Lasītava

Skatīt pēc:
Datuma Popularitātes
W836_img_1590 Square81_10640_554866707896864_2057411988_n
Bērnu psiholoģija

Mūsu nākotne ir jāmaina agrā bērnībā

Bērnības nozīmīgums cilvēka dzīvē tiek novērtēts par zemu, iespējams, tāpēc, ka mūsu apziņā nav acīmredzama saite starp pieauguša cilvēka problēmām un viņa dzīves pirmajiem gadiem. Kad audzināšana tiek uzskatīta kā pati par sevi saprotama, vecāki ne pārāk raizējas par to, kā viņi ar savu uzvedību ietekmē savu bērnu likteni. Bet, ja vecākiem parādītu neapgāžamus pierādījumus par to, kā nepareiza audzināšana agrā bērnībā atsaucas uz problēmām pieaugušo dzīvē ... Un to, ka tikai dažu gadu laikā zinoša attieksme pret bērnu, varētu padarīt viņa dzīvi citādāku ... Nedomāju, ka tas kādu atstās vienaldzīgu.

Ja māte izturas pret savu bērnu maigi, mīloši, cenšoties uzminēt katru viņa vēlmi, piemēram, bērns grib padzerties, māte iedod viņam ūdeni - bērns saņem fizisku apmierinājumu. Un, ja māte uz katru zīdaiņa darbību reaģē smaidot, ar draudzīgu balss toni, maigiem pieskārieniem – tad apmierinājumu saņem viņa dvēsele (viņa attiecību pasaule).  Ja jūs pret bērnu izturaties kā pret vērtību, viņam arī pasaule šķiet laba (pieņemoša), un bērnā veidojas pamata uzticība pasaulei, kā arī draudzīga attieksme pret sevi, "Es - esmu vērtība". Mātes beznosacījuma pieņemšana nodrošina bērna veidošanos par pozitīvu, pasauli adekvāti uztvert spējīgu indivīdu.

Kad māte par bērnu nerūpējas un attiecībās ir nevērīga - bērna vajadzības netiek apmierinātas. Tad pasaule tiek uztverta kā neuzticama un pat bīstama, tāpēc, ka tā nepieņem viņu. Bērns sevi sāk uztvert kā mīlestības necienīgu: "Es – neesmu vērtība" - tā veidojas personiskā nepieņemšana. " Mamma mani nemīl - vienmēr esmu to zinājis. Un, ja nemīl - tātad es esmu slikts, pats vainīgs. Bailes: mani ir neiespējami mīlēt... ". (no pacienta vēstures, vīrietis 32 gadi).

Apzināti  "Es" tēls  sāk izpausties (saskaņā ar vecuma attīstības koncepciju psiholoģijā), vidēji trīs gadu vecumā un septiņu gadu vecumā, šis tēls jau ir nostabilizējies bērna apziņā. Ja bērns pietiekami daudz nesaņem mātes mīlestību – tad trīs gadu vecumā, viņš apzinās formulu: "Es – esmu slikts" (jo mani nemīl), un septiņu gadu vecumā mazais cilvēks sāk dzīvot kā "Es - esmu atraidīts." Šajā laikā bērnā jau ir izveidojusies negatīva primārā bāzes attieksme pret sevi, kas kļūst par pamatu negatīvai attieksmei pret citiem cilvēkiem, aktivitātēm un pasauli. Turpmākajos gados "Es" tēls tikai koriģējas, galvenokārt, vecumposmu krīžu laikā (piemēram, pusaudžu vecumā). Tādējādi, atkarībā no sev tuvu cilvēku attieksmes, bērns pirmajos dzīves gados var iegūt gan vērtīgu un sevis cienošu vērtējumu par sevi, kas ļauj cilvēkam nākotnē brīvi izpausties pasaulē, gan arī nevērtīgu, apkaunojošu un sevis noliedzošu izpausmi.

Nav šaubu, ka ļaunuma sakne atrodas pierastajā paklausības audzināšanā, kad pieaugušā attiecībām ar bērnu par pamatu kļūst aizliegumi, piespiešana, vardarbīga bērna gribas noliegšana. Bērna paklausības “dresēšana” vienmēr ietver sevī iebiedēšanu: "Ja tu uzvedīsies slikti ... Tu taču nevēlies ... tad klausi ( citādi...).

Bieži vien pagalmā vai parkā var novērot ierastu skatu, kad māte demonstratīvi  "pamet" ļoti mazu, kaprīzu bērnu, un viņš izmisīgi mēģina to sasaukt atpakaļ. Šī māte, acīmredzot, nesaprot, ka šīs bērnam nāvējošās bailes tikt pamestam, var kļūt dziļi traumatiskas uz mūžu, ierobežojot bērna pilnvērtīgu attīstību un pašrealizāciju. Tomēr bērnu iebiedēšana mums ir gandrīz nacionālā audzināšanas metode. Lai nodrošinātu bērna drošību, viņi tiek biedēti ar "briesmīgiem onkuļiem", un, lai izaugtu veiksmīgi – biedē ar neveiksmēm (“kļūsi sētnieks, bomzis”).

Vēsturiski iesakņojušās tradīcijas, bērnus audzinot, ir uzspiest paklausību, prasības bērnam attaisnot vecāku cerības un izpildīt viņu gribu – patiesībā, citu vēlmju apmierināšana noved pie nespējas atpazīt savas vajadzības un atsvešināšanos no sevis. Lai nezaudētu mātes mīlestību, no kuras ir atkarīga viņa labklājība, mazais bērns sāk dzīvot ar viņas sajūtām, rūpīgi slēpjot visu slikto "sevī". Bērnam var būt grūti apspiest savu iekšējo "gribu", un, pārkāpjot vecāku aizliegumu, viņš izjūt negatīvas sajūtas, un sāk bārt pats sevi.

Izplatīts mīts attiecībā uz "mazajiem" ir tas, ka bērna "griba" - ir liekas kaprīzes. Tādējādi, ignorējot faktu, ka visas bērna vajadzības ir jāapmierina, lai nodrošinātu tā attīstību. Un vecāki, neprotot bērna "kaprīzēs" saskatīt bērna vajadzības, vienkārši noliedz bērna uzvedību. Tomēr vēlme - tā ir ķermenī dzimusi enerģija, lai apmierinātu radušos nepieciešamību, un enerģija, kā mēs zinām, nekur nepazūd. Aizliegums realizēt šo enerģiju pārējai pasaulei to neatceļ, bet bloķē to ķermeņa iekšpusē, ne tikai atņemot bērnam apmierinātību, apspiežot sevī savas vajadzības, bet arī kaitē fiziskajai veselībai, radot nevajadzīgu spriedzi organismā. Turklāt vēlmju apspiešana neapzināti turpina ietekmēt uzvedību, padarot to neapzinātu.

Bieži vien mazs bērns ģimenē nonāk beztiesiska locekļa lomā, viņš - pieder vecākiem, tāpēc viņi var darīt ar viņu visu ko vēlas, kā Taras Buļba (N.Gogoļa stāsta varonis): "Es tevi dzemdināju - es tevi arī nogalināšu!" Kļūstot pašam par vecāku, bērns, tāpat noliedzoši attiecas pret sava bērna jūtām un vēlmēm, ignorējot sava bērna vajadzības. Tā no paaudzes paaudzē audzināšana ar vecāku aizliegumiem kļūst par vardarbību pret bērnu un ģimene – par cietumu, pamatojoties uz vēlmju un brīvības apspiešanu. Paklausīgs (nomākts) cilvēks arī savā pieauguša cilvēka dzīvē, parasti jūtas beztiesisks, orientējas uz citu, daudz svarīgāku, zinošāku cilvēku ieteikumiem un atzinumiem. Cilvēks, kas pieradis pakļauties, visu savu dzīvi ir atkarīgs gan no ārējas, gan iekšējas vērtēšanas, bez tiesībām uz savu izvēli.

Svarīgi, lai vecāki saprastu, ka audzināšana - ir apstākļu radīšana ne tikai fiziskai un garīgai izaugsmei, bet arī, tādas bērna personības attīstīšana, kas spējīga pārvaldīt uzvedību sociālajā vidē. Ir naivi cerēt, ka harmoniska personība ar pilnvērtīgu attieksmi pret sevi tiek veidota skolā vai bērnudārzā profesionālu pedagogu uzraudzībā. Diemžēl, attieksme pret sevi bērnā attīstās jau no dzīves pirmajām dienām, pamatojoties uz attiecībām ar saviem vecākiem, ar kuriem bērns ir kopā katru dienu, katru stundu. Un no tā, kas veido personas pamata sajūtu, pašvērtība vai "mazvērtības komplekss", ir atkarīga cilvēka spēja izpausties dzīvē, tas nozīmē, viņa tiesības veidot savu dzīvi sabiedrībā un visi viņa dzīves sasniegumi.

Audzināšana – nevis tieša ietekme uz bērnu, bet "sekošana viņam", ņemot vērā procesus, kas notiek viņā saskaņā ar vecuma attīstības likumsakarībām. Vecākiem nevajadzētu jaukt savus pieaugušā mērķus ar bērnu vajadzībām, traucējot bērnam viņa pašizziņu. Lai gan daudzi dara tieši pretējo, kas atgādina varoni no daoistu līdzības. "Kāds vīrs no Sunu dzimtas bija nomākts par to, ka tā augu dzinumi neaug un sāka tos stiept. Kārtīgi pastrādajis, viņš atgriezās mājās un pastāstīja mājiniekiem: “Kā šodien es esmu noguris! Es palīdzēju augt stādiem.” - Viņa dēls skrēja aplūkot stādus, bet tie jau bija nokaltuši.” Maz ir pasaulē cilvēku kuri "nepalīdz augt". Kādu dienu man gadījās redzēt, kā vecmāmiņa, kas pastaigājās ar mazbērnu, uzstājīgi pieprasīja, lai viņš atbildētu uz jautājumiem par reizināšanas tabulu tajā laikā, kad viņš aizrautīgi pētīja pa zālienu rāpojošu kukaini ...

Vecāki nedrīkst "piesārņot" bērna uztveri uzspiežot viņam lieku informāciju - tā viņam ir nevajadzīga (un tādējādi kaitīga) tajā laikā, kad viņš iegūst savas zināšanas caur personīgo pieredzi, pētot ārējo pasauli un "iedzīvinot" to savā "iekšējā" pasaulē. Pieaugušajiem ir jāvēro bērna intereses, nenovēršot viņu no viņa paša ceļa, rotaļu veidā radot apstākļus pašam svarīgākajam bērna "darbam" - izpētīt pasauli un sevi. Kad bērns pievērsis visu savu uzmanību izpētes priekšmetam, tas ļauj, bez kādas piepūles, viņa interesējošai ārējai informācijai kļūt par iekšējo. Audzināt bērnu - tas nozīmē radīt ārējos apstākļus un netraucēt tam, kas nāk no iekšpuses. Lai cilvēka iekšpusē ieskanētos nevienam nezināmas viņa Individualitātes stīgas, vispirms pacietīgi un uzmanīgi ir jāapmierina visas bērna vajadzības ("es gribu" no pasaules), tas ir līdzīgi kā spēju pilnveidošana (tas, kas " ir manī "). Tikai tad tās kļūs par radošām iespējām pašrealizācijai ("es varu" došana pasaulē).

Bērna, tāda kāds viņš ir, beznosacījuma pieņemšana - galvenais vecāku uzdevums, lai pilnīgi un kvalitatīvi varētu apmierināt visas bērna vajadzības, nodrošinot viņa izaugsmi un attīstību. Tomēr, līdz ar to, atkarībā no bērna vecuma, vecākiem ir nepieciešams rūpēties par "robežu noteikšanu" attiecībās ar bērnu. Rūpēties par bērna vajadzībām, nenozīmē, ka pieaugušajiem vajadzētu ignorēt savas vajadzības. Mātei ir jāparāda bērnam savas eksistences robežas un nevajag ļaut viņam tās pārkāpt. Tikai tad, kad bērns saskaras ar citas personas privātajām "robežām", viņš var tās "ieraudzīt", lai iemācītos kā pastāvēt līdzvērtīgu personu sabiedrībā, cienot cita cilvēka vērtības. Bērnam ir jāiemācās, ka mātei un tēvam, tāpat kā citiem cilvēkiem, ir savas vajadzības. Pretējā gadījumā, pamatojoties uz bērna egocentrismu, viņā veidojas sociopātiska personība, kura nerēķinās ar citiem cilvēkiem, ar tieksmi pārkāpt sabiedrības noteikumus. Dzīve šādam cilvēkam kļūst par konfliktu virkni, kā rezultātā viņš vēlāk varētu "nonākt aiz restēm ".

Tāpat neko nevar panākt, ja bērnam lietderīgais un labais tiek ļaunprātīgi uzspiests no vecāku puses. Tāpēc, ka noderīga ir vienīgi tā lieta, kas dod viņam patiesu gandarījumu (saskaņā ar iekšējo vajadzību). Pieaugušajiem ir nepieciešams ar cieņu attiekties pret bērna vēlmēm un nevēlēšanos, un nevajadzētu pret bērna gribu ielauzties viņa "psiholoģiskajā teritorijā". Lai bērns apgūtu patiešām noderīgas prasmes (veselīga pārtika, higiēna, kārtība), bērnam nepieciešama vajadzībām atbilstoša vide, kurā viņš apgūs šīs prasmes neuzkrītoši.

Būt bērnam noderīgiem vecākiem, tā ir nepieciešamība vienmēr palikt pieaugušajiem - saprotošiem un atbildīgiem, prasmīgiem un augstsirdīgiem, apzinoties savu lomu bērna dzīvē. Pamanīt, saprast, nodrošināt bērna vajadzību izpildi (nevis tikai savus personīgo) – arī ir ikdienas vecāku darbs, kas kalpo bērna attīstībai. Dzīvnieku pasaulē apzinīgi vecāki sagatavo saviem pēcnācējiem vislabāko dzīves sākumu, lai tiktu nodoti viņu gēni un nodrošināta izdzīvošana nākamajām paaudzēm. Audzināšana aprobežojas ar mazuļu barošanu un uzvedības prasmju nodošanu. Cilvēka audzināšanas nozīme neaprobežojas tikai ar bērna pabarošanu, bet, galvenokārt ar cilvēciskas personības veidošanu – kas " barojas " ar attiecībām, uzskatiem par pasauli, nozīmēm, vērtībām.

Audzināt personību var tikai saprotot tās veidošanās būtību. No šīs sapratnes izriet audzināšanas uzdevumi, no kuriem galvenais – cieņpilna un pieņemoša attieksme pret bērnu, apstiprinot viņa pašvērtību. Personība veidojas agrā bērnībā, bet tieši ar to cilvēks būvē visu savu dzīvi. Kļūdas šeit nav pieļaujamas – tās iekļūst pašos pamatos un, protams, atspoguļojas cilvēka uzvedībā. Tāpēc tik būtisks process nevar iztikt bez zināšanām par cilvēka attīstības likumsakarībām. Personības psiholoģijai būtu jākļūst par neatņemamu ceļvedi audzināšnas procesos, sniedzot dziļi humānu pamatojumu.

 

No Nadeždas Cvetkovas (Надежда Цветкова) grāmatas " Par cilvēka pašvērtības atgūšanu."

* No angļu valodas tulkoja Lolita Belozerova speciāli priekš www.garavasara.com

* Korektore: Gunita Reinvalde

Library_page_8bfc1e247311445fb5af003a630b20a1
Bērnu psiholoģija

Kā domā bērni

Es neesmu psihologs, un zemāk uzrakstītais ir vienkārši mana vīzija. Tā nav teorija, es nevaru to aizstāvēt, un neko par to neesmu lasīju...

4364
17. janvārī, 2017
Library_page_7e829c1d8d0fa645a59cb5dfce0b61c8
Bērnu psiholoģija

Zēnu asaras

Bērnībā mēs ar visiem spēkiem centāmies atbilst apzīmējumam „īsts vecis”. Mēs lamājamies visrupjākajā veidā, apspriedām, ignorējot iekšē...

3009
11. oktobrī, 2016
Library_page_5184
Bērnu psiholoģija

Lielā skolas krīze

Šajā rakstā dots praktiski pilns teksts no amerikāņu pedagoga Džona Teilora Gato uzstāšanās, kurš ir ierindas pasniedzējs visparastākajā ...

11389
30. augustā, 2016
Library_page_13090379_10206229079707428_1733528112_n
Bērnu psiholoģija

Brīvība no audzināšanas

Pedagogs Dima Zicers lasīja lekciju par problēmām saziņā ar bērnu, kura pārvērtās dzīvīgā diskusijā ar vecākiem par to, kas notiktu, ja b...

8561
25. aprīlī, 2016
Library_page_fotolia_60516392_subscription_monthly_m_75575282525680220
Bērnu psiholoģija

Attiecības ar bērnu kā garīgā prakse

Agrīnās bērnības iespaidi un uzvedības modeļi atstāj nospiedumus uz visu mūsu dzīvi. Arī uz to, vai mums ir viegli meditēt, vai viegli se...

2876
3. februārī, 2016
Library_page_img_1590
Bērnu psiholoģija

Mūsu nākotne ir jāmaina agrā bērnībā

Bērnības nozīmīgums cilvēka dzīvē tiek novērtēts par zemu, iespējams, tāpēc, ka mūsu apziņā nav acīmredzama saite starp pieauguša cilvēka...

3987
22. oktobrī, 2015
Library_page_0_c1e54_97c636_xxl
Bērnu psiholoģija

Kā mēs programmējam bērnus

Četrdesmitgadīga sieviete man pastāstīja, kā reiz bērnībā viņas stingrā mamma to uzposusi jaunā kleitā un, pirms sūtīt laukā pastaigāties...

48733
14. aprīlī, 2015
1
Library_page_original-4
Bērnu psiholoģija

Uzmanīga audzināšana: 12 Džona Kabata-Zinna padomi

Agrīnās bērnības iespaidi un uzvedības modeļi atstāj nospiedumus uz visu mūsu dzīvi. Arī uz to, vai mums ir viegli meditēt, vai viegli se...

2858
18. oktobrī, 2014
Library_page_psichologia-beremennosti-i-rodov-foto2
Prāts & psiholoģija

Mana dzimšana: vai iespējams pārrakstīt vēsturi?

Tas, kā noritējusi attīstība mātes klēpī, ietekmē to, cik lielā mērā cilvēks pieņem sevi tādu, kāds viņš ir, un izjūt sevi kā harmonisku per

786
30. decembrī, 2016