Lasītava

Skatīt pēc:
Datuma Popularitātes
W836_children-1879907_1280 Square81_10640_554866707896864_2057411988_n
Bērnu psiholoģija

Vecākiem: par pieņemtās “normas” kaitējumu bērnu harmoniskai attīstībai

Fragments no Dimas Zicera jaunās grāmatas

“Bieži mēs pat neaizdomājamies par vienu vai otru tēmu, kamēr mūsu dzīvē nerodas kāda konkrēta situācija, kura no mums prasa neatliekamu reakciju. Pie tam, tas attiecas gan uz pirmā acu uzmetienā šķietami nenozīmīgiem jautājumiem, gan arī uz tādiem kā - “kādā vecumā cilvēkam ir jāsāk lasīt?” vai “ko darīt ar bērnu histēriju?” – raksta pedagogs Dima Zicers savā jaunajā grāmatā “Mīlēt nevar ieaudzināt”. Tajā viņš atbild uz vecāku jautājumiem, kas saistīti ar konkrētām situācijām. Mēs publicējam fragmentus no šīs grāmatas.

Ko padarīsi? Cilvēcei nav viegli ar jauno paaudzi! Un kas raksturīgi - katru reizi viens un tas pats - bērni ne par ko nevēlas saprast, “ko nozīmē labi un ko nozīmē slikti”. Viņi cenšas pretoties visam pašsaprotamam, pierastam un normālam. Mēs, savukārt, izdomājam kritērijus, pēc kuriem varam spriest, cik cilvēks ir adekvāts (no mūsu skatu punkta, protams), piedāvājam koordinātu sistēmu “personības klasifikācijai”, vārdu sakot, ar visiem spēkiem cenšamies pieķerties kaut kam reālam, taustāmam.

Rezultātā daļēji kā attiecību galvenā tēma kļūst bezgalīgie pārmetumi tādi kā: “Nu kā gan tā var! Es sevi atceros tavos gados… Paskaties uz kaimiņu puiku – paskat kāds malacis!” un tā tālāk un tā joprojām.

Ko darīt? Pēc kā orientēties? Mums taču galu galā jāsaprot, vai mūsu bērns ir normāls, vai viņš attīstās pareizā virzienā. Lūk arī iznāk, ka jautājums par normu – nav vienkārši interesanta tēma izklaidējošai sarunai, bet nopietna saruna par mūsu, mūsu bērnu un mazbērnu nākotni.

Tagad padomāsim. Sāksim ar apzīmējumiem. Lūk daži, kas paņemti no krievu valodas Akadēmiskās vārdnīcas.

Norma:

- Likumīgs apzīmējums, parasta, vispārpieņemta obligāta kārtība, paraugs, likums.

- Noteikts mērs, izmērs kaut kam.

- Vidējs lielums, kas raksturo kādu masu kopumu gadījuma rakstura notikumos, parādībās.

Vispārpieņemta kārtība… vidējs lielums… masu kopums… gadījuma rakstura parādības… Vai nav interesanti? Vai patiešām mēs vēlamies uzticēt panākumus un mūsu pašu bērnu dzīvi “vidējam lielumam, kas raksturo kādu masu kopumu gadījuma rakstura notikumos”?..

Lai tiktu skaidrībā ar notiekošo, sākumā vajadzētu vienkārši paskatīties apkārt. Šī pasaule nav tāda pati kā iepriekšējā. Tā veido, ja tā var izteikties, daudzkanālu ietekmi uz personību. Tieši tāpēc pilnīgi loģiski aktīvi tiek aizstāvēts fakts, ka cilvēkam var labāk būtu attīstīts viens “kanāls”, bet par pārējiem labāk aizmirst. Pārējiem vienkārši nepaspēsi pakaļ izskraidīt. Cilvēks bez pūlēm var daudz labāk uztvert tēlu valodu, kā pret skaitļus. Tas arī viss.

Līdz ar to matemātika, pilnīgi skaidrs, viņam padodas sliktāk, kā zīmēšana. Cits cilvēks var būt labs, jūtīgs uzmanīgs, viņam piemīt brīnišķīga humora izjūta, taču viņš laikā nesāks lasīt. Taču viņa mijiedarbība ar pasauli nepavisam neatpaliek – viņš tam vienkārši izmanto citus instrumentus. Šobrīd pieprasīts ir principiāli cits personības tips (pirmkārt salīdzinot jau ar netālo pagātni). Mums nākas savādāk reaģēt, savādāk darboties, savādāk pašizpausties. Lūk jums ir indigo!

“Pieaugušo pasaulei” ļoti gribētos, lai bērns prastu visu, vēlams labāk par pārējiem. Uz to ir noskaņota lielākā daļa vecāku un pedagogu. Vai tas arī ir “viss”? Lasīt, rakstīt un saskaitīt? Nē, nē, protams, labi, ka arī zīmē, vingro, orientētējas arhitektūrā un palīdz vecmāmiņai, taču tas ir kaut kā nebūtiskāk. Bet personības attīstības līmenis 5 – 6 gados tiek noteikts tieši pēc skaitīšanas un lasīšanas. Tāda ir norma.

Cilvēki var atšķirties ar to, kā viņi domā, spēlē, redz pasauli. Bet lasīšana un rakstīšana – tā ir norma. Un pie tā visa mēs ikviens zinām slavenu cilvēku biogrāfijas, kuri dažādos laikos ir demonstrējuši nopietnu atpalicību no tā sauktajām normām. Trijnieku karalis Einšteins, klusētājs Andersens, kuru ilgu laiku uzskatīja par garīgi atpalikuši, - cik viņu nav bijis!..

Kā pasaules uzskata būtības izmaiņu sekas patiešām aug jauna paaudze, kura daudz kur atšķiras no iepriekšējām. Viņi demonstrē neticami pārsteidzošu spēju veikt vairākus uzdevumus (bet par normu tiek uzskatīta konsekventa uzdevuma izpildīšana), viņiem ir “daudzkanālu” uztvere (bet viņiem saka “izņem austiņas no ausīm, citādi tu nespēsi kā nākas koncentrēties”), viņi gandrīz jau kopš dzimšanas ir gatavi mijiedarboties gandrīz ar jebkuru tehniku (bet mēs daudzinām “no sākuma iemācies teoriju, pēc tam pāriesim pie prakses”) utt. utt.

Bet visam pa vidu - katrā gadsimtā ir bijuši savi indigo. Šodien atkal ir atrasts it kā apzīmējums nenormālajiem. Tas ir tiem, kuri it kā nav normāli. Tas ir tie, kuri daudz precīzāk savā attīstībā atspoguļo mūsdienīgo normu. Viņi nevēlas, teiksim, lasīt četru gadu vecumā – viņiem to nevajag! Pasauli viņi iepazīst ne mazāk aktīvi, kā viņu izglītotās mammas un tēti. Kas gan cits bez lasīšanas sen senos laikos pasaules iepazīšanai atlika viņu senčiem? Nebija iespējas ceļot, ne skatīties video, ne arī kādi priekšstati par kaut ko… Bet ar ko gan ir sliktāki visi pārējie instrumenti, kuri no cilvēka prasa, ne mazāku izpratni, kā grāmata?


Cilvēks piecu gadu vecumā, dodoties ceļojumā, tērē milzīgi lielu apjomu intelektuālās un sajūtu enerģijas. Un uzzina par pasauli, iespējams, vairāk, kā viņa vienaudzis, kurš palicis mājās, lai lasītu.

 

Un izklāstīt savus iespaidus reizēm spēj daudz interesantāk, kā otrs (gan zīmējot, gan pastāstot, bet reizēm vienkārši – bez vārdiem).

Apgalvojums, ka visi bērni ir ģeniāli, ir tik nolietots, ka katra šī apzīmējuma atkārtošana pati par sevi jau uzdzen skumjas. Bērnu universalā ģenialitāte – ir pats izplatītākais klišejas piemērs. To skandē uz visiem stūriem, katrs otrais pedagogs zem tā parakstās. Vai patiešām tam tic? Kāda iemesla pēc šo ideju var pastumt apakšā zem noteiktiem kritērijiem?

Ģenialitāte jau tieši arī ir neatbilstība normai. Cilvēce, aizvien vairāk pievērš savu uzmanību tam, ka cilvēki tomēr ir dažādi, tā pievērsusi arī kaut kādu uzmanību bērniem. Patiesībā cilvēki atšķiras pēc ādas krāsas, nacionalitātes, ticības dzimuma, vecuma, galu galā…

Bet par bērniem mēs it kā mums viss ir skaidrs? Mēs tiecamies uz tālām zemēm izpētīt citas kultūras, tajā pat laikā paši savus bērnus iedzenot “normālā” Prokrusta gultā. Kāpēc? Atkal pieaugušo egoisms? Atkal pūlāmies atvieglot sev dzīvi?

Tas, kas šodien notiek ar oficiālo normas izpratni, - ir vienkārši mežonība! Ir grūti atrast citu apzīmējumu tam, kas šobrīd notiek ar likumu pārkāpumiem. Pēc netiešām pazīmēm tiek noteikta šodienas attīstība un liktenis uz visiem laikiem.

Jāatceras tik daudz skumju gadījumu par šo tēmu. Atceros, kā pie mums vērsās kāda zēna vecāki, kurš līdz 7 gadu vecumam nebija iemācījies lasīt. Viņu, protams, pasludināja par garīgi atpalikušu un rekomendēja palīgskolu. Rekomendēja!.. Tas nav īsti precīzs vārds, par cik ar līdzīgu apzīmējumu parastā skolā viņu vienkārši nebija gatavi pieņemt. Nu lūk, šis zēns sāka lasīt jau pēc pāris mēnešiem. Kāpēc? Iemesli te ir vairāki, ieskaitot, protams, arī personisko pieeju. Bet galvenais no tiem: līdz tam vienkārši nebija tam laika. Nu, kā lai to pasaka… patiešām nebija līdz tam. Protams, gribētos, lai cilvēks sāktu lasīt ātrāk. Bet ko padarīsi, ne visiem tas izdodas.

Šis gadījums nebeidzās slikti. Bet cik tādu nav ar sliktu iznākumu?! Visus ne uzskaitīt! Nesākšu tālāk nogurdināt lasītāju ar šīs tēmas izklāstu. Būtība ir tajā, ka atšķirības personības attīstībā jau arī ir norma!

Mums taču neizsauc izbrīnu, ka viens cilvēks prot dejot, bet otrs ne soli nespēj pasper mūzikas ritmā.  Bet tas taču ir tik vienkārši: jāprot tikai pārcelt kājas. Tas pats par dziedāšanu: vai gan ir grūti izdot skaņas dažādos toņos? Taču izdodas ne visiem. Man iebildīs: bet tās taču ir iedzimtas spējas… Bet lūk, nav gan, tās ir pilnībā apgūstamas, kā, starp citu arī prasme lasīt un rakstīt. Un, starp citu, nav mazāk svarīgs, kā pēdējās.

Pēc maniem (domāju, ka arī pēc jūsu) daudzgadīgiem novērojumiem, cilvēciskās spējas patiesi nav paredzamas. Teiksim, cilvēks nekādi nevēlas 3 gadu vecumā sākt runāt. Nu nekādi! Taču ģeniāli zīmē. Nu un kas par to? Tas, ka no tā sauktās normas skatu punkta šis cilvēks atpaliek. To sauc par “runas attīstības aizkavēšanos”. Bet fakts, ka divas reizes vecāks cilvēks nespēj attēlot neko līdzīgu apzīmē ar “tā tas mēdz gadīties”.

 

Atzīmēsim, ka otrais, tas kurš otu rokā nespēj noturēt, tiek uzskatīts par neapšaubāmi normālu.

 

Šķiet, ka šīs parādības apzīmēšanai pieaugušie kautrīgi ir izgudrojuši  speciālu jēdzienu “indigo”

Lūk tā mēs  cenšamies apzīmēt to, kurš ir normāls, bet tam, kurš nav mēs nepūlāmies izprast pašas personības dabu.

Iepauzēsim: man katram gadījumam gribētos nodrošināties. Domāju, ka lasītāji saprot, ka autors nemaz neapgalvo, ka nav nekādas vajadzības izpētīt, aprakstīt, izzināt cilvēka attīstību. Tieši pretēji, vērojot attīstību, personības sadarbība iegūst šodien īpašu lomu.

Taču šodienas cilvēkam attīstās un stiprinās viņa pamattiesības – tiesības pašam uz sevi, pie tam, jebkurā vecumā. Un tiesības būt saprastam, es ceru.

Un vēl kas: tas, ka cilvēks trīs gadu vecumā nerunā, piecos nezina burtus, sešos neskaita, var daudz ko nozīmēt. Tas, bez šaubām, ir iemesls pastiprinātai uzmanībai. Bet var gadīties arī tā: bērnam vienkārši galīgi nav paveicies ar vecākiem, kurus, kā zināms, neizvēlas, - viņam tikuši slinki un izlaidīgi. Un nav viņa vaina tajā, ka viņa prasmes (un nevis attīstība!) atpaliek no viņa vienaudžiem. Rakstu šīs rindas, kaut gan negribētos, ka šis raksts kalpotu par attaisnojumu vienaldzībai, slinkumam un bezrūpībai.

No visa iepriekš teiktā rodas jautājums: ko gan ar to visu lai mēs darām?

Iedomāsimies klasi, kurā patiešām ir savākušies dažādi cilvēki. Patiesībā viens – ģeniāls dziedātājs, cita – māksliniece, trešais – dejotājs, rakstniece, sportists, konstruktors utt. Vai patiešām tas neiepriecina? Esmu pārliecināts – tas patīk! Tas nav iespējams, jūs teiksiet? Un kā vēl ir iespējams!

Lai realizētu šādu pieeju ir tikai jāpārskata normas. Tikai ne bērnu, bet mūsu pašu. Protams, ka lai strādātu ar šādu neparastu kolektīvu ir nepieciešamas speciālas profesionālas prasmes. Pirmkārt ir jāprot veidot tādus izglītošanas rāmjus, kuros, no vienas puses, cilvēks var realizēt savas spējas, bet no otras – iemācīties ko jaunu, pie tam, tādā attīstības tempā, kurš ir normāls tieši viņam. Atkārtošos vēl vienu reizi: ne jau mums ar jums – bet tieši viņam.  Un beigu beigās norunāsim: ja mēs neesam spējīgi cilvēkā ieraudzīt dievišķo dzirksti – nenormāli esam MĒS. Punkts.

 

* Autors: Dima Zicers;

* Raksta avots: econet.ru;

* Fotogrāfijas avots: pixabay.com;

* No krievu valodas tulkoja Ingūna Paupe.

** Dārgais lasītāj!
Priecājamies, ka Tu baudi un dalies ar mūsu portāla lasītavas rakstiem.
Vēlamies vien atgādināt - zināšām bez prakses nav nekādas vērtības!
Apmeklē mūsu portāla notikumu Kalendāru , atrod sev piemērotāko un sāc praktizēt!

Library_page_children-1879907_1280
Bērnu psiholoģija

Vecākiem: par pieņemtās “normas” kaitējumu bērnu harmoniskai attīstībai

Fragments no Dimas Zicera jaunās grāmatas “Bieži mēs pat neaizdomājamies par vienu vai otru tēmu, kamēr mūsu dzīvē nerodas kāda konkrēta...

1681
15. martā, 2018
Library_page_children-1822471_1920
Bērnu psiholoģija

Kāpēc līdzsvars ir nereāls un ierobežojošs mērķis?

Vienā nedēļas nogalē mani bērni spēlējās ar Lego aptuveni 12 stundas. Pilnīgi nopietni. Viņi pārtrauca, lai paēstu un tad turpināja. Tā...

1710
22. janvārī, 2018
Library_page_8bfc1e247311445fb5af003a630b20a1
Bērnu psiholoģija

Kā domā bērni

Es neesmu psihologs, un zemāk uzrakstītais ir vienkārši mana vīzija. Tā nav teorija, es nevaru to aizstāvēt, un neko par to neesmu lasīju...

6064
17. janvārī, 2017
Library_page_7e829c1d8d0fa645a59cb5dfce0b61c8
Bērnu psiholoģija

Zēnu asaras

Bērnībā mēs ar visiem spēkiem centāmies atbilst apzīmējumam „īsts vecis”. Mēs lamājamies visrupjākajā veidā, apspriedām, ignorējot iekšē...

4958
11. oktobrī, 2016
Library_page_5184
Bērnu psiholoģija

Lielā skolas krīze

Šajā rakstā dots praktiski pilns teksts no amerikāņu pedagoga Džona Teilora Gato uzstāšanās, kurš ir ierindas pasniedzējs visparastākajā ...

13131
30. augustā, 2016
Library_page_13090379_10206229079707428_1733528112_n
Bērnu psiholoģija

Brīvība no audzināšanas

Pedagogs Dima Zicers lasīja lekciju par problēmām saziņā ar bērnu, kura pārvērtās dzīvīgā diskusijā ar vecākiem par to, kas notiktu, ja b...

10269
25. aprīlī, 2016
Library_page_fotolia_60516392_subscription_monthly_m_75575282525680220
Bērnu psiholoģija

Attiecības ar bērnu kā garīgā prakse

Agrīnās bērnības iespaidi un uzvedības modeļi atstāj nospiedumus uz visu mūsu dzīvi. Arī uz to, vai mums ir viegli meditēt, vai viegli se...

4508
3. februārī, 2016
Library_page_img_1590
Bērnu psiholoģija

Mūsu nākotne ir jāmaina agrā bērnībā

Bērnības nozīmīgums cilvēka dzīvē tiek novērtēts par zemu, iespējams, tāpēc, ka mūsu apziņā nav acīmredzama saite starp pieauguša cilvēka...

5851
22. oktobrī, 2015
Library_page_0_c1e54_97c636_xxl
Bērnu psiholoģija

Kā mēs programmējam bērnus

Četrdesmitgadīga sieviete man pastāstīja, kā reiz bērnībā viņas stingrā mamma to uzposusi jaunā kleitā un, pirms sūtīt laukā pastaigāties...

55064
14. aprīlī, 2015
1
Library_page_original-4
Bērnu psiholoģija

Uzmanīga audzināšana: 12 Džona Kabata-Zinna padomi

Agrīnās bērnības iespaidi un uzvedības modeļi atstāj nospiedumus uz visu mūsu dzīvi. Arī uz to, vai mums ir viegli meditēt, vai viegli se...

4566
18. oktobrī, 2014
Library_page_psichologia-beremennosti-i-rodov-foto2
Prāts & psiholoģija

Mana dzimšana: vai iespējams pārrakstīt vēsturi?

Tas, kā noritējusi attīstība mātes klēpī, ietekmē to, cik lielā mērā cilvēks pieņem sevi tādu, kāds viņš ir, un izjūt sevi kā harmonisku per

2569
30. decembrī, 2016