Lasītava

Skatīt pēc:
Datuma Popularitātes
W836_0c50ade01ae66649b1c61b9f24f8cae1 Square81_profila_bildes_40
Emocijas

Saruna ar sevi

Saruna ar sevi

Es pieeju pavisam tuvu spogulim un ieskatos acīs. Vai sev? Šaubos. Cik es
sevi atceros, cilvēks spogulī man ir licies kāds pavisam cits, svešāds. Un, kas
pavisam dīvaini, dažādos spoguļos man pretīm raugās dažādi cilvēki, dažādas acis.
Reizēm, kad esmu ar kaut ko aizņemta un neviļus paraugos spogulī, šķiet, ka
spoguļattēls ir mani cieši un aizrautīgi vērojis un tagad, ar tiko manāmu sekundes
simtdaļas aizkavēšanos, steigšus atsāk savu darbu - atspoguļošanu. Zinātnieki ir
pētījuši mimikriju (atspoguļošanu) un tādus cilvēkus, kuri prot spoguļot sarunu
biedru, sauc par hameleoniem. Šo prasmi var pielietot arī apzināti, un tas ir lielisks
veids, kā iepatikties cilvēkiem. Hmm, varbūt tur, otrā pusē gludajai virsmai ir kāds,
kurš ir profesionālis savā jomā un kura uzdevums ir man iepatikties? Varbūt es
patiesībā izskatos nedaudz savādāk? Vairumam cilvēku taču ir pazīstama tā sajūta,
kad, ieraugot sevi fotogrāfijā, gribas vaimanāt - nu nē, kāpēc, spogulī taču es
izskatījos tik labi, bet bildē...Un tad vēl tās nepareizības ar pusēm. Es taču
piemiedzu kreiso aci, tad kāpēc mans spoguļattēls piemiedz labo? Nē, negribu
uzklausīt un pieņemt zinātnieku un citu gudro personu viedokļus par fiziku un
citām loģiskām versijām. Es redzu to, ko redzu. Spogulis rāda otrādi, un ja jau
pastāv viedoklis, ka spogulī sevi var redzēt tikai būtnes ar dvēseli, tad varbūt
ačgārnais attēls, ko redzam, arī ir dvēsele. Nevis mūsu spoguļattēls, bet mūsu
dvēseles patiesā seja? Un, atsaucoties uz manis iepriekš izteikto minējumu par
dažādiem spoguļiem un dažādiem attēliem - varbūt mūsu dvēsele ir mainīga būtne?
Tik ļoti daudzi varbūt. Es, atšķirībā no vairākuma cilvēku, spoguli uztveru ļoti
nopietni un ar piesardzību. Mēs esam tik ļoti pie tā pieraduši, ka šķiet esam kļuvuši
akli. Kā Narcisi, kuri apburti raugās savā spoguļattēlā un neredz, kas slēpjas aiz tā,
tur - dzelmē…
Tagad jau vispār ir tāds laiks, kad cilvēki ir apjukuši. Īpaši tie, kuri ir ar
“plānāku” ādu, kuri uztver enerģijas, vibrācijas. Jo sajūtams ir ļoti daudz un no
visām pusēm, un katrs, kurš uzskata sevi par viedu esam, steidz tev sludināt un
pravietot savu vienīgo patiesību. Un tu esi tāds apjucis, saputrojies un vientuļš savā
dvēselē.
Es cenšos enerģijām ļaut plūst, cenšos neturēties pretim. Kaut kad sen
atpakaļ, kad klausījos, kā pieaugušie piemin intuīciju, brīnījos, kas tas par zvēru un
ko viņš dara tai tantei “iekšās”. Pati savai intuīcijai sāku bez iebildumiem paklausīt
tikai pavisam nesen. Agrāk likās, - ai, ko es tur ar savām sajūtām, būs jau labi. Bet
nebija labi! Atkal un atkal kāpu uz vieniem un tiem pašiem grābekļiem, intuīcija
gaudoja kā ievainots vilks, sargeņģelis sēdēja ar rokās saķertu galvu, bet es spītīgi
centos iekšējo balsi apklusināt. Tagad es to vairs nedaru. Jo priekšnojautas ir
grandiozas, intuīcija strādā čakli kā pulkstenis. Un es nebeidzu brīnīties par tās
niansēto precizitāti. Ja no rīta pamostos un iekšā kņud sīks dūrējs, elpa velkas
smagi, sirds kā pamirusi tik tiko kust, un plus vēl nemiers, kas liek visam
ķermenim drebēt - tad es zinu, tā atkal ar mani runā. Un tagad es ieklausos un
paļaujos.
Es visu savu līdzšinējo dzīvi (nu vismaz šo dzīvi) esmu centusies apslāpēt un
noslēpt savu Nepareizību. Tādu vārdu es izdomāju, jo tā es vienmēr tiku domājusi -
ka esmu nepareiza. Patiesībā, bērnībā biju tāds mazais brīnumbērns, apguvu burtus
līdz četru gadu vecumam, un savā  četru gadu jubilejā jau aizrautīgi lasīju “Grāfu
Monte-Kristo”. Riktīgs grāmatu tārps, lasīju visu, ko bija iespējams lasīt, fantāzija
man bija uz urrā, bet tika pārsvarā diemžēl uztverta kā melošana un mānīšanās. Es
redzēju to, kam tur nebija jābūt, dzirdēju skaņas, kuras tur nevarēja būt un vakaros,
kad nevarēju iemigt, izklaidējos spēlējoties ar stariņiem. Tās es saucu to baltās
gaismas plūsmu, kura plūda no pirkstu galiem, jo tad es vēl nesapratu, ka redzu
auru jeb enerģiju. Un es to nevienam arī neteicu, jo man tas likās pašsaprotami,
domāju, ka tā ir visiem... Neatceros, kad es to reiz pateicu mammai un viņa uz
mani skatījās pārsteigumā ieplestām acīm un tikai pajautāja - “Bet kāpēc tu to
nekad neteici?”
Mājā, kurā dzīvoju bērnībā, paniski baidījos naktīs iet uz tualeti. Ne jau dēļ
tumsas (lai gan tumsa mani dīvaini uzrunā vēl šodien), bet tādēļ, ka reiz, naktī, ejot
garām aizvērtajām virtuves durvīm, pamanīju otrpus biezajam stiklam izplūdušu
figūru un spalga balss iebrēcās mežonīgā skaļumā. Toreiz laikam man teica, ka
kliegusi droši vien esmu es pati, bet es zināju, ka nedz izdomāju, nedz man izlikās,
nedz arī staigāju miegā. Un pat vēl šodien es nevēlētos naktī iet garām tām durvīm.
Auras es joprojām spēju redzēt. Bet, līdz galam šī prasme nav izkopta, jo es
redzu tikai balto krāsu, skaistu un biezu, kas apņem visu ķermeni. Vislabāk tas
padodas mirkļos, kad esmu atslābinājusies, pretējā gadījumā, cenšoties to ieraudzīt,
pārņem drausmīgs nogurums un galvassāpes. Visskaistākā šī aura ir bērniņiem.
Atceros, kā gaidot bērnudārzā meitiņu, vēroju garām skrienošos bērneļus. Toreiz
gan mana galva vai plīsa, jo mazie skrēja kā negudri un baltās plūsmas virpuļoja kā
viesuļvētra.
Skolā biju teicamniece līdz pat sestajai klasei. Bet tad apkārtējo spiediens
kļuva pārāk neizturams, un es viena pusgada laikā pārvērtos par vientuļo
“bastotāju” un mājas darbu kavētāju. Vidusskolu pabeidzu labi, bet iekšējā degsme
bija kaut kur pazudusi. Vairāk dzīvoju fantāziju pasaulē, man bija sava paralēlā
identitāte - skaista, gudra, talantīga un veiksmīga. Un, ticiet vai nē, bet tagad tieši
tāda ir mana astoņpadsmitgadīgā meita - viņa ir viss, kas es reiz vēlējos būt. Ko
tikai es neesmu mēģinājusi uzsākt - lielo tenisu, dejas, mākslas skolu, psiholoģiju,
tūrismu..un vienmēr pietrūka kaut kas īpašs, ar katru mirkli zuda sākotnējā
interese. Klausījos apkārtējo vārdos un sāku tam ticēt pati, - ka esmu
neveiksminiece, man nav rakstura, nespēju pabeigt studijas, es neko nespēju izdarīt
līdz galam, nevienā darbā arī nevari ilgi uzturēties. Tagad esmu beigusi ticēt šīm
muļķībām, esmu atradusi savu sapņu darbu, sapņu profesiju, sapņu ikdienu. Es
mācos astroloģiju. Tāda it kā ziņkāre ir bijusi jau kopš bērnības, lasīju visādus
pieejamos horoskopus un neko īsti nesapratu, bet tagad tas ir jau pavisam cits
līmenis, un es zinu, ka mana nākotne ir ļoti cieši saistīta ar astroloģiju. Būtībā - tā
jau ir sākusies, viss notiek, esmu zvaigznēs un mīlestībā iekšā līdz ausīm! Piepeši
satieku īstos cilvēkus, kuri ienes manā dzīvē viedas vērtības un sapņus un cerības.
Es kontaktējos ar lieliskām personībām, kā pērļu zvejniece - atrodu vienu pērli
vērtīgāku par otru. Un es zinu, ka mana dzīve beidzot ir ieslīdējusi īstajās sliedēs.
Es ļoti bieži murgoju. Mīļotais cilvēks pat smejas, ka regulāri nākas mani
modināt, jo kliedzu. Sapņos man uzbrūk Kaut Kas. Tie nav cilvēki, nav dzīvnieki,
nav nekādi staigājošie miroņi vai citplanētieši. Tas vienmēr ir Kaut Kas, tēli
cilvēciskā veidolā, kuriem nav seju, kuriem nav acu, bet kuru uzbrukuma
triecienvilnis ir tik spēcīgs, ka aizsitas elpa, un man šķiet, ka es vairs nekad
neelpošu. Varbūt tas ir kaut kas manī, kaut kas tumšs un tik dziļš, ka vēl nezinu, kā
tam piekļūt. Šī doma mani vajā kopš reizes, kad satiku leģendāro Elejas Veroniku.
Tas bija jau ļoti sen, pirms gadiem četrpadsmit, kad ģimene veda mūsu omi pie
dziednieces. Es ar savu mazo meituku arī braucu līdzi, nesen mazā bija nokļuvusi
slimnīcā ar stiprām vēdera sāpēm, ārsti neatrada absolūti neko, domāju, varbūt
ieiešu pajautāt, ja viņai paliks brīvs laiks. Mēs sēdējām lielā vestibilā, gara krēslu
rinda pilna ar gaidītājiem. Un tad viņa ienāca, cēla, augstu paceltu galvu, īstena
kundze (nekad neuzdrošinātos viņu nosaukt par tantiņu vai vēl kā citādi necienīgi),
lēni devās garām gaidītāju rindai, ar skatu taisni uz priekšu. Mēs atradāmies kaut
kur rindas vidū, kad viņa apstājās, pagriezās tieši pret mani un vienkārši skatījās
man acīs. Iekšā bija absolūta panika, jutos kā dūrē sažņaugts putnēns, šķita, ka ar
visu krēslu iegrimšu dziļi zemē, bet ārēji varonīgi turējos un skatījos pretī. Tas bija
pietiekoši garš mirklis, lai visi to pamanītu un snaikstītu kaklus, uz ko gan viņa tā
skatās. Tad viņa tāpat, klusējot, aizgriezās un turpināja savu gājienu uz kabinetu
gaiteņa galā. Es jau biju kā pamirusi un teicu, ka diez vai iešu iekšā. Taču,
pēc omītes iznākšanas, Veronika pavērtajās durvīs ar galvas mājienu aicināja ienākt. 
Iegāju kopā ar mazo, pati ne dzīva ne mirusi. Veronika acumirklī pateica, kas mazajai bija noticis 
un smaidot piekodināja, lai Hubbas Bubbas vairāk nenorij. Tad
vienkārši ar izstieptu plaukstu sāka mani skenēt, nosauca visas traumas, slimības,
bet es jau bailēs īsti neko nedzirdēju. Un tad viņa man teica - “Tas sapnis, kuru
 redzi kopš bērnības, nav sapnis. Tev ir dota reta iespēja redzēt savu iepriekšējo
dzīvi”. Un man promejot, viņa piemetināja - “Un uzmanies, kā Tu skaties ar tām
acīm un ko Tu domā! Tas var piepildīties!”
Es izgāju ārā apjukusi, bet kaut kādā ziņā atvieglota, jo šis sapnis mani ir
vajājis, kopš es sevi atceros. Parasti tas uzrodas tad, kad man ir ļoti augsta
temperatūra, tādēļ arī sen atpakaļ uztvēru to kā vienkāršu murgu. Gaiss apkārt
pēkšņi iegūst vieliskumu, sabiezē, sajūta ir tāda, ka es varu to sakost ar zobiem, tas
kļūst kā gumijveidīga želeja. Tad es sāku dzirdēt melodiju, mūzikas gan tur nav,
bet tur ir daudzbalsīgs dziedājums bez vārdiem. Apkārt ir daudz apmetņos ar
kapucēm tērptu stāvu, kuru sejas nav redzamas, gaisā dun šī melodija, visur ir
sveces un es eju uz priekšu pa stāvu izveidotu eju uz altāri. Sevi es neredzu, tikai
šo kustību virzienā uz priekšu. Nonākot pavisam tuvu sveču gaismā mirdzošajam
altārim, es...pamostos. Un tā šis sapnis atkārtojas gadiem. Pēc tikšanās ar
Veroniku, es vismaz esmu sapratusi, kas tas ir. Bet, kāpēc es to redzu, to es vēl
neesmu sapratusi. Tātad tas ir mans mērķis - saprast, uzzināt.. Arī tas, par tām acīm
un skatīšanos, ir patiesi. Es varu paskatīties - nu taaa… Tāpēc tagad ļoti, ļoti stipri
piedomāju pie sava skatiena, pie domām un pie tā, ko pasaku vārdos. Vēl jau neiet
gluži gludi, bet ir progress un es jau vēl tikai mācos.
Nu jau kādus astoņus gadus pie manis ir atnākusi jauna sajūta. Ja to tā var
nosaukt. Kādu vakaru es gatavojos iemigt, un es pēkšņi sajutu, kā… attālinos, jeb
arī kā viss apkārt kļūst lielāks, milzīgāks, nedabiski pārņemošs, vide apkārt

pieņēma anormāli milzīgus apmērus..tas viss turpinājās pat tad, kad plati atvēru
acis… sajūta bija vārdos neizsakāma.. Kopš tās reizes šī sajūta ik pa laikam
uzmācas..Reizēm tā uzbrūk negaidot…mērogi pieņēma galvu reibinošus kroplīgus
izmērus..jā – tā būtu vispareizāk teikt – realitāte tiek izkropļota, nedabiski strauji
un neiespējami mainās lietu un pat gaisa struktūra...man šķiet, ka es spēju iziet
ārpus laika, tāda, kādu mēs to izjūtam…zūd laika nozīme, ir tikai neaprakstāmas
izjūtas, emocionāls, garīgs stāvoklis.
Kāds gudrs cilvēks man reiz teica, ka tā, iespējams, ir astrālā ceļošana. Es
pati to drīzāk nosauktu par ārpusķermeņa pieredzi. Tur ir viss un tur nav nekā.
Fantastiski, biedējoši un iedvesmojoši. Ja tādas ir sajūtas, kad dvēsele pamet
ķermeni, tad mani tas fascinē. Es nebaidos no Nāves. Tādā vispārpieņemtā nozīmē.
Nezinu, kāpēc, bet nejūtu bailes. Es nesākšu aģitēt un pravietot, ka ir dzīve pēc
nāves, nē, es teikšu tikai to, kas es ticu, ka ŠIS nav viss. Es nepieņemu domu, ka
pēc fiziskās nāves nekā nav. To man neviens nekad neiestāstīs. Es zinu un ticu, ka
mums katram ir Dvēsele, un ka tā nenomirst kopā ar fizisko ķermeni! Tādēļ es arī
apzinos, ka ir jākopj, jāciena un jānovērtē šis ķermenis - templis, ko mūsu Dvēsele
pati ir izvēlējusies.
** Dārgais lasītāj!
Priecājamies, ka Tu baudi un dalies ar mūsu portāla lasītavas rakstiem.
Vēlamies vien atgādināt - zināšām bez prakses nav nekādas vērtības!
Apmeklē mūsu portāla notikumu Kalendāru , atrod sev piemērotāko un sāc praktizēt!

Library_page_woman_at_a_mirror__1907
Ķermenis & veselība

Tas nav mans augums. Tas ir mantojums no dzimtas sievietēm.

Tas, kas redzams spogulī, nav mans ķermenis. Mans ķermenis pauž stāstu par visām sieviešu daļām, kas mani izveidoja, par dzimtas mantojumu m

269
1. maijā, 2018
Library_page_microphone-1209816_1280
Skaņa & balss

Saspringums kaklā – “neizteiktās” problēmas vairāku gadu garumā

Kad mēs dzirdam citu cilvēku, mēs intuitīvi zīmējam viņa tēlu: vecs vai jauns, resns vai tievs, mīļš vai dusmīgs, kautrīgs vai augstprātī...

1525
6. maijā, 2018
Library_page_lion-3099986_1280
Emocijas

Ar bailēm apejies saudzīgi

Ar bailēm apejies saudzīgi. Tās ir radījis nezināmais. Tās ir ceļojušas gaismas gadus, lai tevi atrastu. Nebaidies bailes izjust pilnī...

737
2. maijā, 2018
Library_page_whatsapp_image_2018-03-15_at_14.59.36
Ķermenis & veselība

Vienotai ar Dievišķo

Gaidot īpašo koncertu 31. martā Rīgā iedvesmojošu interviju sniedz mūziķe, dzīves skolotāja, iedvesmotāja un īpaša sieviete SNATAM KAUR

1717
15. martā, 2018
Library_page_dulas
Emocijas

Mierinājums jaunajiem vecākiem

Tavs bērns izvēlējās tevi – unikālo mammu un tēti, kam piedzimt. Viņš neizvēlējās gudro dakteri, skolotāju vai kaimiņieni, bet tevi.

2687
17. jūlijā, 2017
Library_page_stephen-fry
Prāts & psiholoģija

Pārstājiet sevi želot – un jūs būsiet laimīgi

Pāris brīnišķīgu Stīvena Fraja – aktiera, rakstnieka un cīnītāja par cilvēku tiesībām, padomu. Galvenais, par ko es gribētu būt pārlieci...

8077
25. aprīlī, 2017
Library_page_photo-1444703686981-a3abbc4d4fe3
Emocijas

Piedošanas mirklis

Nepūlies piedot. Piedošana nav kaut kā “darīšana”. Vienkārši pieņem, ka šis mirklis ir tieši tāds, kāds tas ir. Un arī pagātne ir tāda...

8556
28. martā, 2017
Library_page_wpid-osvobodi-svoy-um-ot-mysley..-pozvol-serdcu-uspokoit-sya.._i_1
Emocijas

Ja nevarat kādam piedot

Man nepatīk jebkādas klišejas par piedošanu. Par to es zinu katru parunu, katru padomu un vispārpieņemtos uzskatus, jo pūlējos atrast at...

14079
13. jūlijā, 2016
Library_page_12539983_10205473801705950_1452946770_n
Ķermenis & veselība

Slimība palīdz mums iegūt vēlamo

Daži psihoterapeiti uzskata, ka gandrīz visu saslimšanu pamatā ir psiholoģisks iemesls. Tomēr klasiskā medicīna oficiāli atzīst septiņas ...

12151
12. janvārī, 2016
Library_page_8bfc1e247311445fb5af003a630b20a1
Emocijas

Kā izprast emocijas

Cilvēki, kas pauž emocijas, bieži jūt, ka tas ir daudz labāk, nekā paturēt emocijas sevī. Saskaņā ar ajūrvēdu vēl labāk ir izprast emocij...

4392
25. augustā, 2015
Library_page_10325712_662210477185737_6215411496030530408_n
Emocijas

Kā izprast emocijas

Cilvēki, kas pauž emocijas, bieži jūt, ka tas ir daudz labāk, nekā paturēt emocijas sevī. Saskaņā ar ajūrvēdu vēl labāk ir izprast emocij...

5210
17. maijā, 2014
Library_page_consejos-para-evitar-el-cansancio-3
Prāts & psiholoģija

Kā mēs kaitējam savai emocionālajai labklājībai?

Daudzos no mums ikviena situācija, kas liek justies nepārliecinoši, aktivē zemapziņas aizsardzības režīmu, kas ļauj tikt galā ar nepatīkamaj

1075
18. septembrī, 2017
Library_page_464d2257_pumped-up-kicks
Ķermenis & veselība

Dzemdības- Lielā Satikšanās

Dzemdības nav pēkšņs pārsteigums, tās iešūpojas palēnām pēc, apmēram, deviņus mēnešus ilga gaidību (gaidīšanas) laika. Ne velti daba ir a...

978
28. oktobrī, 2017
Library_page_316h
Prāts & psiholoģija

Ja neproti domāt, zināšanas nepalīdz

Apzinājies savas domas spēku, radošo enerģiju un spēju izmainīt apstākļus un izvilkt labumu no neveiksmēm, tu kļūsi par savas dzīves saimnie

2234
23. janvārī, 2017