8 jautājumi, kas mainīs tavu dzīvi

„Manis teiktais varbūt nemainīs tavas domas, bet nekad nav par vēlu, vai, kā manā gadījumā, pārāk agri, lai kļūtu, kas tu vēlies būt. Tam nav laika ierobežojuma – pārstāj, kad vien vēlies. Tu vari mainīties vai arī palikt tāds pats – nav noteikumu, kam sekot. Mēs varam izmantot vai izniekot savu dzīvi. Es ceru, ka tu to neizniekosi. Un es ceru, ka tu piedzīvosi pārsteidzošo un izbaudīsi jaunas sajūtas. Es ceru, ka tu satiksi cilvēkus ar citādiem uzskatiem. Es ceru, ka tu varēsi lepoties ar savu dzīvi. Ja tu sapratīsi, ka nevari, es ceru, ka tev būs drosme sākt visu no jauna.”

Ēriks Rots, no filmas Neticamais stāsts par Bendžaminu Batonu

Lielu daļu no savas dzīves esmu pavadījusi, cenšoties saprast, kas patiesībā esmu.

Daudz laika es veltīju attiecībām, ģimenei un draugiem. Tā vietā, lai es dzīvotu tā, kā to patiesībā gribēju, es kļuvu par hameleonu, nepārtraukti mainoties, lai pielāgotos katrai videi, un izmisīgi mēģinot piepildīt citu cilvēku sapņus par manu dzīvi.

Neskaitāmas reizes es salīdzināju, radīju kompromisus, iederējos un pārdevu savu dvēseli.

Es izmisīgi meklēju atbildi, kas ļautu man saprast savu bēdu iemeslu, bet tā vietā es apvainoju, apsūdzēju, pieprasīju un atradu tikai nepareizās atbildes.

Beigu beigās es paskatījos uz sevi. Ja citi nebija vainīgi, vai tā bija mana vaina? Man ir bijušas izvēles iespējas. Mana dzīve ir manu lēmumu atspulgs, kurus es un neviens cits bija pieņēmis. Bija pienācis laiks stāties sev pretī.

Skatoties spogulī, es nezināju, kas es esmu. Kā es varu gaidīt, lai citi mani novērtē, ja es pati esmu milzīgs juceklis – citu cilvēku vēlmju sajaukums, un, visbeidzot, esmu zaudējusi ticību sev.

Mani iekšēji tramdīja nepiepildītas degsmes, jo es nedzīvoju tā, kā man ir lemts. Tā vietā es dzīvoju citiem, kas man arī pārāk labi neizdevās.

Man vajadzēja mainīties, un lai to izdarītu, man vajadzēja saprast, kas es esmu. Es zināju, ka tas nenotiks vienas nakts laikā. Daudz laika bija pavadīts, kļūstot par to, kas es biju, un lai to mainītu vajadzēs ieguldīt vēl vairāk laika. Lai gan es necerēju uz brīnumiem, uzdodot sev tālāk minētos astoņus jautājumus, toties es uzreiz sajutu pārmaiņas, uz tiem atbildot.

1. Kur es vēlos būt pēc pieciem gadiem?

Es izvērtēju savas attiecības, karjeru, vietu, kur es dzīvoju, savu veselību un izglītību. Es domāju par vietām, kuras vēlos apmeklēt un ko es vēlos piedzīvot. Lai gan vairākas no šīm pārmaiņām nenotiks uzreiz, bija daudzas īpašības, pie kurām varēju sākt strādāt soli pa solim.

Es pieteicos mācību kursiem, mainīju savus ēšanas paradumus, atradu jaunus hobijus, lasīju grāmatas un veidoju veselīgākas attiecības. Es nenoteicu konkrētu gala iznākumu, bet to, kā es vēlos justies, sasniedzot katru mērķi.

2. Kā es vēlētos justies iekšēji pēc pieciem gadiem? Kur es būšu emocionāli, fiziski un garīgi?

Es apsvēru neveselīgo savā dzīvē, un kā es varētu mainīties sev par labu. Viss ir iespējams, un mana dzīve ir manās rokās. Pārlieku necerot uz tūlītēju gandarījumu pēc katrām pārmaiņām, es ļāvu visam notikt dabiski un iesakņoties. Tā vietā, lai trakotu un zaudētu savaldību, es lēnām uzņēmu katru jaunu lietu un emociju.

3. No kādiem sliktajiem ieradumiem man ir jāatsakās?

Es izveidoju sarakstu un necerēju uz brīnumiem vienas nakts laikā. Tā vietā es strādāju pie katra sliktā ieraduma pa vienam. Dažus es pārtraucu uzreiz, bet citus pakāpeniski. Par katru sasniegumu es sevi apbalvoju, un blakus katram sliktajam ieradumam sarakstā es pierakstīju, ar ko to aizstāt, kas bija kā galamērķis, pēc kā tiekties.

4. Kādas kļūdas esmu pieļāvusi?

Tā vietā, lai meklētu attaisnojumus vai vainotu sevi, es uzņēmos atbildību un pieņēmu lēmumu pārvērst katru mīnusu par plusu. Kad es kļūdījos, es pieņēmu notikušo. Kāpēc, kas un kā tas notika? Ko es darītu citādāk nākotnē? Ko es esmu iemācījusies?

Es sapratu, ka atkārtoti pieļauju vienas un tās pašas kļūdas, un tām atkārtoti stājos pretī, līdz spēju pieņemt, ko es daru nepareizi. Katru reizi, kad es kļūdījos, pieņēmu nepareizus lēmumus vai biju neuzmanīga, es pārdomāju izdarīto un kas bija tā cēlonis.

Dzīvojot tagad jeb mirklim, pieļauto kļūdu skaits samazinājās. Lai gan joprojām paklupu, es spēju ātrāk reaģēt, izlabot notikušo un saprast tā cēloņus. Kļūdas tiks pieļautas atkal un atkal, neatkarīgi no tā, cik ļoti es centīšos mācīties no notikušā. Tāpēc katru reizi es sev piedodu un apsolos censties cītīgāk nākotnē.

5. Kurus cilvēkus es apbrīnoju un apskaužu? Kādas īpašības viņiem piemīt? Kā es varu no viņiem mācīties? Kas viņos mani iedvesmo?

 Es izveidoju sarakstu ar cilvēkiem, kurus es ļoti apbrīnoju. Es pierakstīju visas viņu galvenās īpašības, izlasīju viņu autobiogrāfijas, un iemācījos, kā viņi guva panākumus un kā es varu sasniegt to pašu. Es izmantoju apbrīnu, lai motivētu sevi un sasniegtu savus dzīves mērķus.

Es sapratu, ka mani viņos piesaistīja līdzīgas īpašības, un ka es varēju uzlikt latiņu, cik augstu es vēlos, un spert visus vajadzīgos soļus, lai to pārlektu. Es iemācījos ļoti daudz no dažādiem cilvēkiem, sākot ar dzīvnieku aizstāvjiem līdz veiksmīgiem uzņēmējiem. Lai gan es varbūt nesasniegšu tos pašus panākumus visās jomās, mans liktenis ir manās rokās, tāpat kā viņu likteņi bija viņu rokās. Viss bija atkarīgs no tā, cik smagi es biju gatava strādāt.

6. Cik daudz es sev esmu melojusi?

Mans ticības trūkums sev galvenokārt bija cēlies no vājas pašdisciplīnas. Es biju sevi pārliecinājusi, ka esmu pelnījusi noteiktas lietas, bet ne citas. Tā darot, es sev piesaistīju nepareizos cilvēkus un neveiksmes savā dzīvē. Es uzreiz pārtraucu domāt negatīvi par sevi. Es esmu unikāla, atšķirīga un pelnījusi pašu labāko, ko dzīve spēj piedāvāt. Man vajadzēja sev to atkārtot, līdz tas iesakņojās, un es spēju tam ticēt.

Tiklīdz es biju sevi attīrījusi no gružiem un apzinājusies, cik brīnumaina esmu, es sāku piesaistīt to, kam ticēju. Mana dvēsele ir spogulis, un viss, kas notiek iekšēji, ir man apkārt notiekošā atspulgs. Jo vairāk mīlestības es sev sniedzu, jo vairāk mīlestības saņēmu pretī – tāds tādu atrod.

7. Kurus es mīlu un kuri mīl mani?

Es ilgi domāju par tiem, kurus es mīlu un kuri mīl mani. Vai es viņiem esmu teikusi, ko viņi man nozīmē? Vai viņi bija prioritāte manā dzīvē? Kā es varētu pavadīt vairāk laika ar viņiem un parādīt, cik svarīgi viņi man ir? Es sapratu, ka bieži vien es cilvēkus pieņēmu kā pašsaprotamus un pieļāvu, ka viņi vienkārši zināja, ko viņi man nozīmē. Es pieņēmu apzinātu lēmumu novērtēt ikvienu no viņiem un ļaut viņiem to redzēt manos darbos nevis vārdos.

8. Ja neviens mani nenosodītu, kas es būtu?

Šis, iespējams, ir visgrūtākais jautājums, ko es sev uzdevu.

Tas man lika saprast, cik ļoti es sevi mānu, dzīvojot pēc sabiedrības standartiem. Liela daļa no manas ikdienas bija ar mērķi iekļauties sabiedrības augstajos standartos, ko man bija uzlikuši nepazīstami cilvēki. Es sapratu, ka manai dzīvei nav ierobežojumu, un varu būt, kas vien es vēlos, un darīt, ko vien es vēlos. Tie, kas mani patiešām mīl, mani pieņemtu tādu, kāda es esmu, un viņi ir tie, kam manā dzīvē ir liela nozīme.

Lai dzīvotu brīvi un bez nosodījuma, man ir jābeidz nosodīt pašai sevi. Es beidzu uztraukties, ko citi domā par mani, un vairāk pievērsos tam, ko es domāju par sevi – par to, kā justies piepildītai un kas mani padara laimīgu. Kad es kaut kur devos, es beidzu uztraukties, vai cilvēkiem patīk manas drēbes, manis teiktais un vai viņi novērtē manu viedokli.

Katrs esam atšķirīgs, un visi mūs nekad nepieņems.

Kāds mums vienmēr nepiekritīs, neatkarīgi no mūsu centieniem. Es beidzu mēģināt apmierināt pārējos un centos padarīt laimīgu vienīgo sev svarīgo cilvēku – sevi.

Tiklīdz es to apguvu, man kļuva vienaldzīgi citu cilvēku viedokļi un nosodījums. Tiklīdz es sāku ticēt sev un tam, ka es dzīvoju, cik morāli un ētiski es spēju, nosodītāju viedoklis man bija pie kājas. Es jutos atspirdzinoši un brīvi – labākais, ko sev esmu sniegusi.

Es sev sāku uzdot šos jautājumus katru dienu un katru reizi radu jaunas atbildes.

Es biju iestrēgusi dzīvē, kas man nepatīk, un man jau bija viss nepieciešamais, lai sevi atbrīvotu. Tas bija tik vienkārši. Šie jautājumi pilnībā pārvērta manu dzīvi. Es ne tikai jutos citādāk, bet arī kļuvu par citu cilvēku.

Es kļuvu par sevi.

Aleksandra Mailsa 

Avots: http://www.elephantjournal.com

* No angļu valodas tulkoja Matīss Freimanis speciāli priekš www.garavasara.com

* Korektore: Liene Nelse