Kabala

Kabala (ivritā: קבלה, angļu: Kabbalah) ir garīga mācība, kas radusies no ļoti senas mistiskas tradīcijas, ko tās lietpratēji gadu tūkstošiem mutiskā veidā nodeva nelielam skaitam īpaši izraudzītu mācekļu. Ebreju valodā ar jēdzienu קבלה sākotnēji tika saprasta „piegādāšana, pārņemšana un tālāknodošana“ . Ar laiku arī ebreju svēto rakstu (Toras) apslēpto zināšanu kopēji tika saukti par Ba’ale Ha-Kabbalah (בעלה הקבלה) vai Mekuballim (מקובלים), no šiem vārdiem pakāpeniski izveidojās jauns vārds "Kabala". Kabalistiskās tradīcijas pamatā ir nepastarpinātas Dieva izpratnes meklējumi. Pēc kabalistu uzskata Dievam piemīt viss, ko tas ir radījis visumā un cilvēkā. No tā rodas uzskats par Augšējā un Apakšējā abpusējo atbilstību, kas izpaužas kā Kabalas pamatideja par mikrokosmu un makrokosmu. Tātad visa „apakšējā“ pasaule ir veidota pēc „augšējās“ pasaules parauga un katrs cilvēks pats par sevi ir Visuma samazināts attēls. Līdz ar to cilvēka ķermenis iegūst universālu nozīmi, jo tā norises atspoguļo norises visuma radītājā.