Antroposofija

Antroposofija (no sengr.: άνθρωπος, anthropos - "cilvēks" + σοφία, sophia - "gudrība") - XX gs. izveidota eklektiska reliģiski mistiska mācība, teozofijas paveids, kurā okultiski un panteistiski uzskati sasaistīti ar fragmentiem no visdažādākajām reliģijām, mistiķu koncepcijām, gnosticisma, kabalistikas un vācu dabas filosofijas. Antroposofiju 20.gadsimta sākumā izveidoja austriešu filosofs Rūdolfs Šteiners (1861-1925) ar saviem sekotājiem. Antroposofijas pamatmērķis ir atjaunot, pilnveidot un piepildīt ar garīgu saturu praktiski visas cilvēka dzīves sfēras. Jēdzienu antroposofija pirms Šteinera jau lietoja citi autori, tomēr Šteiners saprot ar antroposofiju ne tikai mācību, bet arī metodi, kā veikt pašizpēti garīgā līmenī. Antroposofija uzskata, ka 1) katrā cilvēkā ir garīgums 2) mūsu redzamai pasaulei pamatā atrodas neredzams spēks, kuru jāatklāj un jāizpēta 3) antroposofija ir ierosme iet pa iepazīšanas ceļu, kas vienlaicīgi ir arī pašattīstības ceļš un aktivizē katra cilvēka garīgo spēku. Rūdolfs Šteiners antroposofiju ir veidojis kā gara zinātni, ar kuras palīdzību cilvēks var pieredzēt garīgo spēku darbību sevī, dabā, pasaulē un kosmosā. Viens no antroposofijas mērķiem ir zinātnes, mākslas un reliģijas atkalapvienošana. R. Šteiners ir eiritmijas – konkrētu žestu un skaņu mijiedarbības izpildījums, kas ir dievišķās enerģijas pārraidītājs – izveidotājs. Ar Rūdolfa Šteinera palīdzību antroposofiskās idejas ir iedzīvinātas tādās dzīves nozarēs, kā izglītība (Valdorfpedagoģija), medicīna, bizness, arhitektūra, māksla, reliģija, lauksaimniecība (biodinamiskā lauksaimniecība).