Indiešu dejas

Indiešu deja pirmo reizi ir minēta hindu Rigvēdā, kuru datē ar 1500 gadu p.m.ē. Leģenda stāsta, ka dejas pirmais izpildītājs bija pats dievs Šiva. Viņš izdejojot savienoja ķermeni un dvēseli, debesis un zemi kopā, tādējādi atnesot zemei pestīšanu un svētot to ar atbrīvošanos. Jau sākotnēji deja bijusi veltīta Dievam kā dievkalpojuma sastāvdaļa. Dejas izrāde ir pasaules kārtība un reprezentācija, kas balstīta uz dievišķo izcelsmi, morāles likumiem, gudrību un jūtām visdažādākajās situācijās un sižetos. Deja stāsta par Dievu dzīvi un par cilvēka attiecībām ar Dievu. Mūsdienās izšķir tautas dejas, kino dejas un 8 klasiskās indiešu dejas stilus. Indijas dejām ir atšķirīgas formas — tautas un klasiskā. Starp labi zināmām tautas dejām ir Bhangra no Pendžābas, Bihu no Assamas, Čhau no Rietumbengāles, Džarkhanda un Sambalpuri no Orisas un Ghomara no Radžastānas. Indijas Nacionālās mūzikas, dejas un drāmas akadēmijas kā klasiskās dejas ir apstiprinājusi astoņas dejas formas, daudzas stāstījuma veidā un ar mitoloģiskiem elementiem. Tās ir: Bharatanatjama no Karnatakas štata un Tamilnadas, Kathaka no Utara Pradešas, Kathakali un Mohinijatama no Keralas, Kučipudi no Andra Pradešas, Manipuri no Manipuras, Odissi no Orisas un Satrija no Asamas