Zen

Zen - viens no Mahajanas budisma virzieniem, kurš aizsācies Ķīnā un kuru ieviesa Bodhidharma. Pēc tam tas izplatījās Tālajos Austrumos. Šaurākā nozīmē ar dzen saprot japāņu budisma virzienu, kuru 12. gadsimtā Japānā pārņēma no Ķīnas. Zen – tas ir veids, kā sajust savu dabiskumu, savas dvēseles vēlmes un ritumu. Tiek uzskatīts, ka zen virzienu nav iespējams iemācīt. Ir iespēja tikai norādīt virzienu uz individuālās apgaismības sasniegšanu. Bet apgaismība nav kaut kāds īpašs stāvoklis, kuru var sasniegt. Tādēļ zen virziena skolotāji („meistari”) bieži vien runā nevis par „apgaismības sasniegšanu”, bet „ieraudzīt savu dabiskumu”. Ceļš uz sastapšanos ar savu dabiskumu katram ir savs, jo katram cilvēkam ir savi apstākļi – sava pieredze un savi priekšstati. Tādēļ ir teikts, ka zen virzienā nav noteikta ceļa, nav vienas noteiktas pieejas. Šim atklājumam būtu jāpalīdz zen praktizējošajam nemainīt savu dabiskumu, mehāniski izpildot vingrinājumus vai pieņemot jebkādas idejas. Pastāv divi zen regulārās prakses veidi – tā ir sēdošā meditācija („Zazen”) un vienkāršs fizisks darbs. Tie ir vērsti uz prāta nomierināšanu un apvienošanu. Kad prāts nomierinās, tad „duļķes nosēžas”, neziņa un satraukums mazinās. Apskaidrots prāts spēj vieglāk ieraudzīt savu dabiskumu. Līdzās zazenam ļoti svarīga ir arī mīklu (koanu) uzdošana. Šiem jautājumiem, uz kuriem nav atbildes, ir liela nozīme dzenbudisma mācekļu domāšanas izmainīšanā, lai palīdzētu viņiem sasniegt satori.