Lasītava

Skatīt pēc:
Datuma Popularitātes
W836_16700063 Square81_17195206_10208693419314378_1378529126_o
Seksualitāte

Kreks…peks…sekss..

Reiz man piezvanīja sens draugs. Un, cīnoties ar aizelsušos elpu, viņš teica, ka noticis kas briesmīgs, un ka viņam nekavējoties vajadzīga mana eksperta palīdzība. “Iedomājies,” viņš man čukstēja ļaunu vēstošā tonī: “Pēc tam, kad mans astoņgadīgais dēls bija spēlējies ar aipadu, es google meklētājā  atklāju ierakstu ..... “lieli pupi”!!!”

Neslēpšu – mana histērija aizslaucīja tā brīža intensitāti. Bet pēc tam, kad es izsmējos, kad mēs ar draugu par visu bijām izrunājušies, kad viņš nomierināts aizgāja parunāt ar savu dēlu par "lieliem pupiem" un ne tikai par tiem, es nopietni aizdomājos.

No kā gan tik ļoti nobijās pieaudzis, cienījams cilvēks? Galu galā šī situācija ir uzjautrinoša, viegla. Un, protams, tā piedāvā lielisku ieganstu interesantai sarunai ar savu dēlu. Kāpēc viņš, tāpat kā lielākā daļa vecāku, krita panikā, tiklīdz parādījās niecīgākais mājiens par iespējamu sarunu par seksu? Un atzīmēsim, ka tas notiek, neskatoties uz to, ka pieaugušo pasaules pārstāvjiem diskusijas par patiešām sarežģītām, smagām un bīstamām tēmām kopumā ne mazākās problēmas.

Teiksim, mēs bez sarežģījumiem tā cita starpā varam runāt par vardarbību. Nu, piemēram – ja tev iesita, sit pretī, vai gluži pretēji – paskaidro ar vārdiem, ko tu jūti. Vai par karu, par kuru, šķiet, piespiedu kārtā tiek runāts ne vien skolās un pat ne bērnudārzā, bet bez maz jau silītē. Par to tātad drīkst? Par nāvi, par nodevību, par postu, par naidu drīkst, bet par mīlestību un pašu dzīvi - nedrīkst? Mazliet dīvaini, vai ne tā?

Kad man jautā, kā lai ar bērniem runā par seksu, es parasti uzdot vienu to pašu jautājumu: “Un kā tad jūs, pieaugušie, savā starpā par to runājat?” Un, ziniet, man ļoti reti izdodas iegūt saprotamu atbildi. Biežāk ik pa laikam es dzirdu kādu dziļdomīgu vai juceklīgu murmināšanu. Varbūt tad šī tēma ir sarežģīta un bīstama nebūt ne bērniem, bet gan viņu vecākiem? Varbūt nevis bērniem tas ir "pārāk agri" vai "kaitīgi", bet vecākiem – baiļpilni un nesaprotami? Tāpat kā citos līdzīgos gadījumos, daudzi "eksperti" izgudro veidus, kā padarīt ērtāku kompleksu nomāktu pieaugušo dzīvi, kā pēc iespējas “drošāk” runāt par seksu, bet vēl labāk – nerunāt vispār, cerot, ka bērni ar laiku paši visu uzzinās. Uzzinās… Paši...

Es, protams, lieliski saprotu – savā ziņā arī mūsu valoda darbojas pret mums. Kādiem vārdiem lai par to runā? Kā un ko lai skaidro? Tiešām, nelietos taču nepatīkamo vārdu “čura”, pret kuru mēs paši acumirklī izjūtam riebumu, un kurš pēc savas nozīme jau absolūti nav piemērots šīs tēmas apspriešanai. No otras puses, arī pie vārdiem "vagīna" un "penis" mēs kaut kā neesam tikuši pieradināti... Ko nosaukt pašu seksuālo procesu? Seksuālais, tā sacīt, akts. Varbūt tiešām nav nepieciešams? Varbūt viņi tiešām kaut kā iztiks bez mums? Iespējamam karam sagatavosim, bet ar mīlestību lai paši tiek galā...

Taču bailes, kompleksi un tabu dzimst tieši šai līdzīgās situācijās, kas daudzreiz atkārtojas. Kad ar vieniem vārdiem nepietiek, bet citus mēs neuzdrošināmies pateikt (piemēram, tādēļ, ka tādus nav teikuši mūsu vecāki, vai arī tādēļ, ka tie nozīmē ko tādu, par ko taču bija aizliegts pat). Grūti? Esmu pārliecināts, ka nav viegli. Bet runa taču iet par to pašu vecāku funkciju, par kuru tā patīk runāt pieaugušo pasaulei. Tad jūs tiešām vēlaties nodrošināt bērniem atbalstu un palīdzību? Tad iemāciet viņiem runāt par mīlestību cilvēcīgiem vārdiem, nevis vulgāriem, divdomīgiem izsaucieniem vai neskaidriem žestiem.

Bērnam attiecības starp cilvēkiem ir pasaules sastāvdaļa, ko viņš izzina. Tas arī viss. Un briesmu tur noteikti nav vairāk nekā jebkurā citā jautājumā. Atcerieties: "Lotroliānā mīt tikai tas ļaunums, ko mēs atnesam sevī"? Tāpat arī sarunā par seksu – bērnam vulgaritātei un izvirtības sajūtai nav, no kurienes rasties, ja nu vienīgi jūs paši tos sarunā inesat.

Seksa tēma, protams, ir ļoti cieši saistīta ar tēmu par cilvēka nākšanu pasaulē. Tomēr šie jautājumi nebūt nav identiski, vai ne? Kādēļ tad tādos rakstos kā, piemēram, "bērniem - par seksu" tās tik bieži sajaucas, un raksti labākajā gadījumā pārtop par "bērniem – par apaugļošanu un ieņemšanu?" Vai tas nav tāpēc, ka, ja reiz runāt " par ko tādu", tad noteikti ne par gūstamo prieku, bet gan par nepieciešamību... It kā mēs kaunētos no savas cilvēcības, it kā baidītos runāt par darbībām, kuras veicam nevis pienākuma pēc, bet dēļ vēlēšanās, prieka, mīlestības...

Acīmredzot tomēr nāksies teikt dažus vārdus attiecībā uz nevainīgo jautājumu: "No kurienes es uzrados". Man ir labi zināmi tādi ieteikumi kā "sakiet, ka tēta šūniņa satikās mammas šūniņu". Diemžēl baidos, pēc šādas atklāsmes cilvēks var sajusties kā pamuļķis. Jo no šī paskaidrojuma nevar saprast pilnīgi neko. Bet vaicāt tālāk jau ir bailīgi: vēl nesaprotot, viņš jau jūt, ka kļūst par liecinieku kādam tabu – ne jau tāpat vien mamma (tētis) var vienkārši un saprotami izskaidrot visu uz pasaules, un te pēkšņi – bez maz kaut kāds acu māns. Pie tam nesapratne pie šāda jautājuma izkārtojuma ir lielu lielā: kur šūniņas satiekas? Kā tās iepazīstas? Kas tām priekš tā ir vajadzīgs? Vai tās satiekas pastāvīgi? Ar ko tās nodarbojas, kad satiekas? Un tā tālāk. Kā šī ieteikuma miesīgais brālis parādās arī padoms "atbildēt tikai uz uzdoto jautājumu", jo tā atkal nav nekas vairāk kā kārtējais mēģinājums pasargāt vecākus no neērtām sarunām. Tāda ir arī pati ideja "vienkārši sagaidīt jautājumus". Tie, kā mēs zinām, var arī nesekot. Un pavisam ne tāpēc, ka šis temats nav interesants.

Jāatzīmē, ka gadījumā, ja bērns vaicā, piemēram, par lietus cēloņiem, mēs neaprobežojamies ar frāzi " mākoņos pie zemām temperatūrām notiek mitruma kondensācija". Mēs cenšamies pēc iespējas detalizētāk, plašāk un saprotamāk izvērst tēmu, tiecamies pēc dialoga, provocējam jautājumus un priecājamies par tiem, dalāmies ar asociācijām, rādām bildītes. Tāpat kā mēs negaidām jautājumus tūkstošos citu gadījumu, bet tieši pretēji – droši un pārliecinoši paziņojam tēmas apspriešanai. "Šūniņa satiek šūniņu" gadījumā mēs dodam maksimāli noslēgtu un nesaprotamu atbildi, priecādamies, ja precizējoši jautājumi neseko. Vai jūs tiešam domājat, ka mūsu jūtīgais, maigais, gudrais bērns to nejūt? Un vēl kā jūt! Un uztver mūsu neverbālo paziņojumu: par to runāt labāk nevajag. Un, ja arī jārunā, tad labāk ne ar mammu – izskatās, ka viņai ir ne pārāk ērti apspriest šo tēmu... Un, ja gadījumā mēs dvēseles dziļumos lolojam cerību, ka tad, kad pienāks laiks, šis tabu neietekmē viņa (viņas) attiecības, nodomus, rīcību – tā jau ir, atvainojos, pilnīga utopija.

Kas īsti ar mums notiek? Vai tad mums nav interesanti par to runāt? Kas mums liek pārvērsties no spilgtiem, smalkiem, jūtīgiem cilvēkiem par klusējošiem tēliem, nespēj izdvest nevienu godīgu vārdu? Baidos, ka kā vienmēr atbilde slēpjas mūsu pašu ieradumos, modeļos, atmiņās. Pastāvīgās šausmas mēs cenšamies attaisnot ar tēmas intimitāti, taču, kad jārīkojas, atkal pinamies savās bailēs. Bailēs, ko dāvājusi mūsu pagātne, kas ir tik biedējoši līdzīgas mūsu pašu veidotajai to tagadnei. Un nākotnei.

Un savā rīcībā mēs veicam vēl vienu nodevību, pametot tuvu cilvēku tikai tāpēc, ka mums ir grūti (negribam, nemākam, ir bail) runāt par to, kas tam svarīgi.

Biedējot sevi, mēs sajaucam visas "neērtās" tēmas vienā kaudzē: seksu ar menstruācijām, masturbāciju ar dzemdībām, ieņemšanu ar pornogrāfiju. Bet rezultātā – tik daudzi bērni uzzinājuši par vīrieša un sievietes savstarpējām attiecībām caur tādiem vārdiem un izteicieniem, ka tos pat atkārtot nav iespējams. Cik daudziem gādīgi vecāki draugi stāstījuši, ka seksuālās attiecības ir netīrība, ar kuru sasmērējušies visi pieaugušie un kurā, protams, sasmērēsies arī viņi paši!

... Atmiņas glabā drausmīgas manas vēlās bērnības atmiņas – apmēram deviņus gadus vecs zēns mēģina pretoties netīriem un pretīgiem pusaudžiem, kuri, aizrijoties savās ņirgās, atkārto: "Tavs tētis p...š tavu māti." Bet viņš nelaimīgs, gandrīz raudādams, saka: "Tā nav taisnība, ne…š." Kopš tā laika mani joprojām sagrābj šausmas. Un atzīšos – es neiejaucos. Gadi man tolaik bija apmēram 13. Un es nepavisam nezināju, kā rīkoties. Un vienkārši stāvēju malā. Sociālā šķautne manī centās pārliecināt – tev jāsmej viņiem līdzi, bet mana sirds žņaudzās. Un žņaudzas vēl joprojām. Vai jums vēl ir šaubas, kurš ir vainīgs pie šādas pretīgas situācijas? Vai nedomājat, ka tie, kuri nespēja izpildīt vecāku pamatfunkcijas un izskaidrot cilvēkam cilvēcīgu attiecību vienkāršo (un brīnišķīgo) aspektu būtību?! Nespēja izskaidrot ne tikai vienam nelaimīgajam zēnam, bet visiem šī drausmīgā stāsta dalībniekiem. Diemžēl vainīgi esam mēs. Gan pie vulgaritātes, gan nelietības, gan bezspēcības, gan bailēm.

Tātad, vai vecākiem vispār būtu jārunā ar bērniem par seksu? Atbilde ir viennozīmīga: jārunā! Jā, tieši tā – nevis "var runāt", kad tiem vaicā (vai arī var nemaz nesagaidīt jautājumu), bet VAJAG! Kā runāt? Nu, taču teikt patiesību. Par to, ka cilvēki mīl viens otru, ka tie bieži vēlas viens otram pieglausties cieši, cieši – tik cieši, ka tie praktiski iekļūst viens otrā. Par to, kāpēc šādas attiecības sauc par intīmām. Par to, ka šādas attiecības pastāv starp pašiem mīļākajiem cilvēkiem un tā ir īsta laime – piedzīvot tādu mīlestību. Par to, ka tā ir daļa no brīnišķīgajiem mīlestības piedzīvojumiem, līdz kuriem vēl ir jāizaug (jā, jā, cilvēkam nerodas vēlme tūlīt un tagad izmēģināt visu, par ko viņš uzzina – viņš labi apzinās, ka priekš daudzām lietām nepieciešams pieaugt). Par to, ka runa ir par patiesu baudu – tādu, ko pat vārdos aprakstīt ir grūti. Par to, ka jūs apskaužat viņus, jo kaut kad viņiem būs pirmā reize, kas jums vairs nebūs. Par to, ka sievietēm ir maksts un vīriešiem penis, un ka šiem orgāniem ir ļoti būtiska loma mūsu dzīvē kopumā un jo īpaši mīlestībā. Par to, ka vienam pret otru jāattiecas rūpīgi, par to, ka bērni ir ieņemti īstā mīlestībā .... Par daudz ko...

Vilcināties? Paskaidrojiet, kāpēc. Vienkārši runājiet! Saruna par seksu nav nekāda sakara ar izvirtību, gluži pretēji - savā ziņā pati saruna jau ir vakcīna pret izvirtību un vulgaritāti. Atbildiet sev godīgi uz  jautājumu, kas jūs biedē – tas būs brīnišķīgs pirmais solis.

Jūs, protams,  zināt par ierastu kļuvušo frāzi, ko piedēvē Ž.Ž.Ruso: "Ja neesat pārliecināti, ka spēsiet saglabāt noslēpumu par dzimumu savstarpējām attiecībām līdz viņa sešpadsmitgadei, mēģināt, papūlieties, lai viņš to uzzināja līdz astoņu gadu vecumam." Šķiet, nav slikti teikts, vai ne?

Atcerieties – rīt var būt par vēlu. Ja cilvēks par mīlestību neuzzinās no jums, ja nedzirdēs no mīlošiem cilvēkiem, ja mīlaspilnas attiecības mēdz būt dažādas, ka vienam otra iemīlēšanai pirmajā klasē ir arī brīnišķīgs turpinājums – turpinājums, kas saistīts ar vecumu, ar atbildību, ar jūtām, - viņš uzzinās par to no jūsu ienaidniekiem. Un tie jau nu noteikti parūpēsies par to, lai viņa apziņā ienāktu netīrība, izvirtība, kauns, meli. Ticiet man –š ai gadījumā “ienaidnieki” nav pārāk spēcīgs vārds. Tieši viņi stāstīs, ka neeksistē nekāda mīlestība, bet tikai iekāre, ka visas sievietes ir padauzas, ka zem drēbēm visi cilvēki ir kaili, ka īstam vīrietim pienākas turēt savu veceni pavadā...

Un, kas sekos tālāk, jūs zināt jau paši..

 

Avots: http://snob.ru

* No krievu valodas tulkoja Kaspars speciāli priekš www.garavasara.com

Library_page_16700063
Seksualitāte

Kreks…peks…sekss..

Reiz man piezvanīja sens draugs. Un, cīnoties ar aizelsušos elpu, viņš teica, ka noticis kas briesmīgs, un ka viņam nekavējoties vajadzīg...

3171
21. decembrī, 2015