Lasītava

Skatīt pēc:
Datuma Popularitātes
W836_5184 Square81_10640_554866707896864_2057411988_n
Bērnu psiholoģija

Lielā skolas krīze

Šajā rakstā dots praktiski pilns teksts no amerikāņu pedagoga Džona Teilora Gato uzstāšanās, kurš ir ierindas pasniedzējs visparastākajā Hārlemas skolā. Viņam tika piešķirta prēmija Ņujorkas Gada Skolotājs. Neskatoties uz to, ka šī runa tika veikta 1990. gadā, daudzi tās aspekti joprojām ir aktuāli arī šodien.

Džons Teilors Gato:

Es pieņemu šo prēmiju visu labo pasniedzēju vārdā, ar kuriem kopā esmu nostrādājis daudzus gadus. Tie ir cilvēki, kuri cenšas padarīt godīgas savas attiecības ar bērniem; viņi nekad nav apmierināti ar sevi, vienmēr uzdod jaunus jautājumus, no jauna mēģina saprast un pārdomāt, ko tad nozīmē vārds „izglītība”. Gada skolotājs – tas nav labākais skolotājs no visiem apkārtējiem: tādi cilvēki uzvedas pārāk klusi, lai tos varētu atrast, – bet viņš ir tipisks pārstāvis cilvēkiem, kuri kaislīgi velta savu dzīvi, lai kalpotu bērniem. Mans apbalvojums – tas ir arī viņu apbalvojums.

Mēs dzīvojam lielās skolu krīzes laikā, kad skolas praktiski pārtraukušas pildīt savu funkciju. Pasaules ekonomika padara mūs par narkomāniem, uzsēdinot uz nepārtrauktu patēriņu. Ja mēs pārstāsim pirkt visas reklāmas radītās lietas, bizness vienkārši izjuks, un arī skolas ir kļuvušas par svarīgu pārdošanas punktu.

Skolu krīze – tas ir lielas sociālās krīzes atspulgs. Šķiet, ka esam pazaudējuši savu patieso būtību. Bērni un gados vecāki cilvēki ir izolēti un izmesti no sabiedriskās dzīves – vienkārši, ar viņiem neviens nerunā. Vai mūs, vispār, var nosaukt par „sabiedrību”, ja paskatās, kā mēs mijiedarbojamies viens ar otru? Mēs dzīvojam sociālajos tīklos, nevis sabiedrībā, un visi mani pazīstamie, šī iemesla dēļ, jūtas vientuļi. Dīvainu apstākļu sakritības dēļ, skola spēlē nozīmīgu lomu šajā traģēdijā tāpēc, ka tā pasvītro un palielina pārrāvumu starp sociālajām klasēm. Izmantojot skolu kā šķirošanas mehānismu, mēs esam ceļā uz sociālo kastu izveidošanu, ieskaitot pašas zemākās, tos bezpajumtniekus, kas uzturas metro un guļ uz ielām.

Strādājot par skolotāju 25 gadu laikā, es atklāju pārsteidzošu fenomenu: ar katru gadu, lielo pasaules kompāniju skatījumā skolas un izglītības nozīme, kopumā aizvien samazinās. Rūgtā patiesība slēpjas tajā, ka, patiesībā, skola nemāca neko citu, kā tikai pakļauties pavēlēm. Neskatoties uz to, ka skolotāji, patiešām, izrāda rūpes par bērniem un pieliek daudz pūļu, pati sistēma ir psihopātiska. Atskan zvans, un jaunietim jāver ciet burtnīca ar nepabeigtu sacerējumu, lai pārietu uz citu klasi, kur viņam būs jāatceras, ka cilvēks un pērtiķis cēlušies no kopīga senča.

Tomēr, man nešķiet, ka tuvākajā nākotnē atbrīvosimies no skolām, vismaz ne manā mūžā, bet, ja mēs gribam izmainīt to, kas ved uz pieaugošu nezināšanas vilni, svarīgi apzināties, ka, pēc savas būtības, skolu sistēma var tikai ļoti labi „izskolot”, nevis „iemācīt”. Tas notiek ne jau sliktu skolotāju vainas dēļ un ne tāpēc, ka trūkst līdzekļu, vienkārši, šīs sistēmas ietvaros, kura ir tendēta uz dresūru, nav iespējams pilnvērtīgs zināšanu nodošanas process.

Skolas domātas tam, lai ražotu kaut kādus „šablonveidīgus” cilvēkus, neatkarīgi no konkrētā šablona, kuru uzvedību var paredzēt un kontrolēt. Šajā ziņā, skolām tas ir ļoti labi izdevies. Taču, mūsu sabiedrībā notiek atslāņošanās un tādā sabiedrībā, tikai veiksmīgi cilvēki var būt patstāvīgi, par sevi pārliecināti indivīdi tāpēc, ka kopiena, kurā aizstāv vājos un atkarīgos, ir dzīvotnespējīga. Kā jau teicu, skolu apmācības rezultātiem nav nekādas nozīmes. Nav jēgas no cilvēkiem, kuri skolās kvalitatīvi apmācīti. Viņi var pārdot baterijas vai skuvekļus, likt papīru faksa aparātā un runāt pa telefonu vai bezjēdzīgi sēdēt datora ekrāna priekšā, bet kā cilvēciskas būtnes, viņi ir nederīgi. Nederīgi pārējiem un nederīgi paši sev (...)

Tas ir absurdi un pretdabiski – būt daļai no sistēmas, kura piespiež tevi sēdēt ieslodzījumā ar tāda paša vecuma un sabiedrības klases cilvēkiem. Faktiski, šī sistēma izolē bērnu no lielās dzīves daudzveidības un mijiedarbības ar to, tā izslēdz viņu no paša privātās dzīves un nākotnes, atstājot nepārtrauktajā tagadnē – gandrīz tāpat, kā to dara televīzija.

Tas ir absurdi un pretdabiski – būt daļai no sistēmas, kura piespiež tevi klausīties, kā kāds lasa dzeju laikā, kad tu gribi mācīties konstruēt ēkas, vai otrādi, ar kādu apspriest ēkas konstruēšanu laikā, kad gribi lasīt dzeju.

Tas ir absurdi un pretdabiski – pārvietoties no kameras uz kameru pēc zvana, katru tavas jaunības dienu, iestādē, kas nedod tiesības uz privāto dzīvi, un kura tev pat seko mājās, pieprasot izpildīt „mājas darbus”.

„Bet kā tad viņi iemācīsies lasīt?” – jūs jautāsiet, un mana atbilde būs: Kad bērniem dod iespēju dzīvot pilnīgu dzīvi, tā vietā, lai dzīvotu klases vienaudžu grupā, viņi viegli iemācās lasīt, rakstīt un rēķināt, ja vien šīm lietām ir nozīme viņu vidē.

Šobrīd, mūsu bērnu dzīves vada divas organizācijas: televīzija un skola, tieši šādā secībā. Tās abas aizvieto reālo gudrības, vīrišķības, mērenības, godīguma pasauli ar bezgalīgu, nepārtrauktu abstrakciju. Pirms simts gadiem, bērna un pusaudža laiks būtu aizpildīts ar īstu darbu, īstu labdarību, īstiem piedzīvojumiem un praktiskiem skolotāja meklējumiem, kurš var iemācīt to, ko tu patiešām vēlies iemācīties. Lielu laika daļu, viņi tērēja sabiedriski nozīmīgām lietām, praktizējot pieķeršanos, sastopoties un mācoties dažādus mijiedarbības līmeņus starp cilvēkiem, viņi mācījās, kā uzbūvēt mājokli un vēl daudz citu lietu, kas nepieciešamas, lai kļūtu par veselu vīrieti un sievieti.

Un, iedomājieties, arī tā, ir slepena metode, kā radīt atkarīgus cilvēkus, kuri nav spējīgi aizpildīt savu brīvo laiku, kuri nav spējīgi atšķirt nozīmīgo, piepildīt ar jēgu un gandarījumu savu eksistenci. Tā ir nacionālā slimība – visa šī atkarība un bezmērķība, un es domāju gan skolas apmācībai, gan televīzijai, gan mācībām, gan pašai idejai par kopīgas izglītības iegūšanu, ir liels sakars ar to.

Padomājiet par lietām, kuras nogalina mūs kā nāciju: narkotikas, bezkaunīga konkurence, nekārtīgs sekss, pornogrāfija, kurā attēlota vardarbība, azartspēles, alkohols, un gandrīz vissliktākais – dzīves, kuras veltītas lietu pirkšanai, krāšana kā filozofija. Tas viss – atkarīgu personību atkarības, un tieši tās, pastāvīgi un neizbēgami, ražo mūsu skolu sistēma.

Es gribu jums pastāstīt, kādu iespaidu mēs atstājam uz bērniem, atņemot visu viņu laiku – laiku, kas viņiem ir nepieciešams, lai kļūtu pieaugušiem – un piespiežam viņus tērēt šo laiku abstrakcijām. Jums tas ir jādzird tāpēc, ka jebkura reforma, kas nepieskaras šīm galvenajām problēmām, kļūs par kārtējo izrādīšanos.

 

  1. Bērni, kurus es mācu, ir vienaldzīgi pret pieaugušo pasauli. Tas sagrauj pieredzi, kas uzkrāta gadu tūkstošos. Jauniešiem, vienmēr, visaizraujošākā nodarbošanās ir bijusi to lietu mācīšanās, ar kurām nodarbojas pieaugušie. Bet, neviens mūsdienās negrib kļūt pieaudzis, un kurš viņus var vainot? Visapkārt ir rotaļlietas.
  2. Bērniem, kurus es mācu, tikpat kā nepiemīt ziņkārība, bet tā, kas viņiem ir – īslaicīga. Viņi nevar sakoncentrēties ilgāku laiku pat tajās nodarbībās, kuras paši izvēlējušies. Vai redzat saikni, starp atkal un atkal skanošajiem zvaniem nodarbību beigās un šo izzūdošās uzmanības fenomenu?
  3. Bērniem, kurus es mācu, piemīt slikta nākotnes izjūta, sajūta, kā rītdiena nesaraujami saistīta ar šodienu. Kā iepriekš minēju, viņiem eksistē pastāvīga nākotne: tas mirklis, kurā viņi atrodas tagad, arī ir viņu apziņas robeža.
  4. Bērni, kurus es mācu, nejūt pagātni. Viņi nesaprot, kā pagātne ir izveidojusi viņu tagadni, kā tā ierobežo viņu izvēli, veido viņu vērtības un dzīves.
  5. Bērni, kurus es mācu, ir nežēlīgi viens pret otru, viņiem trūkst līdzjūtības pret tiem, kas nonākuši nelaimē, viņi smejas par vājumu, un viņi izrāda necieņu cilvēkiem, kuri pārāk atklāti sauc pēc palīdzības.
  6. Bērniem, kurus es mācu, ir grūti izpaust tuvību un atklātību. Pieļauju, ka tas ir tāpēc, ka viņi netiecas uz satuvināšanos un, pēc pieraduma, slēpj noslēpumaino, iekšējo „es” aiz ārēji iespaidīgās personības, kura veidota no svešas uzvedības gabaliņiem un fragmentiem, kas aizgūti no televīzijas vai skolotājiem. Viņi nav tie, par ko sevi uzskata, tāpēc viņi slēpj savu vājumu un viņiem nākas izvairīties no patiesi tuvām attiecībām.
  7. Bērni, kurus es mācu, ir ļoti merkantili, jo skolu pasniedzēji visu mēra ar „atzīmēm”, bet televīzijas „skolotāji” piedāvā visu pasauli par velti.
  8. Bērni, kurus es mācu, ir atkarīgi, pasīvi un nedroši, sastopoties ar jaunu izaicinājumu. Tas bieži tiek slēpts aiz izrādīšanās vai dusmu agresijas maskas, bet zem tā slēpjas vitalitātes trūkums.

 

Ko mēs varam darīt? Pirmkārt, mums ir vajadzīga aktīva un pastāvīga sabiedrības uzmanības piesaistīšana šim jautājumam, dienu pēc dienas, gadu pēc gada. Mums jākliedz un jāstrīdas par šīm skolas problēmām tik ilgi, kamēr tās netiks atrisinātas, vai arī, tik ilgi, kamēr viss nebūs iznīcināts līdz saknēm – tā vai citādi. Ja mēs to spēsim uzlabot – lieliski, ja nevarēsim – mājas apmācības panākumi rāda mums citu, daudzsološu ceļu. Ieguldot to naudu, ko šobrīd tērējam, mājas apmācībā, mēs varam iegūt divus labumus vienlaicīgi – panākt ģimenes atjaunošanu un bērnu ģimeņu atjaunošanu.

Patiesa reforma ir iespējama, bet tai nav jāmaksā neko. Mums vēlreiz jāpadomā par sākotnējiem apmācības nolūkiem un jāizlemj, ko mēs gribam bērniem iemācīt un kāpēc. Mehāniska izglītība var vadīt dzīves, bet viņas vienmēr pretosies, kā ieroci izmantojot sociālo patoloģiju: narkotikas, cietsirdību, pašsagraušanu, vienaldzību – un šos simptomus es redzu bērnos, kurus es mācu.

Šobrīd, mēs atņemam bērniem to laiku, kurš viņiem nepieciešams, lai attīstītos un izzinātu sevi. Tas ir jāpārtrauc. Mums ir vajadzīga jauna skolas pieredze, lai atgrieztu lielāko daļu šī laika. Mums ir jādod iespēja bērniem, no pašas mazotnes būt neatkarīgiem mācībās, un kaut arī tas notiktu skolā, bet tādā skolā, kura ir tālu no sabiedriskām institūcijām. Mums ir jāizgudro tāds mācību plāns, kurā katram bērnam būs iespēja attīstīt savu unikalitāti un pārliecību par saviem spēkiem.

Mums, nekavējoties, jādod bērniem laiks patstāvībai, tāpēc, ka tā ir atslēga uz pašizziņu, un mums atkal viņi jāpieslēdz reālajai pasaulei, pēc iespējas ātrāk, lai šis neatkarīgais laiks varētu tikt izmantots kaut kam citam, nevis kārtējai abstrakcijai. Situācija ir kritiska, tā pieprasa izlēmīgu rīcību, lai to izmainītu. Mūsu bērni iet bojā skolu iestādēs kā mušas, nav svarīgi – labās vai sliktās.

Lielā pilsētā nav reālu uzdevumu trūkuma. Bērnus var lūgt palīdzēt, apmaiņā pret cieņu un uzmanību no visas pieaugušo pasaules puses. Tas ir labi gan bērniem, gan arī visiem pārējiem. Tas ir tas mācību plāns, kas māca godīgumu – vienu no četrām svarīgākajām īpašībām katrā, ideālas izglītības sistēmā.

Neatkarīgas mācības, sabiedriskais darbs, piedzīvojumu pieredze, cieņa pret privāto dzīvi un pietiekoši daudz laika vienatnei, tūkstošiem dažādas prakses vienas dienas garumā vai vairāk – tie visi ir spēcīgi, lēti un efektīvi veidi, kā uzsākt skolu apmācības reformu. Taču, neviena, liela mēroga reforma nekad nespēs atjaunot mūsu cietušos bērnus vai mūsu ievainoto sabiedrību tik ilgi, kamēr mēs nenonāksim līdz atvērtās „skolas” idejai – lai padarītu ģimeni par galveno izglītības virzītāju.

Ģimene – galvenais izglītības virzītājs. Ja mēs izmantosim skolas apmācību, lai atšķirtu bērnus no vecākiem un neatzīsim tajā savu kļūdu, mums arī turpmāk būs tās pašas problēmas, kas ir tagad. Labas dzīves pamatā ir apmācības plāns, ko piedāvā ģimene, bet mēs esam tālu aizgājuši no šī plāna, ir laiks pie tā atgriezties. Man ir daudz ideju, kā sastādīt ģimenes apmācības plānu un, es pieņemu, daudziem no jums radīsies neskaitāmas idejas, tiklīdz sāksiet par to domāt. Bet kas traucē piespiest cilvēkus, kuri sēž krēslos, doties skolas reformas virzienā? Vislielākā problēma ir tā, ka mums ir daudz cilvēku ar savtīgām interesēm, kuriem pieder ētera laiks un kuri saņem peļņu no pastāvošās skolu izglītības sistēmas, lai ko arī viņi neteiktu.

Mums ir jāpieprasa, lai jaunās idejas tiktu sadzirdētas, manas idejas un jūsu. Mēs visi esam pārsātināti ar autoritatīviem viedokļiem, ko izplata televīzija un prese – pasludināsim ilgo, visiem pieejamo sarunu dekādi, vairāk nekādu „ekspertu” viedokļu. Izglītības ekspertiem nekad nav bijusi taisnība, viņu „risinājuma” ceļš kalpo viņu interesēm un, vienmēr, norāda uz tālāku centralizāciju. Pietiek! Ir pienācis laiks atgriezt demokrātiju, individualitāti un ģimeni. Esmu izteicis savu viedokli. Paldies!

* Avots: http://freeedu.ru/modx/; 

No krievu valodas tulkojis Gatis Beinārs speciāli garavasara.com.

** Dārgais lasītāj!
Priecājamies, ka Tu baudi un dalies ar mūsu portāla lasītavas rakstiem.
Vēlamies vien atgādināt - zināšām bez prakses nav nekādas vērtības!
Apmeklē mūsu portāla notikumu Kalendāru , atrod sev piemērotāko un sāc praktizēt!

Library_page_girl-447701_1280
Bērni & vecāki

Separācija no vecākiem

Separācija nav vienpusējs process, bet bieži vien mēs daudz runājam par vecākiem kuri nav gatavi, nespēj, kuri tur un nelaiž vaļā. Par ma...

1848
7. augustā, 2018
Library_page_children-1822688_1280
Bērnu psiholoģija

Ja es neiejaucos cilvēku lietās, viņi rūpējas paši par sevi

Ja es neiejaucos cilvēku lietās, viņi rūpējas paši par sevi;Ja es nekomandēju viņus, viņi rīkojas paši;Ja es nelasu cilvēkiem sprediķus, ...

807
21. jūlijā, 2018
Library_page_street-2168790_1280
Bērnu psiholoģija

Likumi pusaudžu vecākiem

Likums numur viens Attīstiet pats sevi. Ja līdz šim jums nebija savas apzināšanās prakses, tad ir īstais laiks to ieviest. Atrodiet to, ...

1119
1. jūlijā, 2018
Library_page_children-1879907_1280
Bērnu psiholoģija

Vecākiem: par pieņemtās “normas” kaitējumu bērnu harmoniskai attīstībai

Fragments no Dimas Zicera jaunās grāmatas “Bieži mēs pat neaizdomājamies par vienu vai otru tēmu, kamēr mūsu dzīvē nerodas kāda konkrēta...

1781
15. martā, 2018
Library_page_children-1822471_1920
Bērnu psiholoģija

Kāpēc līdzsvars ir nereāls un ierobežojošs mērķis?

Vienā nedēļas nogalē mani bērni spēlējās ar Lego aptuveni 12 stundas. Pilnīgi nopietni. Viņi pārtrauca, lai paēstu un tad turpināja. Tā...

1800
22. janvārī, 2018
Library_page_8bfc1e247311445fb5af003a630b20a1
Bērnu psiholoģija

Kā domā bērni

Es neesmu psihologs, un zemāk uzrakstītais ir vienkārši mana vīzija. Tā nav teorija, es nevaru to aizstāvēt, un neko par to neesmu lasīju...

6177
17. janvārī, 2017
Library_page_7e829c1d8d0fa645a59cb5dfce0b61c8
Bērnu psiholoģija

Zēnu asaras

Bērnībā mēs ar visiem spēkiem centāmies atbilst apzīmējumam „īsts vecis”. Mēs lamājamies visrupjākajā veidā, apspriedām, ignorējot iekšē...

5071
11. oktobrī, 2016
Library_page_5184
Bērnu psiholoģija

Lielā skolas krīze

Šajā rakstā dots praktiski pilns teksts no amerikāņu pedagoga Džona Teilora Gato uzstāšanās, kurš ir ierindas pasniedzējs visparastākajā ...

13232
30. augustā, 2016
Library_page_13090379_10206229079707428_1733528112_n
Bērnu psiholoģija

Brīvība no audzināšanas

Pedagogs Dima Zicers lasīja lekciju par problēmām saziņā ar bērnu, kura pārvērtās dzīvīgā diskusijā ar vecākiem par to, kas notiktu, ja b...

10409
25. aprīlī, 2016
Library_page_fotolia_60516392_subscription_monthly_m_75575282525680220
Bērnu psiholoģija

Attiecības ar bērnu kā garīgā prakse

Agrīnās bērnības iespaidi un uzvedības modeļi atstāj nospiedumus uz visu mūsu dzīvi. Arī uz to, vai mums ir viegli meditēt, vai viegli se...

4614
3. februārī, 2016
Library_page_img_1590
Bērnu psiholoģija

Mūsu nākotne ir jāmaina agrā bērnībā

Bērnības nozīmīgums cilvēka dzīvē tiek novērtēts par zemu, iespējams, tāpēc, ka mūsu apziņā nav acīmredzama saite starp pieauguša cilvēka...

5993
22. oktobrī, 2015
Library_page_0_c1e54_97c636_xxl
Bērnu psiholoģija

Kā mēs programmējam bērnus

Četrdesmitgadīga sieviete man pastāstīja, kā reiz bērnībā viņas stingrā mamma to uzposusi jaunā kleitā un, pirms sūtīt laukā pastaigāties...

55287
14. aprīlī, 2015
1
Library_page_original-4
Bērnu psiholoģija

Uzmanīga audzināšana: 12 Džona Kabata-Zinna padomi

Agrīnās bērnības iespaidi un uzvedības modeļi atstāj nospiedumus uz visu mūsu dzīvi. Arī uz to, vai mums ir viegli meditēt, vai viegli se...

4666
18. oktobrī, 2014
Library_page_psichologia-beremennosti-i-rodov-foto2
Prāts & psiholoģija

Mana dzimšana: vai iespējams pārrakstīt vēsturi?

Tas, kā noritējusi attīstība mātes klēpī, ietekmē to, cik lielā mērā cilvēks pieņem sevi tādu, kāds viņš ir, un izjūt sevi kā harmonisku per

2679
30. decembrī, 2016