Cilvēki, kuri ir "sakļāvuši spārnus""

Amerikāņu ārsts Lourenss Le Šans (Lawrence LeShan) grāmatā "Vēzis - pagrieziena punkts dzīvē" ("Cancer As a Turning Point: A Handbook for People with Cancer, Their Families, and Health Professionals") izdara pārsteidzošus secinājumus par šīs slimības cēloņiem un ārstēšanu.

Onkoloģija nav nāvējoša slimība

Savā, pie mums vēl neiztulkotajā, grāmatā Le Šans izsaka domu, kas pirmajā acumirklī var šķist paradoksāla, kaut gan tas ir trīsdesmit gadus ilgas ārsta prakses rezultāts: ONKOLOĢIJA nav nāvējoša slimība. Vēl vairāk, šī slimība cilvēka dzīvē ir liktenīgs pavērsiens tajā nozīmē, ka cilvēkam parādās izdevība izdarīt to, par ko viņš vienmēr ir tikai sapņojis. Līdz ar to notiek izveseļošanās.

Le Šans ir pārliecināts, ka vēzis ir tiešā veidā saistīts ar cilvēka iekšējo stāvokli. Un ja cilvēks kādu iemeslu dēļ vairs neredz savai dzīvei jēgu, tad viņa organisma reakcija uz šādu dzīves noliegumu var būt vēzis.

Le Šans atzīmē, ka īpaši bieži vēzis mēdz būt cilvēkiem, kuriem bijusi ļoti aktīva dzīve, bet tad, kādu apstākļu dēļ, viņi ir "sakļāvuši spārnus". Tieši šie fakti pārliecinājuši ārstu par to, ka vēzis, tas ir pagrieziena punkts cilvēka dzīvē, kad ir jāizdara izvēle: nomirt vai mainīties, lai turpinātu iet pa citu ceļu. Ja cilvēkiem atjaunojas interese par dzīvi, tad vēzis, kā likums, pārstāj viņus traucēt.

Tieši ar tādām pašām pārdomām savās grāmatās dalās arī Bernijs Sigels (Bernie Siegel). Viņš atzīmē, ka lielākajā daļā gadījumu, pietiek tikai ieminēties par to, ka nāve ir tuvu, lai cilvēks atklātu sevī neiedomājamas spējas un burtiski mestos tās pielietot - vienkārši tādēļ, ka "laika vairs nebūs".

Cilvēki bieži saka: "Es neieredzu savu darbu", "Es nekad negribēju kļūt par inženieri", "Jurista profesija nav domāta man, es vienmēr esmu sapņojis kļūt par muzikantu", "Mana ģimenes dzīve mani nokauj", "Kaut kad pienāks mana zvaigžņu stunda". Kad viņi uzzina, ka ir neizdziedināmi slimi, daudzi saka: "Nepaies ne gads, kad jau būšu miris. Labāk darīšu to, kas mani iepriecina. Es uzlabošu savu ģimenes dzīvi. Es beidzot aizbraukšu uz Ēģipti un pieskaršos piramīdām, esmu taču par to sapņojis visu dzīvi. Es spēlēšu vijoli. Es uzrakstīšu grāmatu".

Paiet gads un viņi saka: "Ziniet, es nenomiru. Ārsts saka, ka mans audzējs ir izzudis. Dīvaini, kas ir noticis?" Patiesībā viņi nojauš, kas ir noticis: viņi nenomira, jo sāka dzīvot.

Tātad, ja jūs jūtat, ka dzīve nenes prieku, nekavējoties to mainiet, kaut vai tādēļ lai nesaslimtu. Sigels uzskata, ka tāda uzvedība ir obligāts ilgas un veselīgas dzīves priekšnoteikums. Tai pašā laikā viņš saprot, ka ne vienmēr ir iespējams kardināli mainīt dzīvi. Piemēram, cilvēkam var nebūt naudas, lai no ziemeļu pilsētiņas pārceltos dzīvot pie jūras. Taču Sigels piedāvā katram cilvēkam atrast savu personīgo veidu kā maksimāli sevi realizēt, un tādēļ, pirmkārt, ir jāiemācās mīlēt pasauli. Ir iespējams palikt patreizējā darba vietā, un vienlaicīgi būt laimīgam. Viss ir atkarīgs no iekšējās nostājas.

Mīlestība ir svarīga pati par sevi, mīlestība kā dzīvesveids, beznosacījuma mīlestība: mīlēt nozīmē dot, neko negaidot pretī. Un pēc kāda laika cilvēks jūt, ka nav neviena, kurš būtu laimīgāks par viņu pašu. Bernijs Sigels atzīmē: "Kad man saka: "Es mīlēju, bet nesagaidīju pretmīlu no sava mīļotā", es smejos un atbildu: "Ar to es domāju ko citu. Jūs skaitāt stundas, kuras esat atdevusi mīļotajam, un gaidiet, kad jums tās tiks atgrieztas. Taču tas ir absurds. Pārvēršot attiecības par smagu pienākumu, mēs uzkrājam aizvainojumu, kurš mūs pašus nogalina".

Cilvēkam, kuram ne viss dzīvē izdodas, kuru vajā slimības, likteņa pavērsieni būtu jāuztver kā norāde. Raugoties no tāda viedokļa, varbūt ir jārunā par "pareizām kļūdām", "laimīgām nesaskaņām"? Neveiksmes var sniegt mācību, tādēļ cilvēkam, kurš jūs sadusmojis, varat teikt: "Paldies par to, ka izmetāt mani no darba... nepiekritāt kļūt par manu sievu... atteicāt man amatu... Mana dzīve mainīja virzienu, un es atradu tai jēgu un laimi".

Jo labāk mēs sevi saprotam, jo mazāk tiesājam pasauli. Bernijs atzīmē, ka bērni nevienu netiesā un dzīvo tikai pēc sajūtām. Ja jūs bērnam palūgsiet uzzīmēt to, par ko viņš sapņo vai to, par ko viņš grib kļūt, viņš to tūlīt izdarīs. Bet ja piedāvāsiet to pašu pieaugušajam, viņš visticamāk atbildēs: "Labāk atliekam testu uz nedēļu, lai es vēlreiz varu kārtīgi apdomāt, ko vēlos no dzīves". Savos semināros Sigels klausītājiem bieži uzdod šo jautājumu: "Ja es tūlīt padarīšu katru no jums laimīgu, ko jūs darīsiet tālāk?" Vairums pieaugušo nezina, ko atbildēt. Mēs neesam pieraduši būt laimīgi, taču tieši tas ir patiesais iemesls, kādēļ esam piedzimuši. Laimīgs cilvēks vienmēr ir vesels.

Vēzis - tas ir pēdējais brīdinājums

Liels daudzums piemēru, kurus savā grāmatā min Le Šans, pierāda senu gudrību: nekad nav par vēlu visu sākt no sākuma. Taču dažās situācijās tikai vēzis var likt par to atcerēties. Vēzis - tas ir pēdējais brīdinājums, kas rosina cilvēku atcerēties par savu sūtību, atbrīvot savas vēlmes, un tad organisms pats atrod spēkus lai cīnītos, mobilizējot visus savus aizsargmehānismus. Prieks un pašrealizācijas brīvība - visspēcīgākās zāles.

Katram no mums ir sava dzīves melodija, motīvs, kas skan jau kopš dzimšanas. K.Jungs sacījis, ka nākotne neapzināti tiek radīta ilgi pirms tā pienāk. Taču dažreiz mēs apzināti slāpējam šo motīvu, kautrēdamies par to, ka tas ir pārāk vienkāršs, vai tieši otrādi, tā neparastās skaņas dēļ, un pieskaņojamies visiem pārējiem, apslāpējot savas vēlmes un iespējas. Taču jebkurš instruments salūzt, ja no tā ilgstoši mēģina izspiest tam neraksturīgas skaņas.

Kad ir konstatēts ļaundabīgs audzējs, slimniekam kļūst mazsvarīgi iemesli, kuru dēļ slimība radusies: nepareizs dzīvesveids vai tas, ka ilgus gadus viņš bija aizmirsis sevi ģimenei vai sabiedrībai. Vienīgais, kas tajā brīdī kļūst svarīgs, ir izdzīvošanas iespēja.

Taču Le Šans uzskata, ka vēzis uzstāda noteikumu: turpināt dzīvot ir iespējams tikai laimīgi.

Lūk viens piemērs no viņa prakses. Marijai bija labs darbs, daudz draugu, un visi apkārtējie uzskatīja, ka viņa savā dzīvē ir daudz sasniegusi. Un pēkšņi viņai atklāja vēzi. Jau pirmajā sarunā ar Le Šanu Marija noskaidroja, ka visu dzīvi viņai kremt divi apstākļi: tas, ka viņa nekad nav bijusi precējusies un tas, ka viņai nav bērnu, kuri viņai ļoti patika, un kolēģu reakcija uz šiem faktiem. Viņa zināja, ka kolēģi uzskata viņu par vecmeitu, un to ļoti pārdzīvoja.

Le Šans lūdza Mariju atcerēties vislaimīgāko laiku viņas dzīvē. Tie bija jaunības gadi, kad viņa strādāja par pasniedzēju skolā bērniem invalīdiem. Tad Le Šans piedāvāja Marijai iestāties pedagoģijas koledžā. Kļūt par studenti vairāk nekā četrdesmit gadu vecumā un vēl piedevām ar tik nopietnu diagnozi? Le Šans uzstāja un Marija piekrita. Mācības padevās viegli un laiks, ko viņa pavadīja jauniešu vidū, sniedza viņai prieku. Viņa pabeidza mācības kā eksterns un sāka strādāt par skolotāju, bet vēl pēc gada atvēra savu skolu bērniem invalīdiem. Marija bija laimīga, un ārsta palīdzība viņai vairs nebija vajadzīga: viņa aizmirsa, ka viņai kādreiz ir bijis vēzis.

Ļoti bieži cilvēki, kuriem ir vēzis, nezina, kāda ir viņu sūtība un kas viņiem varētu nest prieku. Tādos gadījumos Le Šans piedāvā atcerēties krievu tautas pasaku par zelta zivtiņu, kura bija gatava izpildīt jebkuru vēlēšanos. Taču ir jāpasteidzas - tūlīt viņa pakustinās astīti un prom būs. Padomājiet kas ir tas, ko jums visvairāk gribētos viņai palūgt?

Mēs varam iedomāties, ka esam tikko piedzimuši un mums priekšā vēl ir visa dzīve. Ar ko mēs gribētu nodarboties? Kur un kā dzīvot? Pamēģiniet atcerēties vislaimīgāko brīdi savā dzīvē. Kāds atskatoties teiks, ka nekad nav bijis laimīgs. Bet ir taču bijušas minūtes, stundas, mēneši, kad esat izjutuši patiesu prieku. Atcerieties, kas tieši bija tas, kas jums radīja šo prieku, un pacentieties radīt kaut ko līdzīgu savā dzīvē. Tādā veidā Le Šanam ir izdevies atgriezt dzīvē daudzus, no medicīnas viedokļa, bezcerīgus vēža slimniekus. Gadījies arī tā, ka audzējs izmēros nav samazinājies, taču ir pārstājis augt un daudzu gadu garumā slimniekam vairs nav traucējis.

http://fithacker.ru

* No krievu valodas tulkoja Kristīna Zacesta speciāli priekš www.garavasara.com 

* Korektore: Gunita Reinvalde