Gara Vasara Team

Četri elpošanas veidi

Elpošanas mehānika sevī ietver plaušu elastīgu kustēšanos, kā arī krūšu kurvja un sānu kustības. Krūšu kurvis ir tā ķermeņa daļa, kas atrodas starp kaklu un vēdera dobumu un ko lielākoties aizņem sirds un plaušas. To ierobežo mugurkauls, ribas, krūšu kauls un diafragma. To var salīdzināt ar konisku, no visām pusēm noslēgtu kasti, kuras koniskais gals vērsts uz augšu, aizmuguri veido mugurkauls, priekšējo – krūšu kauls un sānus – ribas.

Pavisam ir 24 ribas, kas atiet no mugurkaula. Septiņi augšējie pāri priekšā savienojas ar krūšu kaulu, pieci apakšējie tiek dēvēti par viltus ribām, no kurām divi augšējie pāri pievienoti pie krūšu kaula ar skrimšļiem, bet triju apakšējo ribu pāru gali ir brīvi. Ribas iegūst savas kustības, pateicoties starpribu muskuļiem. Ieelpojot muskuļi izplēš plaušas, un tajās izveidojas tukšums, kurā pēc visiem fizikas likumiem ieplūst gaiss. Turpmāk mēs mācīsimies šos muskuļus lietot un vadīt. Jogas izšķir četrus galvenos elpošanas veidus.

1. Augšējā elpošana. Šādi elpojot mēs izmantojam tikai plaušu augšējo daļu, kas ir vismazākā. Pleci un atslēgas kauli tiek pacelti, tai pat laikā spiežot zarnas un diafragmu, kas uz to reaģē un uzpūšas. Tiek pārpūlēti arī balss un elpošanas orgāni, dodot pavisam mazu rezultātu. (To var pārbaudīt praktiski)
2. Vidējā elpošana. Rietumos šo sauc par ribu jeb starpribu elpošanu. Diafragma spiež augšup un zarnu trakts tiek ievilkts. Ribas nedaudz attālinās un attiecīgi krūtis izplešas.
3. Apakšējā elpošana. Kas ir diafragma? Tas ir liels plakans muskulis, kas atdala krūšu joslu no vēdera daļas. Miera stāvoklī tā virs vēdera dobuma veido it kā debesis un tai ir izliekums, kas vērsts plaušu virzienā. Skatoties no plaušu puses, diafragma ir kā apaļīgs paugurs. Kad tā darbojas, virsotne pazeminās un spiež un zarnām. Šis elpošanas veids ar gaisu piepilda plaušu apakšējo un vidējo daļu.
4. Jogu pilnā elpošana. Tā sevī apvieno iepriekšējo trīs veidu visas labās puses. Tiek darbināts viss plaušu elpošanas aparāts un visi muskuļi. Krūšu josla izplešas visos virzienos un visas sistēmas darbojas savu iespēju robežās. Darbojas arī muskuļi, kas kustina ribas.

Diafragma apakšējās ribas pavelk lejup, citi muskuļi tās notur uz vietas, bet starpribu muskuļi velk uz augšu, kā rezultātā krūšu vidusdaļa izplešas līdz maksimumam. Pateicoties starpribu muskuļiem, arī plaušu augšējā daļa tiek piepildīta ar gaisu.

Kā apgūt pilno elpošanu

Jogu pilnā elpošana ir pamatu pamats un tā ir jāapgūst pilnībā, lai varētu gūt labus rezultātus arī no citiem elpošanas veidiem. Jāpastrādā nopietni, lai nekas nepaliktu neiemācīts un šī elpošana kļūtu par jūsu ierasto elpošanu. Tas prasa laiku, pacietību un darbu – kā viss, kam ir vērtība. Ja jūs vēlaties pozitīvu rezultātu, jums priekšā stāv grūts ceļš. Taču neviens no tiem, kas šo mākslu apguvuši, vairs nekad nav vēlējušies elpot kā senāk un uzskata, ka viņu pūles tikušas pienācīgi atalgotas. Ziņkāres apmierināšana dos jums vienīgi īslaicīgu izklaidi.

Pilnā elpošana nav kaut kas mākslīgs vai nenormāls. Gluži pretēji, tā ir tieša atgriešanās pie dabas. Pieaudzis mežonis un civilizēts bērns elpo gluži vienādi, bet pieaudzis civilizētais indivīds mainot savus dabiskās uzvedības paradumus, aizmirst arī savu dabisko elpošanu. Un vēl jāpiebilst, ka pilnā elpošana nebūt nenozīmē plaušu pilnīgu piepildīšanu ar gaisu katrreiz ieelpojot. Tas nozīmē pilnīgu gaisa sadali pa visu plaušu tilpumu. Taču dažas reizes dienā katrs sev pieņemamā laikā varētu veikt vairākas pilnas ieelpas, lai uzturētu visu sistēmu pienācīgā kārtībā.

Sekojošais vingrinājums skaidri parādīs, kas īsti ir elpošana.

1. Nostājieties vai apsēdieties taisni. Ieelpojot lēni caur nāsīm, piepildiet plaušu apakšējo daļu. To panāk ar diafragmas palīdzību, kas nolaižoties viegli spiež uz vēdera joslu. Izspīlējot uz priekšu vēdera priekšpusi, piepildiet ar gaisu plaušu vidusdaļu, attālinot apakšējās (viltus) ribas, krūšu kaulu un visu krūšu kurvi. Pēc tam piepildiet ar gaisu plaušu augšējo daļu, izplešot krūšu augšdaļu un attālinot augšējos sešus ribu pārus. Noslēgumā jāievelk uz iekšu vēdera lejasdaļa, dodot plaušām atbalstu un ļauj piepildīt ar gaisu arī plaušu visaugstāko sektoru.

Pirmajā acu uzmetienā šķiet, ka šāda elpošana sastāv no trim atsevišķām kustībām, taču tas tā nav. Ar laiku šai ieelpai jānotiek aptuveni divās sekundēs, brīvi un plūstoši.

2. Aizturiet elpu uz divām sekundēm.

3. Lēni izelpojiet, vēl arvien turot izrieztas krūtis un lēni (reizē ar izelpojamo gaisu) atlaižot vēderu. Kad viss gaiss no plaušām izgājis, krūšu un vēdera sasprindzinājumu atlaidiet.

Nostājoties spoguļa priekšā un rokas pieliekot vēdera augšdaļai, jūs varēsiet redzēt un sajust visu kustību. Ieelpas beigās mazliet jāpaceļ pleci, lai atslēgas kaulam ceļoties līdzi, dotu iespēju gaisam ieplūst arī labās plaušas visaugstākajā sektorā, ko ļoti iemīļojusi tuberkuloze.

Pilnās elpošanas fizioloģiskā iedarbība

Praktizētājs uz visiem laikiem atbrīvosies no iesnām, saaukstēšanās, klepus, bronhītiem un tml. Piemēram dilonis galvenokārt rodas no pazemināta dzīvīguma, kas ir gaisa trūkuma rezultāts. No tā organisms ir vairāk atvērts slimību iedīgļiem. Nepietiekami nodarbinātas plaušas visādu baciļu darbības lauks, bet veseliem, normāliem plaušu audiem šajā ziņā ir milzīgas pretošanās spējas.

Diloņslimniekiem vienmēr ir iekritušas krūtis, jo viņiem ir paradums elpot nepilnu krūti un rezultātā... Tas kurš iesāk praktizēt pilno elpošanu, attīstīs savu krūšu kurvi līdz normāliem parametriem. Arī lielu daļu saaukstēšanās gadījumu var kontrolēt, ja uzreiz pēc pirmajām drudža pazīmēm dažas minūtes spēcīgi paelposiet un izvēlēsities pareizu diētu.

Asins kvalitāte lielā mērā atkarīga no skābekļa klātbūtnes plaušās – nepietiekami apskābekļotas asinis ir it kā atšķaidītas un pie tam pārpilnas ar visādiem sārņiem. Tad viss organisms cieš no barības vielu trūkuma un parādās akūtas saindēšanās pazīmes, ko izraisa neizvadītās šlakvielas.

Kuņģis un citi gremošanas sistēmas orgāni ļoti cieš no nepareizas elpošanas un tā rezultātā paši nevar pienācīgi pildīt savu uzdevumu. Tā kā organisms spēj uzņemt tikai kārtīgi sagremotu barību, tas vājē un vīst, kaut arī cilvēks it kā ēd pietiekami.

Tāpat no skābekļa bada cieš nervu sistēma. Muguras smadzenes, nervu centri un paši nervi kļūst vāji un nederīgi nervu signālu pārraidei. Pilnā elpošana veido ritmu, kas ir varens atjaunošanās un organisma atdzīvināšanas līdzeklis.

Praktizējot pilno elpošanu, ieelpas laikā diafragma saraujas un izdara vieglu spiedienu uz aknām, kuņģi un citiem iekšējiem orgāniem. Šī izlīdzinātā uzspiešana reizē ar plaušu ritmiskajām kustībām iedarbojas uz iekšējiem orgāniem kā viegla masāža, ierosinot to darbību un uzturot normālu funkcionēšanu. Šis iekšējais vingrinājums ar katru ieelpu palīdz katram gremošanas un izvades orgānam saņemt pienākošos asiņu daudzumu. Šajā procesā galvenais instruments ir diafragma, kas liek visiem orgāniem it kā dzīvot aktīvāku dzīvi – masējot tonizē tos. Pilnā elpošana pienācīgi kustina diafragmu ar visām izrietošajām sekām, pie tam palīdzot cilvēkam atjaunot veselību paša spēkiem, netērējot līdzekļus un laiku dārgām un sarežģītām ārstēšanas sistēmām.