Dziedināšana ir mūsu pašu rokās

Tu nebiji vainīgs pie tā, kas ar tevi notika.

Tas nebija kaut kas, ko tu būtu lūdzis, un tas nebija kaut kas, ko tu būtu pelnījis.

Tas, kas ar tevi notika, nebija taisnīgi.

Tu biji tikai upuris uz kāda kara takas, nevainīgs blakusstāvētājs, kurš tika iznīcināts no tuvuma.

Mēs visi esam guvuši dzīves traumas, daži no mums milzīgu pāridarījumu dēļ, citi – neizdzīvotu sāpju un noklusētu emociju dēļ. Neatkarīgi no avota, mums visiem tiek iedalītas kārtis, un dažreiz tās nav pašas labākās.

Tomēr tas, ko mēs nedrīkstam aizmirst, ir, ka pat tad, ja tā nav mūsu vaina, dziedināšana vienmēr būs mūsu ziņā, un tā vietā, lai to uztvertu kā apgrūtinājumu, mēs varam iemācīties to uztvert kā retu dāvanu.

Dziedināšana ir mūsu atbildība, jo, ja tā nav, tad netaisnīgi apstākļi ​​pārtop par nedzīvotu dzīvi.

Dziedināšana ir mūsu atbildība, jo neizdzīvotas sāpes tiek nodotas visiem apkārtējiem, un mēs nevēlamies tam, ko kāds cits mums ir nodarījis, pārtapt par to, ko mēs nodarām tiem, kurus mīlam.

Dziedināšana ir mūsu atbildība, jo mums ir šī viena dzīve, šī vienīgā iespēja izdarīt kaut ko nozīmīgu.

Dziedināšana ir mūsu atbildība, jo, ja mēs vēlamies, lai mūsu dzīves būtu savādākas, sēdēšana un gaidīšana uz to, ka kāds cits tās tādas padarīs, patiesībā neko nemainīs. Tas mūs tikai padarīs atkarīgus un sarūgtinātus.

Dziedināšana ir mūsu atbildība, jo mums ir spēks sevi dziedināt, pat ja mums iepriekš ir ticis iegalvots, ka tā nav.

Dziedināšana ir mūsu atbildība, jo mums nav ērti, un diskomforts gandrīz vienmēr norāda uz to vietu dzīvē, kur mēs esam aicināti atdzimt un pārveidoties.

Dziedināšana ir mūsu atbildība, jo katrs lieliskais cilvēks, kuru tu dziļi apbrīno, ir sācies bez šķietamām iespējām būt veiksmīgam, un atklājis, ka viņa iekšējais spēks nav salīdzināms ar sliktāko no tā, ko dzīve spēj piedāvāt.

Dziedināšana ir mūsu atbildība, jo “dziedināšana” faktiski ir neatgriešanās pie tā, kā un kas mēs bijām iepriekš; tā ir kļūšana par kādu, kas mēs nekad neesam bijuši – kādu, kas ir stiprāks, gudrāks, labestīgāks.

Kad mēs dziedināmies, mēs sākam kļūt par tādiem cilvēkiem, par kādiem vienmēr esam gribējuši būt. Mēs spējam ne tikai pārstrādāt sāpes, mēs spējam ietekmēt reālas pārmaiņas mūsu dzīvē, mūsu ģimenēs un mūsu kopienās. Mēs spējam brīvāk īstenot savus sapņus. Mēs spējam rīkoties neatkarīgi no tā, ko dzīve mums piespēlē, jo mēs esam pašpietiekami un pārliecināti. Mēs vēlamies vairāk uzdrīkstēties, riskēt un sapņot par plašākiem horizontiem - tādiem, kādus mēs nekad necerējām sasniegt.

Lieta ir tāda, ka tad, kad kāds cits izdara kaut ko aplamu, un tas ietekmē mūs, mēs bieži vien neko nedarām un gaidām, kad viņi izkliedēs sāpes, it kā viņi varētu atnākt un atsaukt paveikto.

Mēs nespējam saprast, ka šajās sāpēs ir mūsu dzīves vissvarīgākās mācības, tā auglīgā augsne, no kuras mēs varam sākt veidot visu, ko mēs patiešām vēlamies.

Mums nav paredzēts iziet cauri dzīvei neskartiem.

Mums nav paredzēts nokļūt finiša taisnē bez rētām, tīriem un garlaicības māktiem.

Dzīve mūs visus sāpina dažādos veidos, taču tieši tas, kā mēs reaģējam, un kas mēs kļūstam, nosaka, vai trauma kļūst par traģēdiju, vai arī tas ir sākums stāstam par to, kā upuris kļuva par varoni.

* Autore: Brianna Viesta;

* No angļu valodas tulkoja Kristīna Zacesta.