Gara Vasara Team

"Vislielaka mistērija ir, ka mēs nerimstošo meklējam realitāti, kaut paši esam realitāte."

– Ramana Maharši

 

NEVIENS NAV VIEN KĀDA "PERSONA"

Ko jūs atrodat mirklī, kad vēršat savu uzmanību uz šo mirkli, pašreizējo pieredzi, to, kas patiesi notiek tieši tagad? Vai jūs atklājat, ka viss ir fiksēts, nemainīgs un cieši piesaistīts pašreizējai pieredzei? Jebšu atklājat, ka viss nemitīgi mainās un kust?

Pašas no sevis parādās un izgaist domas. Attēli, atmiņas un idejas - tās visas uzplaiksna apziņā, mirkli uzkavējas un tad izzūd. Domas par pagātni, domas par nākotni. Domas par to, kas būtu darāms, par to, ko būtu vajadzējis darīt, par to, ko nāksies darīt rīt. Domas par to, kam vajadzētu notikt, un kam ne. Rodas un zūd visādas sajūtas - skumjas, garlaicība, aizkaitinājums, dusmas, bailes. Jūt viss mūsu ķermenis. Pēkšņi atskan skaņas - satiksme uz ielas, televizora dūkoņa, durvju aizciršanās, sava elpošana, putna iečiepstēšanās aiz loga.

Visas dienas garumā parādās visdažādākās domas, pārdzīvojumi, sajūtas. Atskan un norimst skaņas plašajā apziņas okeānā, kurš esat jūs paši. Visu, kas parādās tajā, kas esam, mēs varam dēvēt par pieredzes vilni. Tā arī šī doma ir vilnis. šis pārdzīvojums ir vilnis. Šī skaņa ir vilnis. Šī sajūta ir vilnis. Visi šie domu viļņi, skaņu viļņi, sajūtu viļņi, pārdzīvojumu viļņi ir mutuļojošs, dejojošās apziņas okeāns. Tajā, kas šajā brīdī parādās, okeāns dejo.

Vai redzat, ka pašreizējā pieredze allaž ir vien pašreizējā mirkļa viļņu deja tajā okeānā, kas esat paši? (Turklāt okeānu varat saukt kā vien šķiet atbilstošāk - par "apziņu", vai "saprašanu" vai "esmi", vai "garu", vai "avotu". Tas tikpat nav vārdiem aprakstāms.)

Tas, kas esat - šis okeāns - vien vēro, kā šie mazie pieredzes vilnīši ceļas un krīt, rodas un izšķīst. Tas savā ziņā ir pārāks par šiem viļņiem, jo redz tos visus. Pārāks un tomēr savā ziņā ar tiem cieši saistīts. Tas, kas esat, redz visu, un tomēr nav atdalāms no visa, ko redz.

 

MIERS VĒTRAS SIRDĪ

No okeāna - no jūsu skatu punkta: jebšu katram vilnim ir sava seja, tie visi būtībā ir viens. Tie visi ir ūdens. Liekot lietā šo metaforu, var sacīt, ka okeāns jau zina, ka visi viļņi ir vien viņa paša sastāvdaļas. Katra doma, katra sajūta, katrs pārdzīvojums, kas parādās, ir tikai pats okeāns dejā. Spēcīgie, varenie viļņi tikpat kā liegā, vieglā ūdens mirga - tas viss ir ūdens. Dziļākajā līmenī, okeānam nav nekā iebilstama pret kādu no viļņiem, jo tas zina, ka neviens no tiem nespēj apdraudēt tā patieso būtību. Tādēļ pastāv dziļa samierināšanās ar visiem viļņiem. Prātam neaptverams miers, apzinoties nedalāmību no okeāna.

Neviens no viļņiem nespēj okeānam nodarīt nekā ļauna. Nekāds vilnis nespēj to iznīcināt. Neviens vilnis no tā nav atņemams, tāpat, saprotams, neviens vilnis nav tam pieliekams. Nav tāda viļņa, kas tam būtu svešs.

Tādēļ, kad okeāns izpaužas kā domu vilnis, kā sāpju vilnis, baiļu vilnis, skumju vilnis vai kāds cits vilnis, tas dziļi sevī zina, ka katra šī izpausme  ir svarīgi būt pamatos pareiza. Tiem visiem ir sava vieta mūsu esībā.

 

PATIESĀ "PIEŅEMŠANAS" NOZĪME

Es vēlos parunāt par pieņemšanu, kas pārspēj visus jūsu priekšstatus par to.

Jūsu būtība, gluži kā okeāns, PIEŅEM ik vilni, jau par to vien, ka esat katrs vilnis. Nav izvēles jebko nepieņemt. Okeāns nepieņem vienus viļņus, noraidot citus - okeāns ir pati pieņemšana.

Okeāna viļņu pieņemšana nav mērāma jēdzieniskā pieņemšanas un nepieņemšanas pretmetā. Pati okeāna nenošķiramība no viļņiem ir pieņemšana. Tādai nav pretmeta. Katrs vilnis jau ir pieņemts okeānā. Tā ir dziļākā dzīves pieņemšana - tādu indivīds nespēj piepildīt.

Nav runa par to, vai cilvēks mēģina veikt šādu dziļu pieņemšanu - vai tas to atzīst, saskata vai pamana katrā situācijā.  Cilvēkam nav JĀVEIC šī dziļā pieņemšana; savā ziņā tā jau ir veikta. Atliek vienīgi bez piepūles pamanīt, ka šajā mirklī, katrā mirklī, katram pieredzes vilnim - katrai domai, katram pārdzīvojumam, katrai sajūtai - jau ir ļauts te atrasties. Mirklī, kad kāds vilnis parādās, tas jau ir pieņemts mūsu būtībā. Viļņa parādīšanās ir viņa pieņemšana. Slūžas ir vaļā - šis mirklis jau ir pieļauts.

Savā ziņā mūsu būtība jau ir pieņēmusi pašreizējo mirkli, tieši tādu, kāds tas ir. Mūsu būtība esošajam jau ir pateikusi JĀ- citādi tas neparādītos šādā veidā. Mūsu būtība patiesībā nevar pretoties nekam, kas šobrīd parādās , jo tā IR viss, kas šobrīd parādās.

 

Nekas nespēj pretoties tam, kas jūs esat.

Tiekoties, apmeklējot retrītus un grāmatās, runājot par pieņemšanu, es nelietoju šo vardu tā, kā mums ir iemācīts to lietot. Es šo vārdu lietoju jaunā veidā, kas norāda un dziļāko dzīves pieņemšanu. Tādu pieņemšanu, kas atļauj. Kas jau ir paveikta. Tādēļ, kad es rosinu jums PIEŅEMT jeb PIEĻAUT to, kas ir - es tieši vēršu jūsu uzmanību uz faktu, ka šajā mirklī šīs domas, pārdzīvojumi, sajūtas, ainas, skaņas un smaržas jau ir pieļautas.

PIEŅEMT domas un sajūtas nozīmē šajā mirklī tās vienkārši, maigi un bez piepūles pamanīt. šīs domas un sajūtas jau ir pieņemtas - tās jau ir pieļautas. Tās jau ir šeit. Tā nav rīcība laikā, tā ir redzēšana šajā mirklī.

Mēs nevaram nekā pieņemt - jo kas mēs esam, jau ir pieņemšana.

šāds skatījums apvēršš daudzas garīgas mācības kājām gaisā. Jo nu pieņemšanu nav jāsasniedz nākotnē - to nav jāmeklē, jāgaida, jālūdz vai uz to jācer. Tā nav sasniegums vai kas tāds, kas atnāk pēc daudzu gadu pūliņiem. Tā nav maģisks notikums, kas kādu dienu notiks. To nesaņem no žēlastības. Tā ir jāatklāj - tieši jūsu pašreizējās pieredzes vidū, šeit un tagad. PIEŅEMŠANA nav nākotnes mērķis - tā allaž ir pašreizēja realitāte. Ja tā ir žēlastība, tad tā ir allaž klātbūtīga žēlastība, kas sasniedzama visiem, lai kas notiktu.

Tas pilnībā revolucionizē mūsu izpratni par pieņemšanu un noraidīšanu. Pieņemšanai vairs nav sakara ar mani - atsevišķu indivīdu - kurš mēģina pieņemt, atrasties nemitīgas pieņemšanas stāvoklī - tā var kļūt par vēl vienu meklēšanas ceļu. Tā nozīmē saskatīt sevi kā atklātu pieņemšanas telpu - okeānu, kas pieņem visus savus viļņus.

 

IR PIEŅEMTA PAT NEPIEŅEMŠANA

Atceros, ka pirms daudziem gadiem savos garīgajos meklējumos, izsalcis pēc atbrīvošanas un apgaismības glābiņa, es ticēju, ka PIEŅEMOT 24 stundas dienā, 7 dienas nedēļā, 365 dienas gadā, es saņemšu apgaismību. Ja vien es spētu ik mirkli visu pieņemt, es būtu brīvs! Tā vismaz man šķita. Tā bija skaists nodoms. Tomēr, lai cik es centos visu pieņemt, būt ik mirkli modrs un klātesošs, atļaut visam ritēt bez saviem nosacījumiem, apzināties visu un neiebilst - joprojām bija dažas lietas, kuras es nespēju pieņemt. Ārkārtējas fiziskas sāpes, izvarošanas, spīdzināšanas, genocīds - kā gan es varēju to visu pieņemt? Kad es savā pieredzē pārdzīvoju ārkārtējas sāpes, es izmisīgi centos tās pieņemt, taču tā darīdams, es iztukšoju sevi.

Tagad es, protams, saprotu, ka maniem mēģinājumiem pieņemt bija kāds nolūks (jeb, citiem vārdiem, meklējumi). Es klusībā cerēju, ka ja es pieņemšu sāpes, tās izzudīs. Tās bija mans sāpju noliegums, kas maskējās kā pieņemšana! Kāda atjautīga vieta, kur meklētājam noslēpties - pašā brīnišķīgas garīgas prakses sirdī! Pieņemšana, kas tiek veikta jebkādu motīvu dzīta, nav īsta pieņemšana - tā ir maskējies noliegums.

Tolaik es neapzinājos pieņemšanas bezierunu, visu pieņemošo dabu. Es biju tik aizņemts mēģinājumos pieņemt, ka nemanīju dziļo dzīves pieņemšanu - kurā tiek pieņemts pat mans neizdevies mēģinājums pieņemt! Jā - nudien, tik radikāla ir šī pieņemšana - tā pieņem pat mūsu sāpju noliegumu. Okeāns pieņem visus viļņus, un ja kādubrīd tiek noliegtas sāpes, tad arī tas ir pieņemts. Nav nekā aplama sāpēs. Tāpat kā cilvēka nepatikai pret sāpēm, vēlmei no tām būt brīvam, nav nekādas vainas. Meklētājs ir pieņemts pat savā neveiksmē.

Tas, protams, ir paradokss. Ja manu sāpju nepieņemšanu pilnībā pieņem pati dzīve, tad tā vairs nav nepieņemšana. Nepieņemšana pārtop. Loģiski, filosofiski, racionāli - tam nav nekādas jēgas - taču tomēr tas tā ir. Es negribu, lai jūs man noticat - es vēlos, kaut jūs paši to atklātu. Tas ar ko es dalos viss ir saistīts ar šo atklājumu.

Tā ir dziļākā izjūta, ka viss ir kārtībā, pat kad, virspusēji raugoties, nekas nav kārtībā. Tā ir dziļāka pilnība, pat kad, virspusēji raugoties, nekas nešķiet pilnīgs. Es runāju par galēju atbrīvotību, galēju mieru. Un nevis par jums - par katru atsevišķu  personu - kas būtu atbrīvota un mierīga - bet par dziļāku atbrīvotības izjūtu, kas rodas no zināšanas, ka katra doma, katrs pārdzīvojums, katra sajūta jau ir pieņemta tajā telpā, kas jūs esat. Mirklī, kad zināt, ka pat jūsu nepieņemšana ir pieņemta, kļūst iespējams sašķelt pat spīvāko ciešanu kodolu. Varētu pat sacīt, ka visas ciešanas ir vienīgi mūsu aklums pret šo dziļāko pieņemšanu.

Jefs Fosters