmu lasīju...

4271
17. janvārī, 2017
Library_page_f2d5d4feaec4110egreat
Bērni & vecāki

Konkurence - cilvēku vai zvēru instinkts

Cilvēcības dzīvnieciskā daba “Konkurence ir ielikta mūsu dabā”, dedzīgi iebilst mana sarunu biedrene, “Tas ir instinkts!” Ko lai saku, k...

1824
23. decembrī, 2016
Library_page_7e829c1d8d0fa645a59cb5dfce0b61c8
Bērnu psiholoģija

Zēnu asaras

Bērnībā mēs ar visiem spēkiem centāmies atbilst apzīmējumam „īsts vecis”. Mēs lamājamies visrupjākajā veidā, apspriedām, ignorējot iekšē...

2912
11. oktobrī, 2016
Library_page_5184
Bērnu psiholoģija

Lielā skolas krīze

Šajā rakstā dots praktiski pilns teksts no amerikāņu pedagoga Džona Teilora Gato uzstāšanās, kurš ir ierindas pasniedzējs visparastākajā ...

11285
30. augustā, 2016
Library_page_13090379_10206229079707428_1733528112_n
Bērnu psiholoģija

Brīvība no audzināšanas

Pedagogs Dima Zicers lasīja lekciju par problēmām saziņā ar bērnu, kura pārvērtās dzīvīgā diskusijā ar vecākiem par to, kas notiktu, ja b...

8421
25. aprīlī, 2016
Library_page_fotolia_60516392_subscription_monthly_m_75575282525680220
Bērnu psiholoģija

Attiecības ar bērnu kā garīgā prakse

Agrīnās bērnības iespaidi un uzvedības modeļi atstāj nospiedumus uz visu mūsu dzīvi. Arī uz to, vai mums ir viegli meditēt, vai viegli se...

2788
3. februārī, 2016
Library_page_16700063
Seksualitāte

Kreks…peks…sekss..

Reiz man piezvanīja sens draugs. Un, cīnoties ar aizelsušos elpu, viņš teica, ka noticis kas briesmīgs, un ka viņam nekavējoties vajadzīg...

3077
21. decembrī, 2015
Library_page_child_reading.0
Bērni & vecāki

Izvarošana uz desmitnieku

Man jāsaka, ka es gandrīz nekad un neko neesmu rakstījis par vērtējumiem, neskatoties uz vairākkārtējiem lūgumiem un pat uzstājīgām rekom...

12917
13. novembrī, 2015
1
Library_page_img_1590
Bērnu psiholoģija

Mūsu nākotne ir jāmaina agrā bērnībā

Bērnības nozīmīgums cilvēka dzīvē tiek novērtēts par zemu, iespējams, tāpēc, ka mūsu apziņā nav acīmredzama saite starp pieauguša cilvēka...

3875
22. oktobrī, 2015
Library_page_0_c1e54_97c636_xxl
Bērnu psiholoģija

Kā mēs programmējam bērnus

Četrdesmitgadīga sieviete man pastāstīja, kā reiz bērnībā viņas stingrā mamma to uzposusi jaunā kleitā un, pirms sūtīt laukā pastaigāties...

48448
14. aprīlī, 2015
1
Library_page_original-4
Bērnu psiholoģija

Uzmanīga audzināšana: 12 Džona Kabata-Zinna padomi

Agrīnās bērnības iespaidi un uzvedības modeļi atstāj nospiedumus uz visu mūsu dzīvi. Arī uz to, vai mums ir viegli meditēt, vai viegli se...

2759
18. oktobrī, 2014
Library_page_54
Darbs ar traumām

Dzimtas lāsti

Publikācijā apskatīti faktori, kas izsauc tā saucamos dzimtas lāstus, kā arī dotas pazīmes, kas liecina par dzimtas lāsta iespējamību.

1117
27. septembrī, 2016
Library_page_psichologia-beremennosti-i-rodov-foto2
Prāts & psiholoģija

Mana dzimšana: vai iespējams pārrakstīt vēsturi?

Tas, kā noritējusi attīstība mātes klēpī, ietekmē to, cik lielā mērā cilvēks pieņem sevi tādu, kāds viņš ir, un izjūt sevi kā harmonisku per

697
30. decembrī, 2016