Dziļākā mīlestības apņemšanās

Nesolisim sev kopīgu nākotni. Nākotne ir tik nezināma, un mēs esam tik plūstoši un noguruši no izlikšanās, ka zinām.

Mūsu domas un jūtas ir vienmēr mainīgas un nekontrolējamas līdzīgi kā mīlestības mežonīgais okeāns.

Mūsu vēlmes aug un mainās, katru brīdi mūsu sapņi dzimst un iet bojā.

Nesolisim sev noteiktu mīlestības formu. Formas vienmēr mainās un pāriet viena otrā, līdzīgi kā plūdmaiņas.

Mums nav nepieciešama drošība šeit un tagad. Mēs nemeklējam komfortu, bet Patiesību.

Veidosim dziļāku uzticēšanos, tādu ko nevar ne salauzt, ne pazaudēt.

Atdosimies klātbūtnei. Satiksimies šeit un tagad.

Būsim visā savā pilnībā. Atvērsimies zināšanām un ļausim iepazīt sevi.

Teiksim patiesību šodien, zinot, ka tā var mainīties rīt.

Būsim pazemīgi viens pret otru, kaut arī mūsu sirdis ir salauztas un trauslas.

Nekādu solījumu, nekādu garantiju.

Lai mīlētu, ir jābūt drosmīgam! Jā!

Jo mīlestība ir lauks, nevis forma. Atdosimies šim laukam, atcerēsimies par to katrā brīnišķīgajā brīdī, ko pavadām uz šīs Zemes.

Iespējams, ka pēc 10 gadiem mēs vēl joprojām būsim kopā. Varbūt mums būs bērni. Varbūt mēs dzīvosim kopā, bet varbūt – atsevišķi.

Iespējams, ka mēs nekad vairs viens otru neieraudzīsim. Šī var būt mūsu pēdējā diena kopā.

Ja esam godīgi, mēs patiešām nezinām, jo nezināt ir mūsu Mājas.

Mēs varam būt draugi, mīļākie, svešinieki vai ģimene vai varam savas attiecības nedefinēt, paliekot ārpus stāsta, jo mūsu mīlestību nav iespējams izteikt vārdos.

Šobrīd esot uz zināmā kraujas malas, uz līnijas, kas reiz atdalīja veselo saprātu no ārprāta un šaubas no noteiktības, mēs spēlējam, dejojam, dzeram tēju, pieskaramies viens otram, raudam, smejamies, satiekamies.

Ziedojot komfortu un paredzamību, mēs iegūstam ko pārsteidzošu – grandiozo sajūtu būt dzīvam. Vairs nekāda nejūtīguma pret mīlestības mistisko dabu un mūsu ķermeņu mistērijām.

Iespējams, mazliet negatavi un nedroši. Iespējams, nedaudz dezorientēti. Bet varbūt tā ir cena, kas jāmaksā par pilnīgu brīvību.

Iespējams, kāda sena mūsu daļa meklē mammu vai tēti – to Maģisko personu, kas mūs nekad nepametīs, vienmēr būs klāt, aizdzīs iekšienē sažņaugto vientulību. Mīlēsim arī to nobijušos daļu, būsim pazemīgi pret to, bet nebūsim tās kontrolē.

Viņi jautās:

Kā ar Tavu nākotni?

Kas notiks, ja Jums būs bērni?

Kā Jūs varat sevi definēt?

Kāpēc Jūs baidāties no saistībām?

Kāpēc Jūs bēgat no drošības? No komforta? No nākotnes?

Viņi teiks, ka esi traks, nesaproti mīlestību, esi pazudis vai arī esi patmīlīgs un nemīlošs. Tu smaidīsi un sapratīsi viņu bailes, kas reiz bija Tavējās, jo tagad Tu vairs nevari atteikties no sava ceļa.

Un nevienam nav jāiet Tev līdz. Jebkad.

Kaut kādā mirklī vienīgi Patiesība spēs pārliecināt. Dzīvojoša Patiesība, kas katru brīdi atjaunojas pati, atvērtas sirds mežonīgā Patiesība.

Kad Mīlestība un Patiesība ir Viens, kad saistības ir dziļi iesakņojušās elpā, mēs varam beidzot satikt viens otru bez aizvainojuma un eksplodēt vismelanholiskākajos saulrietos, pavadot tos visdziļākajā priekā.

Ejot vienam, kopā, vienam.

* Autors: Džefs Fosters (www.lifewithoutacentre.com)

* No angļu valodas tulkoja Agnese Grase speciāli priekš www.garavasara.com;

* Korektore: Liene Lāce