Lasītava

Skatīt pēc:
Datuma Popularitātes
W836_girl-447701_1280 Square81_10640_554866707896864_2057411988_n
Bērni & vecāki

Separācija no vecākiem

Separācija nav vienpusējs process, bet bieži vien mēs daudz runājam par vecākiem kuri nav gatavi, nespēj, kuri tur un nelaiž vaļā. Par mammām kuras “piesien” baidoties no vientulības, un sajūtas, ka nevienam nebūs vajadzīgas, un kuru pasaule ir sakoncentrēta uz bērniem. Mēs esam pieraduši uzskatīt, ka uz vecākiem gulstas liela atbildība par viņu bērnu dzīves kvalitāti.

Bet ir arī bērni kuri NEAIZIET.

Aiziet, atstāt, dažkārt pat pamest, ja tas ir vajadzīgs, lai izdzīvotu – tas ir pieagušu bērnu uzdevums, ja tie vēlas atrast savu dzīves ceļu.

Un ar šo, bieži vien ir daudz sarežģītāk. Tāpēc, ka ja ar vecākiem ir ērti un silti, vairāk nekā neērti, tad impulsam “atrauties no” ir grūti rasties, izveidoties.

Turpretī ja ar vecākiem ir grūti, auksti un sāpīgi, tad ļoti gribas un ticas, ka tas var mainīties un es varu to iespaidot. Bērnišķo “vissvarenību” neviens nav atcēlis, taču tā var stipri, emocionāli turēt pie vecākiem, pat ja fiziski būsiet tālu no tiem.

Ideja par vecāku atbildību arī stipri tur pie vecākiem. Ja viņš ir piedzemdējis, viņam vajag, viņam ir pienākums. Pamēģiniet tikai iedomāties, ka PIENĀKUMA NAV.

Mīlēt, būt, audzināt – tā ir opcija, kura kādā ir iebūvēta vai iegūta, un viņš to izmanto, ja vēlas un prot, bet kādam tās nav – viņš tikai ienes cilvēku šajā pasaulē un ir spējīgs nodrošināt kaut ko ļoti ierobežotu (minimālo izdzīvošanas komplektu) un bērnam ir jārīkojas ar to, kas tam ir dots. Meklēt citās vietās, pie citiem cilvēkiem, sevī, kur vien vēlas. Pārdzīvot deficītu, dusmas un naidu, apvainojumu un bezspēcību... Pieņemt to, un iet uz priekšu.

Pasaule neierobežojas tikai ar vecākiem, ja ļauj sev to pamanīt un pārstāj tērēt spēkus meklējot avotu tuksnesī. Jo ātrāk izdosies to pamanīt, izdzīvot un pārdzīvot vilšanos sakarā ar to, jo vairāk laika un spēka paliks priekš savas dzīves. Un tieši tanī vietā var parādīties vieta attiecībām ar vecākiem, bet nevis no vajadzības, bet tāpēc, ka ir svarīgi vai tāpēc, ka gribas.

Atteikšanās no cerībām un gaidīšanās – tā pirmām kārtām ir atteikšanās no varas. Tieši varas izjušana vai vēlme pēc tās, vienmēr tur pie iespējamā, sagaidāmā, ar cerībām un gaidām uzlādētā avota, lai kas tas arī būtu.

Vēl viens veids, kā palīdzēt sev izaugt tā vietā, lai audzētu sevī nespēju augt – pamēģināt ieraudzīt savus vecākus kā cilvēkus, nevis objektus iespējamajai – neiespējamajai mīlestībai.

Šeit, ja paveiksiet var pamanīt, ka mēs paši esam ne īpaši auglīgi mīlestības avoti. It īpaši priekš vecākiem. Protams, var atkal attaicināt uz šo vietu vecākus, un ar pārmetošu pirkstu norādīt - lūk kurš ir vainīgs pie tā, ka mēs esam tādi kā esam! Viņu ieguldījums tiešām var būt svarīgs. Bet vienmēr grūtāk ir redzēt, atzīt, ka mēs, bērni, arī ieguldam.

Cik bieži mēs ļaunprātīgi pieprasām no šīs nomas pozīcijas (iekš sevis, ja nemelot sev pašam, var pamanīt cik labi mēs sevi sakūdām, lai turētu viņus uz īsas pavadas, un tā, starp citu, arī sevi blakus tiem) - mīliet mūs, tādi vai šādi, mēs esam jūsu bērni un jūs mums esat parādā, jums pret mums ir pienākums. Tanī pat laikā, mēs ne acu galā nevēlamies redzēt, ka mēs viņus arī, tā, “uz trijnieciņu” mīlam.

Un daudzi no mums pilnībā nav gatavi pieņemt viņu īpašības, problēmas, atšķirīgo skatījumu uz dzīvi, viņu jūtas, un agresiju vērsto uz mums. Atzīt to vērtīgo, kas viņos ir, un ko tie dara mūsu labā. Vai to ko nedara, tādējādi dodot mums brīvību un brīnišķīgus piemērus, kā nevajag dzīvot, pat ja tas uzreiz nav tik viegli saredzams.

Mēs bieži nevēlamies nekādu daļu no tā visa.

Tas nav labi vai slikti, tas tā vienkārši ir.

Cita lieta, ka bieži tā ir mūsu konfrontācija, šie acīmredzamie pārspīlējumi, līdz pretīgumam, atšķirības starp mums un vecākiem kā reiz ir vajadzīgas, lai blakus kļūtu smacīgi, neiespējami, būtu vieglāk nenovērtēt un vieglāk atvienoties, aiziet.

Pēc tam, patiesību sakot tāpēc, lai iespējams saskatītu cik lielā mērā mēs daudz kur esam līdzīgi, bet tas notiek jau daudz vēlāk, ja izdosies, atkarībā no augšanas līmeņa un citu nozīmju un uzdevumu apzināšanās.

Aiziet, nozīmē pārstāt vecākus uzskatīt par BEZPALĪDZĪGIEM.

Pārstāt uzņemties atbildību uz sevi par viņu dzīvi, viņu laimi un jūtām. Ieraudzīt, ka viņi KAUT KĀ DZĪVO. Par kaut ko priecājas, un par kaut ko bēdājas, saņem vilšanos.

Iespējams, ne tā kā jūs vēlētos, ne tā kā jums gribētos, iespējams, pēc jūsu domām, viņi dzīvo nepareizi, nelaimīgi, atkarīgi, tumsā – bet dzīvo. Viņiem nav jādzīvo pēc jūsu domām tā, lai jūs priecātos. Kā viņi māk, tā arī dzīvo.

Viņi māca jums, iespējams, ka var dzīvot, KĀ PROTI, un vēl no viņiem var redzēt un mācīties – KĀ NEVAJAG DZĪVOT.

Bet, lai to ieraudzītu, sākumam ir atkal sevī jaatzīst savs bezspēks, sava bezpalīdzība – jā, jums nav jāuzņemas atbildību par viņu laimi, bet arī viņiem nav atbildības pret jūsējo.

Šis ir viens no atslēgas punktiem, lai izietu no mūsdienu pierasti sauktās – emocionālās atkarības no vecākiem.

Vēl, bieži vien ir vienkārši bail. Bail atzīt, ka mums ir vienkārši bail, ja nu mēs netiksim galā, neizdzīvosim, neiedzīvosimies, neatradīsim kādu, kurš mūs mīlētu, un kuru mīlētu mēs, nespēsim, nesanāks mums mīlēt, būsim un vienmēr paliksim vientuļi, nevienam nevajadzīgi, bezpalīdzīgi un apjukuši. Salūzīsim un neiziesim paši savas dzīves ceļu. Tas viss protams var notikt. Bet atkal - tas nav nekādi atkarīgs no vecākiem.

Tās visas ir dabiskas sajūtas, kuras rodas tur, kur tām arī ir jārodas, punktā kurā ir jāizlemj “uz kurieni man doties?” Uz turieni, kur es jau vairāk nevēlos, nekā vēlos, bet toties es zinu kā, un tas ir drošības ceļš.

Tieši šeit mēs maksājam ar dzīvi, un to dažādību, kas varētu mūsu dzīvē notikt, apmaiņā pret siltumu un “nosacīto zināmo miera sajūtu”, un praktiski nekādu izmaiņu klātesamību dzīvē.

Stabils, bet pierasts, nelaimīgs purvs.

Vai arī riskējam iet neierasto ceļu, meklējot iespējas, saskaroties arī ar neiespējamo, un neviens nezin, kā ies, un šeit mēs maksājam ar drošību pretī jaunajam, par “sava” meklējumiem.

Tās ir durvis uz jūsu personīgo dzīvi, kuras atslēgas atrodas tikai pie jums. Vecākiem bija pašiem savas durvis, un tas kā viņi viņas atvēra un vai vispār atvēra, neuzliek jums pienākumu rīkoties tieši tā pat.

Atslēgas ir vienkārši jāpamana, jāsavāc, un jāpārstrāj mest tās vecākiem, ja nevēlaties tās pazaudēt uz visiem laikiem. Mācīties darboties ar atslēgām, var visas dzīves garumā...

 

* Autore: Aļona Švece;

* No krievu valodas tulkoja Kristīne Jacina.

X

** Dārgais lasītāj!
Priecājamies, ka Tu baudi un dalies ar mūsu portāla lasītavas rakstiem.
Vēlamies vien atgādināt - zināšām bez prakses nav nekādas vērtības!
Apmeklē mūsu portāla notikumu Kalendāru , atrod sev piemērotāko un sāc praktizēt!

Library_page_street-2168790_1280
Bērnu psiholoģija

Likumi pusaudžu vecākiem

Likums numur viens Attīstiet pats sevi. Ja līdz šim jums nebija savas apzināšanās prakses, tad ir īstais laiks to ieviest. Atrodiet to, ...

1115
1. jūlijā, 2018
Library_page_son-2935723_1920
Bērni & vecāki

Ķermenis kā pedagoģisks instruments

Sākšu ar kādu vienkāršu novērojumu. Es stāvu autobusa pieturā. Blakus stāv tēvs un aptuveni 4 gadus veca meitiņa. Meitenīte klusiņām kaut...

5009
28. februārī, 2017
Library_page_arm-wrestling-567950_1280_1_
Bērni & vecāki

Konkurence - cilvēku vai zvēru instinkts

Cilvēcības dzīvnieciskā daba “Konkurence ir ielikta mūsu dabā”, dedzīgi iebilst mana sarunu biedrene, “Tas ir instinkts!” Ko lai saku, k...

3795
23. decembrī, 2016
Library_page_pregnant-woman-2765593_1280
Bērni & vecāki

Māte

Viņi teica, ka Tu augi manī iekšā. Bet es zināju labāk. Tu biji vēl tuvāk. Mans ķermenis bija Tavs. Tava elpa bija mana elpa. Tava sird...

1363
13. maijā, 2018
Library_page_children-1822471_1920
Bērnu psiholoģija

Kāpēc līdzsvars ir nereāls un ierobežojošs mērķis?

Vienā nedēļas nogalē mani bērni spēlējās ar Lego aptuveni 12 stundas. Pilnīgi nopietni. Viņi pārtrauca, lai paēstu un tad turpināja. Tā...

1796
22. janvārī, 2018
Library_page_psynasilie1-1280x922
Bērni & vecāki

Rūpju izvarotie

Nesen apciemoju vecākus, atzīmējām Lieldienas. Brīnišķīgi, dzīvi apliecinoši svētki. Gavēņa beigas un, kā vienmēr, galds vai lūzt. Pienā...

6764
2. septembrī, 2017
Library_page_dulas
Emocijas

Mierinājums jaunajiem vecākiem

Tavs bērns izvēlējās tevi – unikālo mammu un tēti, kam piedzimt. Viņš neizvēlējās gudro dakteri, skolotāju vai kaimiņieni, bet tevi.

2780
17. jūlijā, 2017
Library_page_2__1_
Ķermenis & veselība

Lai attīstītu imunitāti, bērniem ir vajadzīgi mikrobi, nevis antibiotikas

Pārmērīgi higiēniski apstākļi izraisa hroniskas slimības.   Ļaujot bērniem spēlēties ar zemi, mēs patiesībā palīdzam viņu imūnsistēmas ...

4522
7. aprīlī, 2017
Library_page_8bfc1e247311445fb5af003a630b20a1
Bērnu psiholoģija

Kā domā bērni

Es neesmu psihologs, un zemāk uzrakstītais ir vienkārši mana vīzija. Tā nav teorija, es nevaru to aizstāvēt, un neko par to neesmu lasīju...

6174
17. janvārī, 2017
Library_page_7e829c1d8d0fa645a59cb5dfce0b61c8
Bērnu psiholoģija

Zēnu asaras

Bērnībā mēs ar visiem spēkiem centāmies atbilst apzīmējumam „īsts vecis”. Mēs lamājamies visrupjākajā veidā, apspriedām, ignorējot iekšē...

5065
11. oktobrī, 2016
Library_page_5184
Bērnu psiholoģija

Lielā skolas krīze

Šajā rakstā dots praktiski pilns teksts no amerikāņu pedagoga Džona Teilora Gato uzstāšanās, kurš ir ierindas pasniedzējs visparastākajā ...

13226
30. augustā, 2016
Library_page_13090379_10206229079707428_1733528112_n
Bērnu psiholoģija

Brīvība no audzināšanas

Pedagogs Dima Zicers lasīja lekciju par problēmām saziņā ar bērnu, kura pārvērtās dzīvīgā diskusijā ar vecākiem par to, kas notiktu, ja b...

10403
25. aprīlī, 2016
Library_page_fotolia_60516392_subscription_monthly_m_75575282525680220
Bērnu psiholoģija

Attiecības ar bērnu kā garīgā prakse

Agrīnās bērnības iespaidi un uzvedības modeļi atstāj nospiedumus uz visu mūsu dzīvi. Arī uz to, vai mums ir viegli meditēt, vai viegli se...

4608
3. februārī, 2016
Library_page_16700063
Seksualitāte

Kreks…peks…sekss..

Reiz man piezvanīja sens draugs. Un, cīnoties ar aizelsušos elpu, viņš teica, ka noticis kas briesmīgs, un ka viņam nekavējoties vajadzīg...

4805
21. decembrī, 2015
Library_page_child_reading.0
Bērni & vecāki

Izvarošana uz desmitnieku

Man jāsaka, ka es gandrīz nekad un neko neesmu rakstījis par vērtējumiem, neskatoties uz vairākkārtējiem lūgumiem un pat uzstājīgām rekom...

15535
13. novembrī, 2015
1
Library_page_img_1590
Bērnu psiholoģija

Mūsu nākotne ir jāmaina agrā bērnībā

Bērnības nozīmīgums cilvēka dzīvē tiek novērtēts par zemu, iespējams, tāpēc, ka mūsu apziņā nav acīmredzama saite starp pieauguša cilvēka...

5989
22. oktobrī, 2015
Library_page_0_c1e54_97c636_xxl
Bērnu psiholoģija

Kā mēs programmējam bērnus

Četrdesmitgadīga sieviete man pastāstīja, kā reiz bērnībā viņas stingrā mamma to uzposusi jaunā kleitā un, pirms sūtīt laukā pastaigāties...

55283
14. aprīlī, 2015
1
Library_page_original-4
Bērnu psiholoģija

Uzmanīga audzināšana: 12 Džona Kabata-Zinna padomi

Agrīnās bērnības iespaidi un uzvedības modeļi atstāj nospiedumus uz visu mūsu dzīvi. Arī uz to, vai mums ir viegli meditēt, vai viegli se...

4661
18. oktobrī, 2014
Library_page_464d2257_pumped-up-kicks
Ķermenis & veselība

Dzemdības- Lielā Satikšanās

Dzemdības nav pēkšņs pārsteigums, tās iešūpojas palēnām pēc, apmēram, deviņus mēnešus ilga gaidību (gaidīšanas) laika. Ne velti daba ir a...

1027
28. oktobrī, 2017
Library_page_54
Darbs ar traumām

Dzimtas lāsti

Publikācijā apskatīti faktori, kas izsauc tā saucamos dzimtas lāstus, kā arī dotas pazīmes, kas liecina par dzimtas lāsta iespējamību.

2919
27. septembrī, 2016
Library_page_psichologia-beremennosti-i-rodov-foto2
Prāts & psiholoģija

Mana dzimšana: vai iespējams pārrakstīt vēsturi?

Tas, kā noritējusi attīstība mātes klēpī, ietekmē to, cik lielā mērā cilvēks pieņem sevi tādu, kāds viņš ir, un izjūt sevi kā harmonisku per

2679
30. decembrī, 2016