Būt pašam vai būt paša fonā? Apzinātās domāšanas prakse

Darbību automatizācija, spēja veikt vairākus uzdevumus vienlaicīgi, atmiņas izmantošana – šīs trīs kognitīvās īpatnības, no vienas puses, ir mūsu kā sugas priekšrocība, bet, no otras puses, mūs izgrūž no šībrīža mirkļa un nošķir no realitātes. Pētīsim grāmatā “Būt pašam” (Izdevniecība MIF) paustās domas un noskaidrosim, kāpēc mums sagādā piepūli noturēt uzmanību uz vienu lietu, kā mūsu nespēja vienlaicīgi noturēt uzmanību gan pie domām, gan sajūtām mums palīdz un ko mums var sniegt apzinātības prakses.

Viena no visnoderīgākajām mūsu smadzeņu funkcijām ir spēja dažādas darbības savirknēt noteiktā ķēdītē, kas palīdz daudzus uzdevumus veikt automātiski. Un tas ir ļoti ērti. Sasienot kurpju auklas vai aizpogājot pogas, mēs nedomājam, kā tieši mēs to darām. Zobu tīrīšana arī neparedz katras atsevišķas kustības apzināšanos. Savādāk mums vispār nebūtu laika iziet no mājas.

Šajā mirklī

Dabiski, ka šim "mēnesim" ir arī otra puse. Taupot energiju, smadzenes tik bieži ieslēdz “kruīza kontroli”, ka dzīve pārvēršas lielāku un mazāku paradumu virknē. Un pats cilvēks izkrīt no procesa. Turklāt, atrodoties autopilota stāvoklī, mēs to pat neapzināmies.

Cita cilvēka “superspēja” – spēja veikt vairākums uzdevumus vienlaicīgi. Neviens no zīdītājiem (un pat vispār dzīva būtne) ne ar ko tādu nevar palielīties. Diez vai jūs kādreiz būsiet redzējuši antilopi, kura, klausoties mūziku, paralēli sarakstās sociālajos tīklos un vēl dzer kafiju. Turklāt, dodoties atvaļinājumā, domā par darbu. Bet cilvēks to spēj. Un pat ar to lepojas, cik daudz dažādu lietu var izdarīt vienā laika vienībā. Bet kur šajā laikā ir viņš pats?

Trešā pātaga, kas mūs izmet no šībrīža mirkļa – domas par pagātni un nākotni. Atmiņu slazds: mēs uztraucamies, atmiņā pārcilājot izdomātas vai kādreiz notikušas nepatikšanas, kuras mums šai mirklī nemaz pat nedraud. Tad kamdēļ gan mums vajag šo mentālo košļeni ar stresa garšu?

Kā būt pašam sev?

Šīs trīs tehnikas cilvēkam kā sugai nodrošina izdzīvošanu. Un tās nevar būt par iemeslu tam, kāpēc mēs kā indivīdi nejūtamies pārāk laimīgi. Gribas zelta vidusceļu. Ar tā meklēšanu nodarbojas Rubija Veksa, Oksfordas maģistre kognitīvajā psihoterapijā. Vienkāršāk sakot, apzinātības speciāliste. Savā grāmatā “Būt pašam” viņa raksta:

“Tu nevari apturēt viļņus, bet vari iemācīties sērfot”.

Apzinātība ir spēja pievērst uzmanību. Pamēģināsim: fokusējiet uz kaut ko savu uzmanību un pacentieties to noturēt. Iespējams, jums tas izdosies uz dažām sekundēm, taču pēc tam uzmanība aizspurgs citur kā naktstauriņš uz lampu.

Pievērsiet uzmanību

Šeit tad slēpjas galvenais noslēpums. Mums no bērnības māca “pievērsiet uzmanību”, bet nepaskaidro, kā to darīt. Un mēs darām tā, ka koncentrējamies uz ārējo tā vietā, lai koncentrētos uz iekšējo.  Tas nozīmē spert soli atpakaļ un pāriet paša domu vērotāja režīmā: skatīties uz tām, neanalizējot, nekomentējot vai vērtējot “labs/slikts”. Ar apzinātības palīdzību mūsu iekšējais vērotājs (tas ir – jūs) kļūst spēcīgāks, tas it kā apskata domāšanas procesus no augšas. Tas līdzinās tam stāvoklim, kad sapnī redzat sevi, vienlaikus apzinoties, ka jūs guļat. Var taču darīt visu, kas ienāk prātā, vai ne?

Notiek divas būtiskas lietas. Pirmkārt, nāk apjausma, ka jūs neesat jūsu domas. Jo kā tad jūs varētu tās vērot? Otrkārt, jūsu domas zaudē pār jums varu, jūs iegūstat daudzpusīgu pieeju spriedumiem, koncepcijām un vārdiem, kas šajā brīdī atrodas jūsu galvā. Un jūs tajos nenoslīkstat kā vētras gremdēts kuģis.

Fiziskā sajūta

Un tātad, ja pie horizonta parādās negatīvu domu vai stresa negaisa mākoņi, safokusējieties uz kādu no maņu orgāniem (dzirde, oža, redze, garša, tauste). Tiklīdz uzmanība tiek pievērsta fiziskajai sajūtai, visi apziņas uztraukumi automātiski kļūst par fona trokšņiem. Nav iespējams vienlaicīgi noturēt fokusu gan uz domām, gan uz sajūtām, jo cilvēka smadzenes fiziski nespēj vienlaicīgi darīt divas lietas un tām nākas izvēlēties. Koncentrēšanās uz sajūtām palīdz saglabāt dvēseles līdzsvaru laikā, kad jūsu domas auļo.

Tiklīdz jūs apzināti novirzāt fokusu uz citu, tā uzreiz nonākat šībrīža mirklī. Jūs nevarat klausīties rītdienu vai vakardienu, bet tikai “šodienu”. Un, ja jūs esat klātesoši šai mirklī, nekādas domas nav iespējamas, ir tikai sajūtas.

Smadzenes un plēsēji

Šī uzmanības koncentrēšanas iemaņa apzinātības praksē ir pati svarīgākā. Jūs būsiet pārsteigti, bet cilvēks nespēj to darīt automātiski. Mēs spējam uz kaut ko sakoncentrēties tikai uz 1 – 2 sekundēm.

Cilvēka smadzenes nav radītas ilgstošai vērošanai. Tās ir pielāgotas ātrai apkārtnes skenēšanai, meklējot potenciālos draudus. Alu cilvēku laiki ir sen pagājuši, bet smadzenes joprojām mūs cenšas sargāt no plēsējiem.

Spēja apzināti, pēc paša vēlēšanās pārvietot uzmanības fokusu ir līdzvērtīga kvalitatīvai, laimīgai un veselīgai dzīvei, tā kā tā nozīmē, ka cilvēks beidzot sāk kontrolēt šo lielisko un sarežģīto triljons šūnu sistēmu, nevis darboties tās ietekmē.

* Avots: monocler.ru;

* No krievu valodas tulkoja Anna Ikerta.

X