Tavas dzīves jēga

Veltiet savu dzīvi mīlestībai, jo nāve ir tuvu. Nesaku tā, lai māktu domas uz depresiju, tas ir Veids kā skatīties uz dzīvi, un vienmēr tāds ir bijis.

Nāve atnāk pie mums visiem, kā svētajiem, tā arī grēciniekiem, bagātajiem un nabadzīgajiem, amēbām un Piena ceļam. Tā ierodas naktī vai spožā dienas gaismā, negaidīti, bieži vien bez brīdinājuma, un tai neinteresē jūsu nākotnes plāni vai sapņi. Tā ir nežēlīgi neiejūtīga un arī godīga, pēc dabas brīva un katra mīļotā, kā arī bezcerīgi pārprasta.

Nāve apstādinās filmu, ko skatāties jebkuras ainas vidū. Tā nešķiro piemērotākās ainas. Vai tā būtu aina, kur izpaužas dziļa mīlestība starp galvenajiem varoņiem, vai nepanesama ekstāze, vai brīdis, kad beidzot viss ir nokārtojies, vai arī aina, kur nāves klātbūtne liekas tik tāla, tā piezagsies klāt un iečukstēs tavā ausī: "Tas ir viss...Atļauj sev aiziet..."

Bez tās, dzīve zaudētu savu jēgu, kur dzīves jēga ir noteikta attiecībā uz vai no nāves, dzīves mēra un ierobežojumiem. Bezgalīgs tukšums nevar neko nozīmēt tādam pašam bezgalīgam tukšumam. Apziņai pašai par sevi nav nozīmes. Nāve liek mums vairāk novērtēt dzīves ritmus.

Ja mēs dzīvotu mūžīgi, mēs sāktu visu ikdienišķo pieņemt par pašsaprotamu. Ikviena tikšanās ar kādu draugu vai mīļoto zaudētu savu īpašo vērtību. Mums būtu bezgalīgs laiks, lai atlīdzinātu savas kļūdas, lai dziedinātu sevi un atdotu to, kas mums ir ko dot. Nebūtu nekādas vajadzības vai vēlēšanās pievērst uzmanību mūsu skumjām, mūsu dziļākajām ilgām, un saprast mūsu ievainojumus. Mēs to visu varētu atlikt uz desmit tūkstošiem gadu. Vārdus, ko ilgojāmies izteikt un patiesību, ko vēlējāmies pateikt, mēs varētu nekad neizteikt un tam nebūtu nekādas nozīmes. Mūsu ikdiena zaudētu savu saldsērīgo neatliekamību. Mēs zaudētu saskarsmi ar mūsu siržu noslēpumu.

Mūsu ego ar visām bailēm varētu valdīt pār mums.

Bezgalīgs laiks daudzējādā ziņā padarītu dzīvi nevēlamu dzīvošanai, filmu – grūti skatāmu un stāstu – nāvīgi blāvu vai pārāk nepārdomātu. Mēs pazaudētu paši sevi pārdomās par iespējām just īstas sāpes, nemitīgas bēdas vai bezizejas sajūtas.

Daudziem cilvēkiem domas par nāvi tieši palīdz izturēt dienas notikumus un nes atvieglojumu. Apziņa par mūsu dzīves nepastāvību var radīt saldenu noskaņu mūsu ikdienā un palīdzēt mums veidot saikni ar brīnišķīgo dzīves remdinājumu – pateicību, bez kuras dzīve liekas auksta un tukša.

Dzīves laika beigšanās nav ienaidnieks. Ķermenis un tā ierobežojumi, tā sekrēcijas un robežas nav mūsu pašu, bet tajā pašā laikā tie kalpo mums arī kā žēlastības skolotāji.

Bezgalībā ietvertas dzīve beigas. Neierobežotībā dejo robežas. Vienādojums, kas pierāda to, ko cilvēka prāts nekad nav spējis saprast. Un nav arī nepieciešams.

Nāve nāk, tāpēc velti savu dzīvi tam, kas nekad nemirst – mīlestībai, līdzjūtībai un maigai cilvēka klātbūtnei. Izvērsies mīlestības plašumā un pieņem Visumu savā sirdī. Pievērs uzmanību katram mirklim, tava uzmanība padara to svētu.

Un kamēr filma beidzas, varbūt jūs atcerēsieties, ka vienalga vai jums šī filma patika vai nepatika, tā bija dāvana. Un tad, mīlēta vai nīsta, visa filma kļūs par atmiņu, un šī doma drīz vien izzudīs. Vai kaut kas vispār notika? Vai tā ir nāve, vai dzimšana? Apmaldīties nezināmajā. Nenodalīts no mistērijas. Atpakaļ mātes miesās no kurām nekad neesat bijis šķirts, atbrīvots no laika postījumiem.

Tu esi mīlējis, mans draugs, un esi gājis savu ceļu, lai gan reizēm arī paklupis un neatrisinājis visu, ko vēlējies atrisināt līdz galam. Ir palikuši neizdarīti uzdevumi, neatbildēti jautājumi, neizteikti vārdi un neredzētas vietas. Bet varbūt visi lēmumi bija meli, un tavas dienas bija domātas to izdzīvošanai, nevis skaistai sakārtošanai pa plauktiņiem.

Koncentrējies uz to, kas tika dots, nevis uz to, kas tika atņemts vai kas nekad nepiepildītos.

Tu mīlēji, tu centies, tu darīji vairāk nekā iespējams, tu ieguvi dziļu saskarsmi ar citiem tāpat kā citi ar tevi, tu izdzīvo katru doto dienu, tu smējies un tu raudāji, un nekas no tā nezaudē savu īpašo vērtību, kad dzīve beidzas.

Tagad uzmanības gaisma ir spilgtāka, ziņkārība ir lielāka, klātbūtne ir siltāka un tuvība – dziļāka. Jo dzīvē galvenais vienmēr ir bijis tās ceļojums, nevis tās galamērķa sasniegšana. Tu esi pārāk drosmīgs, lai sekotu galamērķiem un pārāk dzīvs, lai vēl no tā šķirtos.

Tavas dzīves jēga ir tava dzīve, kas ir izdzīvota un izbaudīta.

* Autors: Džefs Fosters;

* No angļu valodas tulkoja Vaelita Rubene.