Lasītava

Skatīt pēc:
Datuma Popularitātes
W836_street-2168790_1280 Square81_10640_554866707896864_2057411988_n
Bērnu psiholoģija

Likumi pusaudžu vecākiem

Likums numur viens

Attīstiet pats sevi. Ja līdz šim jums nebija savas apzināšanās prakses, tad ir īstais laiks to ieviest. Atrodiet to, kas jūs aizrauj, citādi pastāvīgi meklēsiet savā bērnā kaut ko, kam piesieties.

Likums numur divi

Elpojiet. Kad sarunājaties ar cilvēku, kuram iekšā notiek revolūcija (konkrētajā gadījumā – revolūcija, kas saistīta ar tā saucamo “pārejas vecumu”), vienmēr sarunas sākumā fiziski ievelciet elpu. Tas nav tēlains izteiciens. Dziļa ieelpa – un aiziet. Pilnīgi vienmēr, pat tad, ja runājat par patīkamu tēmu.

Likums numur trīs

Pieņemiet viņus tādus, kādi viņi ir. To ir viegli pateikt, bet kas tas ir, un kā tas ir – pieņemt? Atgādiniet sev, ka esat kopā ar mīļu cilvēku, kuram sāp, jā, jā – sāp pat tad, ja šķiet, ka viņam viss ir labi. Atcerieties H.K. Andersena pasaku par nāriņu, kurai ļoti sāpēja, kad viņa staigāja? Cilvēks pārejas vecumā tā arī dzīvo – viņš visu jūt spilgtāk, nekā mēs – gan tad, kad ir labi, gan tad, kad ne.

Likums numur četri

Ejiet viņa pavadā. Šo padomu dodu piesardzīgi, bet no visas sirds. Ja, piemēram, cilvēks 15 gadu vecumā atnāk mājās un saka: “Es gribu saldējumu”, tas nozīmē, ka viņš tic, ka jūs šo saldējumu viņam iedosiet, ka esat partneris. Viņš taču ir sasniedzis to vecumu, kad var arī pats sagādāt sev to, ko vēlas. Atcerieties to, priecājieties, ka jūsu attiecības ir tādas un “iedodiet saldējumu”.

Likums numur pieci

Atgādiniet sev, ka tas ir jums mīļš cilvēks. Viņš izmēģina dažādus veidus, kā mijiedarboties ar īstenību. Un pat tad, ja viņš gulšņā uz dīvāna un skatās griestos, tas nenozīmē, ka viņš neko nedara. Šajā mirklī viņā noris kolosāls iekšējs darbs. Kā ikvienam no mums, arī viņam ir tiesības gulēt un domāt.

Tiesa taču, ka tad, kad sākas jauns romāns, mums pēkšņi ir ārkārtīgi svarīgi zināt, kas šim cilvēkam patīk un kas ne, ko viņš ēd, kādas filmas skatās, kādas datora spēles spēlē. Un ja viņš guļ gultā un skatās griestos, mums šķiet, ka viņš vislabāk par visiem pasaulē guļ gultā un skatās griestos… Nu lūk, novēlu jums tādu pašu attieksmi pret savu bērnu – galvu reibinošu romānu ar viņu.

Likums numur seši

Stāstiet par sevi. Pat ja šķiet, ka viņu tas neinteresē. Kā pagāja jūsu diena, kas izdevās, kas ne, no kā baidāties. Tā ir saiknes iespēja tagad un arī nākotnē. Šajā vecumā nestrādā “Kas jauns skolā? Kā pagāja diena?” Kam vajadzēja, tam jau viņš izstāstīja, kā pagāja viņa diena. Viss, kas jums atliek, ir stāstīt, kā pagāja jūsu diena. Un tad nav izslēgts, ka viņš pastāstīs arī par sevi. Vai arī jebkurā gadījumā zinās, ka tad, ja gribēs padalīties, tad ir ausis, kas gatavas klausīties.

Likums numur septiņi

Atcerieties to, ka viņam parādās daudz jaunu interešu. Un tā būs milzīga laime, ja viņš šajās interesēs ielaidīs jūs. Ir bezjēdzīgi vilkt viņu vecajās. Par vēlu. Ja esat kaislīgs makšķernieks, un līdz 11 gadu vecumam viņš uz to nav “pavilcies”, iespēja, ka viņš iemīļos šo nodarbi, ir neliela. Toties, ja makšķerēšanas vietā viņš sāks mētāt šķēpu, jums paveras iespēja mētāt šķēpu kopā ar viņu. Atcerieties, ka jums līdzās ir vesela, organiska, patstāvīga personība, un jūs varat iepazīt šo cilvēku no jauna.

Galvenais likums

Izveidojiet bērnam drošu aizmuguri. Cilvēkam to vajag. Īpaši pārejas vecumā. “Kaujas lauku” viņam pietiek arī bez mums. Lai mājas kļūst par aizmuguri – vietu, kur atļauties būt vājam, paklusēt, kad gribas, vienkārši atpūsties.

Par krīzēm

Jau pirms pusaudžu vecuma ir daudz dažādu krīžu. Mūs patiešām, kā to māca psihologi, lielā mērā iespaido tas, kas ar mums notiek pirmajos trīs dzīves gados. Aptuveni šajā vecumā pēkšņi kļūst skaidrs, ka es esmu patstāvīga personība. Milzīgs skaits ieradumu un uzvedības modeļu paliek ar mums no šī vecuma. Un veids, kā pārdzīvot pusaudžu gadus, ir par 90% atkarīgs no tā, kas dzīvē noticis pirms tam.

Aptuveni septiņu gadu vecumā nāk apjausma, ka apkārt ir vēl daudz citu pasauļu – personību bez manis, ar kurām varu kontaktēties.

Bet tā saucamajā pārejas vecumā, ņemot vērā šī apzīmējuma ārkārtējo nosacītību, es sāku kustēties pavisam patstāvīgi un saprotu, cik ļoti tomēr pasaule nosaka manu dzīvi. Atklāju, ka milzīgs daudzums no tā, kas manā dzīvē notiek, lielā mērā ir ļoti atkarīgs no manis, mana iekšējā stāvokļa, manas attieksmes pret notikumiem.

Un tā, protams, ir revolūcija. Tai nav jābūt asiņainai. Eksistenciālā revolūcija nav pielīdzināma Oktobra revolūcijai. Tā ir modeļa, kurā dzīvojam, pārvērtēšana. Jo vairāk no visa es pamēģinu šajā periodā, jo interesantāk būs dzīvot tālāk. Vienkāršāk vai ne – tas ir cits jautājums. Bet interesantāk noteikti.

Protams, kā jau revolūcijās tas notiek, dzīvot šai laikā nav vienkārši. Jāsaprot, tā sakot, kurš ir par sarkanajiem un kurš – par baltajiem. Un, par laimi vai nožēlu, tieši tāpēc rodas pretpoli – kad es kādu vai kaut ko absolūti mīlu un pēc tam tik pat pilnīgi ienīstu. Šajā brīdī es iemēģinu pasauli uz tausti, mācos to uztvert intuitīvi, un no tā ir atkarīgs ļoti daudz kas.

Par cilvēcību

Kas ir cilvēcība? Manas tiesības šaubīties, kļūdīties, ņemt atpakaļ savus solījumus, neņemt un izpildīt, tiesības pretoties instinktiem vai sekot tiem. Paša cilvēcības pārbaude, šī vārda tiešajā nozīmē, arī ir pārejas vecums. Man šķiet, ka frāze no Svētajiem Rakstiem “Debesu valstība ir tevī pašā” – šie ir pārejas vecuma vārdi. Viss ir tevī pašā, tevī iekšā, milzīga pasaule.

Mūsu, apkārtējās pasaules, pieaugušo pasaules, uzdevums ir izskaidrot brīvības un atbildības jēdzienus. Diemžēl ir pieņemts uzskatīt, ka šajā vecumā cilvēks vēl ir jāaptekalē no visām pusēm. Bet es iesaku tieši vairāk “palaist, lai peld pats”, dodiet viņam iespēju un tiesības iztaustīt pasauli pašam un pārbaudīt. Tas var izpausties visdažādākajos veidos, kas tuvi vecāku sirdij, piemēram, lasīt, skatīties izrādes, gūt jaunus kultūras iespaidus, kā arī ne tik tuvos, piemēram, iepazīties ar lielu daudzumu cilvēku, izmēģināt dažādas komunikācijas formas.

Par izmaiņām attiecībās

Šaubas – galvenā pārejas vecuma iezīme. 13-17 – tas ir šaubu un drudžainas jebkā pārbaudes vecums. Šai laikā parādās spēks atteikties, pateikt: “Negribu, un viss!” Kļūst iespējams sev godīgi uzdod dažādus jautājumus: “Man patīk Oskars Vailds vai nē? Vai man patīk pavadīt vakarus pie datora vai to daru savu draugu spiediena rezultātā? Vai patiesībā man garšo zupa?” Es aptveru, ka man ir tiesības negribēt zupu, neiedvesmoties no filmas, par kuru vecāki teica: “Tev tā jāredz!” Man parādās tiesības teikt “nē” un teikt “jā”.

Arī vecākus šajā periodā gaida atklājumi. Tas taču ir kolosāli – skatīties uz dēlu vai meitu pārejas vecumā un saprast, ka šis tev mīļais cilvēks ir milzīga pasaule, bieži vien jauna un nepazīstama. Otra šī atklājuma puse – jūs var pasūtīt pie velna, pa īstam. Ja 10 gadu vecumā vecāks saka: “Izēd zupu, citādi no galda prom neiesi”, un bērns ar mokām to zupu arī ēd, tad 14 gados tas neies cauri, nav nekādu variantu, ka viņš šo zupu apēdīs. Viņš vienkārši piecelsies un aizies, un pieaugušais šajā brīdī zaudē ar viņu saikni un satraucas: “Vai viņš tagad no galda aizgāja prom uz visiem laikiem?”

Par aizmuguri

Bērnam jāzina, ka viņam ir patvērums. Ja mājas ir kā kaujas lauks, viņš no tām bēgs. Katrs no mums meklē tādu patvērumu. Tas var būt cits cilvēks, kompānija, draugi. Viss ir pavisam vienkārši – mēs aizejam no tiem, ar kuriem jūtamies slikti, un vēlamies būt kopā ar tiem, ar kuriem ir labi.

Kad pats biju pārejas vecumā, man paveicās, jo man bija kāda adrese, vieta, kurp varēju doties, jo tur bija labi, un tevi saprata. Kurp tu dodies ne pretrunīgu jūtu vadīts, ne tāpēc, ka cita nekā nav, bet gluži otrādi. Tas bija Jauno Skatītāju Teātris, teātrim tuva organizācija, kuru reiz radīja pats Brjancevs bērniem bezpajumtniekiem, ticot, ka teātris ir ģeniāls strukturizētājs un spēj mainīt pasauli.

Es tur nonācu, un izrādījās, ka tur ir daudz tādu, kā es, un kopā pārdzīvot ir daudz vieglāk. Skatoties atpakaļ, varu apgalvot, ka daudzējādā ziņā tas mani ir izglābis. Tādam “glābiņam” būtu jābūt katram. Katram savam, bez šaubām.

Par vecāku bailēm

Tas ir vecāku uzdevums – baidīties. Ja pieaugušie sev atzītos, no kā viņi baidās, tad tas būtu pirmais solis uz saprašanu, ka lieta slēpjas viņos pašos, un ka paša baiļu dēļ mocīt citu cilvēku – tas ir, kā minimums, nepieklājīgi. Baidīties un saprast, no kā baidos, – tā jau ir cita lieta.

Nekādā gadījumā nevajag okšķerēt: lasīt dienasgrāmatas, sarakstes, rakņāties mantās. Tā patiesi ir nodevība. Kara pieteikums. Un ko jūs pēc tam darīsiet? Lūgsiet piedošanu visu dzīvi? Un galvenais – tas jau neko nedos.

Ir jāatceras, ka vairs neko darīt nevar. 10 gados varēja, bet 14 vairs ne.

Kas atliek? Vienīgi nostāties viņa pusē. Tikai no turienes iespējams iegūt piekļuvi ietekmei: mijiedarboties, strīdēties, pārliecināt.

Pieņemsim, ka mans 14-gadīgais dēls vai meita vēlu atgriežas mājās, un mums ir tiktāl pazaudēts kontakts, ka es nezinu, kur viņš ir un ar ko. Es varu aizliegt viņam atgriezties tik vēlu, un mēs saprotam, kas būs pēc šī aizlieguma: skandāls un attiecību laušana. Alternatīva ir atzīt, ka baidos. Guļu gultā un baidos, un gaidu, kad viņš pārnāks, un iemiegu vien tad, kad dzirdu noklaudzam ārdurvis. Tā ir būšana par vecāku, tur neko nevar darīt.

Es varu viņam pateikt, ka baidos, izstāstīt, kā jūtos. Varu palūgt viņu atgriezties ātrāk, piezvanīt. Jo tas ir normāli – lūgt mums mīļam cilvēkam izdarīt ko mūsu labā, it īpaši, ja arī mēs darām kaut ko viņa labā.

Pārejas vecums ir sarežģīta lieta. Tas ir tuvināšanās laiks ar tuvākajiem, ne cīņa uz dzīvību vai nāvi, kā dažkārt to mēdz iztēloties. Un pat paši brīnišķīgākie vecāki, jaucot vienu ar otru, var pavisam vienkārši sabojāt attiecības ar saviem bērniem. Turklāt uz ilgu laiku.

Nekad nav par vēlu sākt. Ja esat zaudējis saikni un uzticēšanos, vienkārši atgriezieties pie tā, par ko runājām iepriekš.

Un brīnišķīgus jums pārejas vecuma piedzīvojumus!

* Autors: Dima Zicer, snob.ru

* No krievu valodas tulkoja Liene Strole;

* Korekotore: Liene Lāce

** Dārgais lasītāj!
Priecājamies, ka Tu baudi un dalies ar mūsu portāla lasītavas rakstiem.
Vēlamies vien atgādināt - zināšām bez prakses nav nekādas vērtības!
Apmeklē mūsu portāla notikumu Kalendāru , atrod sev piemērotāko un sāc praktizēt!

Library_page_street-2168790_1280
Bērnu psiholoģija

Likumi pusaudžu vecākiem

Likums numur viens Attīstiet pats sevi. Ja līdz šim jums nebija savas apzināšanās prakses, tad ir īstais laiks to ieviest. Atrodiet to, ...

1010
1. jūlijā, 2018
Library_page_children-1879907_1280
Bērnu psiholoģija

Vecākiem: par pieņemtās “normas” kaitējumu bērnu harmoniskai attīstībai

Fragments no Dimas Zicera jaunās grāmatas “Bieži mēs pat neaizdomājamies par vienu vai otru tēmu, kamēr mūsu dzīvē nerodas kāda konkrēta...

1722
15. martā, 2018
Library_page_children-1822471_1920
Bērnu psiholoģija

Kāpēc līdzsvars ir nereāls un ierobežojošs mērķis?

Vienā nedēļas nogalē mani bērni spēlējās ar Lego aptuveni 12 stundas. Pilnīgi nopietni. Viņi pārtrauca, lai paēstu un tad turpināja. Tā...

1752
22. janvārī, 2018
Library_page_8bfc1e247311445fb5af003a630b20a1
Bērnu psiholoģija

Kā domā bērni

Es neesmu psihologs, un zemāk uzrakstītais ir vienkārši mana vīzija. Tā nav teorija, es nevaru to aizstāvēt, un neko par to neesmu lasīju...

6115
17. janvārī, 2017
Library_page_7e829c1d8d0fa645a59cb5dfce0b61c8
Bērnu psiholoģija

Zēnu asaras

Bērnībā mēs ar visiem spēkiem centāmies atbilst apzīmējumam „īsts vecis”. Mēs lamājamies visrupjākajā veidā, apspriedām, ignorējot iekšē...

5007
11. oktobrī, 2016
Library_page_5184
Bērnu psiholoģija

Lielā skolas krīze

Šajā rakstā dots praktiski pilns teksts no amerikāņu pedagoga Džona Teilora Gato uzstāšanās, kurš ir ierindas pasniedzējs visparastākajā ...

13184
30. augustā, 2016
Library_page_13090379_10206229079707428_1733528112_n
Bērnu psiholoģija

Brīvība no audzināšanas

Pedagogs Dima Zicers lasīja lekciju par problēmām saziņā ar bērnu, kura pārvērtās dzīvīgā diskusijā ar vecākiem par to, kas notiktu, ja b...

10334
25. aprīlī, 2016
Library_page_fotolia_60516392_subscription_monthly_m_75575282525680220
Bērnu psiholoģija

Attiecības ar bērnu kā garīgā prakse

Agrīnās bērnības iespaidi un uzvedības modeļi atstāj nospiedumus uz visu mūsu dzīvi. Arī uz to, vai mums ir viegli meditēt, vai viegli se...

4554
3. februārī, 2016
Library_page_img_1590
Bērnu psiholoģija

Mūsu nākotne ir jāmaina agrā bērnībā

Bērnības nozīmīgums cilvēka dzīvē tiek novērtēts par zemu, iespējams, tāpēc, ka mūsu apziņā nav acīmredzama saite starp pieauguša cilvēka...

5929
22. oktobrī, 2015
Library_page_0_c1e54_97c636_xxl
Bērnu psiholoģija

Kā mēs programmējam bērnus

Četrdesmitgadīga sieviete man pastāstīja, kā reiz bērnībā viņas stingrā mamma to uzposusi jaunā kleitā un, pirms sūtīt laukā pastaigāties...

55178
14. aprīlī, 2015
1
Library_page_original-4
Bērnu psiholoģija

Uzmanīga audzināšana: 12 Džona Kabata-Zinna padomi

Agrīnās bērnības iespaidi un uzvedības modeļi atstāj nospiedumus uz visu mūsu dzīvi. Arī uz to, vai mums ir viegli meditēt, vai viegli se...

4613
18. oktobrī, 2014
Library_page_psichologia-beremennosti-i-rodov-foto2
Prāts & psiholoģija

Mana dzimšana: vai iespējams pārrakstīt vēsturi?

Tas, kā noritējusi attīstība mātes klēpī, ietekmē to, cik lielā mērā cilvēks pieņem sevi tādu, kāds viņš ir, un izjūt sevi kā harmonisku per

2626
30. decembrī, 2016