Ģenētiskā atmiņa

Ģenētiskā atmiņa (“seņču atmiņa”, “dzimtas atmiņa”) ir zinātniski pierādīta. Iepriekš tās bija tikai hipotēzes. Visnopietnāk pret to attiecās psihologi (hipnoterapeiti). Atsaucoties uz dzimtas atmiņu tika izskaidrots neizskaidrojamais: piemēram, pastāvīga stresa stāvokļi un panikas lēkmes pie labvēlīgiem dzīves apstākļiem (vecāki pārcietuši koncentrācijas nometni). Hipnozes laikā pacienti atklāja šokējošus sīkumus par piedzīvotajām šausmām, par ko viņi vienkārši nevarēja zināt.

Vēl 100 gadus atpakaļ, krievu fiziologs Ivans Pavlovs pieņēma, ka pēcnācēji manto savu senču pieredzi, kas saistīta ar stresu un sāpēm. Taču, līdz nesenam laikam šis pieņēmums netika apstiprināts eksperimenta veidā.

Pavērsiens notika tikai 2013. gadā. Pētījumu, kas pierādīja Pavlova pieņēmumu, veica amerikāņu zinātnieki Kerijs Reslers (Kerry Ressler) un Braiens Dias (Brian Dias) no Emori Universitātes medicīnas centra Atlantā (ASV). Viņi atklāja, ka traumējoši dati maina gēnu aktivitāti ķīmiskā veidā modificējot DNS. Pētījumi tika veikti ar pelēm, kurām no paaudzes paaudzē tika nodota atmiņa par smaržu. Raksts pirmo reizi tika publicēts zinātniskajā izdevumā Nature Neuroscience.

Pētījumu laikā tika noteikts, ka jaundzimušie grauzēji mantoja no saviem vecākiem gēnu, kas atbild par iedzimtiem refleksiem. Precīzāk, pēcnācēji var baidīties no konkrētām smaržām, ko nevar ciest viņu “vecāki”.

Zinātnieki pieradināja grauzēju tēviņu baidīties no ievas ziedu smaržas, kuras sastāvā ir viela – acetofenons. Pēc tam, sapārojot šos tēviņus ar mātītēm, radās pēcnācēji un tika ievērots, ka arī pelēni baidās no ievas ziedu smaržas. Turklāt, vecākiem netika dota iespēja apmācīt jauno paaudzi, kontaktēšanās iespēja starp paaudzēm tika liegta. Pie tam, reakcija uz “bīstamo” smaržu nezuda arī nākamajā paaudzē un arī tajos gadījumos, kad apaugļošana tika veikta mākslīgi.

Izrādās, traumatiskā informācija maina gēnu aktivitāti ķīmiskā veidā modificējot DNS. Speciālisti pierādīja, ka tā ir bioloģiska nevis sociāla informācijas nodošana, un tā notiek DNS metilācijas procesa laikā dzimumšūnās.

Šāda shēma ir raksturīga tikai “tēva” un “vectēva” atmiņai, bet ne “mātes”, jo spermatoģenēze notiek visas vīriešu dzīves laikā, bet sieviete piedzimst ar pilnu olšūnu komplektu, un kaut kā izmainīt šos gēnus vairs nav iespējams. Taču, jau izveidotajās olšūnās sieviete glabā dzimtas atmiņu no sava tēva, t.i. sava bērna vectēva. Šeit piebildīšu, interesanti, ka ebrejiem ir pieņemts ebreja īstumu noteikt tieši pamatojoties uz mātes līniju.

Līdz šo pētījumu publicēšanai tika uzrakstīts daudz grāmatu par dzimtas atmiņu. Lielākā daļa autoru – psihofiziologi un hipnoterapeiti. Kā pierādījumi tika minētas apbrīnojamas un neizskaidrojamas zīdaiņu prasmes (piemēram, peldētprasme). Tika spriests apmēram sekojoši:

Mūsdienās ir zināms, ka grūtniecības laikā auglis mātes dzemdē aptuveni 60% laika redz sapņus. No S.P.Rastorgujeva, grāmatas “Informācijas karš” autora, skatpunkta, tajā laikā tiek nodota  ģenētiskā atmiņa, un smadzenes to skatās un mācās. “Uz sākotnējo tukšumu mātes dzemdē, ko vēlāk lemts aizpildīt embrijam, tiek nodota ģenētiskā programma, kas satur jau nodzīvotās senču dzīves”.

Pateicoties zinātnēm, mūsdienās mums ir zināms, ka cilvēka aizmetnis mātes dzemdē nobriešanas procesa laikā izejot visu evolucionārās attīstības ciklu, – no vienšūnas organisma līdz cilvēka mazulim, - “īsumā atceras visu savu vēsturi, kā dzīvas būtnes attīstības vēsturi”. Tā rezultātā jaundzimušais glabā sevī ģenētisko atmiņu, ko ierakstījuši visi viņa vēsturiskie senči. Piemēram, jaundzimušais spēj pats turēties virs ūdens. Šī peldētprasme pēc mēneša izzūd. T.i. bērni piedzimst ar pilnu zināšanu arsenālu, kas cauri evolūcijas gadsimtiem saudzīgi glabājas ģenētiskajā atmiņā. Līdz 2. gadu vecumam bērnam saglabājas dzirdes, redzes un taustes ģenētiskā atmiņa. Diemžēl (vai par laimi), augot un mācoties, piekļuve ģenētiskajai atmiņai samazinās.

Kaut arī ģenētiskā atmiņa ir klātesoša mūsu psihē, apzinātas apceres stāvoklī tā parasti nav pieejama. Mūsu apziņa aktīvi pretojas šīs atmiņas izpausmēm, cenšoties norobežot psihi no “personības dalīšanās”. Taču ģenētiskā atmiņa var izpausties sapņa laikā vai izmainītas apziņas stāvoklī (hipnoze, transs, meditācija), kad apziņas kontrole ir atslābusi.

* Avots: www.cluber.com.ua;

* No krievu valodas tulkoja Krisīna Zacesta.

X