Gara Vasara Team

Pasaku terapija ir viens no mākslas terapijas veidiem - vissenākais terapijas veids pasaulē, jo pasakas gadu simtiem stāstījušas mūsu vecmāmiņas, vecvecmāmiņas un vecvecmāmiņas. Tas ir psihoterapijas līdzeklis, ko tautas radījušas gadu tūkstošos.

Visas pasakas ir pakļautas vienam modelim, likumsakarībām, kuras ir atkarīgas nevis no kultūras, bet gan no cilvēka dabas. Pasakā ir viss, ar ko mēs sastopamies reālajā dzīvē. Tajās ir iekodētas metodes, kuras cilvēks var izmantot, saskaroties ar sadzīves problēmām. Autoru pasakās parasti nav šā koda. Pasakās ir divas pieejas dzīvei: vai man ir kāds aizliegums, un tam jātiek pāri, lai varētu turpmāk dzīvot, vai arī man ir kāda bēda. Pasaku terapijas nodarbībās tiek izspēlēts tas, kas cilvēkam dzīvē šobrīd ir svarīgi: vai izkļūt no grūtas situācijas, vai, pārvarot šķēršļus, uz kaut kurieni tikt.

Pasakas bērniem

Jau kopš seniem laikiem pasakas ir izmantotas arī kā audzināšanas metode. Ar metaforas palīdzību ir iespējams rotaļīgi, bez piespiešanas vai moralizēšanas, nodot bērnam zināšanas par dzīvi, par cilvēku attiecībām, par dažādām iespējām, kā šo dzīvi nodzīvot.

Klausoties pasaku, bērns var identificēties ar pasakas varoni, iztēloties un kopā ar varoni izdzīvot dažādas situācijas, iemācīties uzvedības veidus, ko pēc tam var izmēģināt arī reālajā dzīvē. Tas ir arī pasaku terapijas - "ārstēšanas" ar pasaku - pamatā. Visos laikos viens no galvenajiem vecāku uzdevumiem ir bijis – bērna sagatavošana dzīvei. Šis process ir saistīts ar personības attīstību, ar noturīguma formēšanos pret dzīves grūtībām, ar apkārtējās vides izzināšanu. Mūsu senči pasakās un stāstos ir “iešifrējuši” visdažādākās dzīves situācijas un iespējamos uzvedības veidus. Šie šifri ir nonākuši līdz mūsdienām un palīdz mums - tie mūsu zemapziņā ir radījuši īpašu dzīves rūdījuma rezervi.

Šobrīd tiek izdalīti pieci pasaku veidi: mākslinieciskās, didaktiskās, psihokoriģējošās, psihoterapeitiskās un meditatīvās. Bez šaubām katra no šīm pasakām satur visus piecus aspektus, tomēr to psiholoģiskā un audzinošā iedarbība ir atšķirīga.

Kad pasakas palīdz pieaugušajiem

Pasaku kopā ar klientu var radīt terapeitiskajā procesā meklējot atbildes uz viņam svarīgiem jautājumiem un atspoguļojot klienta patreizējo dzīves situāciju. Pasaka, ko raksta klients priekš sevis nes sevī informāciju no zemapziņas. Tajā var izteikt sāpes un pārdzīvojumus, dzīves pieredzi, iekšējos konfliktus, kā arī atrast atbildes uz sarežģītiem jautājumiem un atklāt savu personības izaugsmes ceļu. Cilvēks iemācās lasīt informāciju, ko sniedz viņa zemapziņa - sirdsbalss. Pasaku terapija, tāpat, kā smilšu terapija, ļauj runāt simbolu valodā, ja ir grūti izteikt tieši savus pārdzīvojumus. Pasaku pārnesot uz realitāti, tiek atrisinātas dzīves grūtības-atrastās ceļa zīmes palīdz izdarīt izvēli, pieņemt svarīgus lēmumus.

Pasaku terapija ir viens no veidiem, kā cilvēks var atrast sevī kādus jaunus, līdz šim neapzinātus resursus, ko vēlāk var izmantot dzīvē. Tas ir kā tilts starp identitāti «kas es esmu» un realitāti «kas es vēlos būt»

Varam modelēt savu dzīvi

„Pasakas kā brīnumstāstus mums ir stāstījušas vecmāmiņas un vecvecmāmiņas vairākās paaudzēs. Diezin vai kāds vispār ir uzaudzis bez pasaku klausīšanās. Dzīvē mums ir viens attiecību modelis, ko esam pārmantojuši no ģimenes, bet pasaku terapija māca mūs izvērtēt savu rīcību, iejūtoties konkrētu tēlu lomās, iepazīties ar citiem attiecību modeļiem, izprast tos un tad izvēlēties sev piemērotāko. Pasakā ir viss, ar ko sastopamies reālajā dzīvē, tur arī ir parādīti risinājumi, cēloņsakarības. Šī terapija ir iespēja atrast risinājumus dzīvē samilzušajām problēmām un psihosomatisko slimību ārstēšanai,” par pasaku terapijas būtību stāsta Iveta Gēbele.

Pasaku terapijā strādā gan individuāli, gan grupās. Individuālā darbā tiek spriests, kāds attiecību modelis, dzīves stils ir galvenais cilvēka dzīvē, kāda ir viņa dzīves pasaka. Notiek iepazīšanās ar arhetipiem, kādi ir cilvēka dvēselē, caur tiem cilvēks iepazīst pats sevi, labāk izprot savu uzvedību, jūtas un emocijas. «Pirmais solis ir apzināšanās, kas es esmu un ko daru. Kādā vidē dzīvoju un kāds ir mans dzīvesstāsts. Cilvēks atrod šo arhetipu un var mainīt dzīves scenāriju. Ja neder viens, meklējam citu,» skaidro pasaku terapeite. Pasaku terapijas grupu nodarbības dalībnieks ir reizē režisors un dramaturgs. Viņš uzraksta savas dzīves jauno pasaku, un visa grupa pēc tam spēlē. Autors, skatoties no malas, skatās, sajūt, vai viņam pasaka patīk vai nepatīk. Ja nepatīk, tā tiek pārveidota.

Brīnumainākais ir tas, ka pēc tam viss uzrakstītais un izspēlētais piepildās dzīvē. Būtībā tā ir savas dzīves modelēšana. Un, iepazīstot pasaku tēlus, cilvēks noskaidro, kas viņš šajā dzīvē patiesībā ir. Grupas terapijas programmā ir septiņu nodarbību cikls, kuru laikā cilvēks apzinās šos tēlus, uzraksta pasaku un izspēlē.

19. gadsimta sākumā krievu folklorists Vladimira Propas ir pētīījs brīnumpasakas struktūru. Viņš lasījis dažādu tautu pasakas un konstatējis, ka tām ir vienāda struktūra, atšķirīgi ir tikai tēli un darbības vietas, dažādas nianses, kas raksturīgas katrai kultūrai. Brīnumpasakās ir Varonis, palīgi, Dāvinātājs, Antagonists, Viltus varonis, Varas pārstāvji, Sūtītājs. Burvju pasakas struktūrā ir 31 funkcija, retos gadījumos funkciju kārtība ir sajaukta. Brīnumpasakās viedie ir atklājuši tikai brīnumesenci, ar ko uzpildīt dvēseles, kad tās sastopas it kā ar nepārvaramām grūtībām dzīvē.

«Izmantojot šos pasaku tēlus, iepazīstam tos un arī to, kas patiesībā esam šajā dzīvē. Vai Antiņš, kurš jāj stikla kalnā, vai meklētājs Sprīdītis, vai apburta princese, kura, sēžot tornī, vēl kaut ko gaida,» skaidro psiholoģe. Nodarbībās katrs, vispirms izmantojot savu dzīves pieredzi, iepazīstas ar saviem dzīves tēliem – ar labo un ļauno, ar palīgiem un šķēršļiem. Tikai tad var kaut ko mainīt. Piemēram, viens cilvēks ir neapmierināts ar savu dzīvi, bet nezina, kā mainīt situāciju, viņš jūtas bezspēcīgs, citu savukārt neapmierina dzīves situācija, un viņš gatavs doties pasaulē kā Sprīdītis, lai to mainītu.

Tikmēr princese noburta sēž tornī vai Pelnrušķīte dzīvo pie pamātes. Jātiek no šīs situācijas laukā, jāsaprot, kādu mācību var gūt un ko var mainīt.

Gan pasaku terapijai grupā, gan individuāli katrai ir savi piekritēji. «Grupām tas izvēršas kā interesants pasākums, turklāt īpašais ieguvums ir tas, ka dalībnieki kļūst labi draugi, iegūst pozitīvu pieredzi savstarpējās attiecībās. Savukārt cits cilvēks labāk izvēlēsies savu pazaudēto radošo dzirksti atrast ar pasaku terapijas palīdzību individuāli,» tā Iveta.

Ārā no pazemes 

Pasaku terapija ārstē un harmonizē cilvēka dvēseli un maina vērtību sistēmu. Taču tikai tad, ja viņš patiešām vēlas pieņemt kaut ko jaunu savā dzīvē. «Ar pasakas palīdzību cilvēks pats var atrast sevi un tikt pāri stagnācijai,» stāsta psiholoģe. «Pasaku terapija ļoti labi «izved» no krīzēm un pārdzīvotajām traumām, palīdz ārstēt depresiju. Terapijā mēs ar klientu kopā nolaižamies «alā – pazemē», kur mīt dusmas, bailes, šausmas un sāpes. Vienam pašam cilvēkam tur ir bail doties, bet kopā ar speciālistu tas ir iespējams. Lai izietu no pazemes ar dāvanām, kā jau tas daudzu tautu pasakās mēdz notikt, jāizpilda dažādi noteikumi. To arī kopīgi mācāmies,» skaidro Iveta. «Cilvēks pats tiek ārā no krīzes, jo mūsos visos iekšā ir resurss un spēks. Jāprot tikai to izmantot,» ir pārliecināta speciāliste.

Ja pasaku terapija tiek izmantota, strādājot ar bērniem, harmonizējas bērna personība un stabilizējas vērtību sistēma.

Cilvēkiem vajadzētu būt radošiem un nebaidīties sasniegt savas dzīves mērķus, saka pasaku terapeite: «Ja cilvēki neraksta savas dzīves pasakas paši, tad noteikti kāds to dara viņu vietā, visbiežāk tās ir bailes, dusmas, šaubas vai kādi tuvinieki, priekšnieki, vai kāds cits, uz ko dusmojamies. Bet nav jau jēgas dusmoties – paši vien esam savas dzīves grožus palaiduši vaļā. Tāpēc ir laiks paņemt tos savās rokās un dzīvot tā, kā vēlaties! Dzīvojiet ar prieku, meklējiet, un jūs atradīsiet!»

Rakstā izmantotie avoti:

http://www.e-misterija.lv

http://www.gimenei.lv