Lasītava

Skatīt pēc:
Datuma Popularitātes
W836_children-1822688_1280 Square81_10640_554866707896864_2057411988_n
Bērnu psiholoģija

Ja es neiejaucos cilvēku lietās, viņi rūpējas paši par sevi

Ja es neiejaucos cilvēku lietās, viņi rūpējas paši par sevi;
Ja es nekomandēju viņus, viņi rīkojas paši;
Ja es nelasu cilvēkiem sprediķus, viņi pilnveidojas paši;
Ja es neuzspiežu cilvēkiem savus uzskatus, viņi kļūst par tādiem, kādi viņi ir.

LAO DZI

 

Ja vien jūs zinātu, cik ļoti man ir apnicis cīnīties ar izglītojošiem reakcionāriem ... Nemitīgi pierādīt, ka skola, tās pašreizējā veidolā, rosina vienaldzību un naidu pret mācīšanos. Tā ir cīņa ar aizspriedumainiem mutantiem, kas noraizējušies par savu pārliecību un savas pagātnes saglabāšanu. Atdurties vēlreiz un vēlreiz pret nedzirdīgiem apgalvojumiem, bet “mums taču tā mācija un mums nebija nekādu problēmu”…

Tāpēc šoreiz es jums pastāstīšu pārsteidzošu stāstu par vienu zēnu. Zēnu, kurš 10 gadu vecumā, nemācēja ne lasīt, ne rakstīt, vien ar lielām grūtībām burtoja zilbes. Manā praksē šis ir gadījums, kas visskarbāk un visprecīzāk atspēko klasiskās izglītības sistēmas ideju.

Tātad: viņš atnāca pie mums uz trešo klasi. Nepadomājiet neko sliktu – zēna ģimene ir burvīga. Bet tā nu dzīvē gadījās, ka līdz trešajai klasei, zēns it nemaz nemācījās. Un ne tikai nemācījās, bet nemaz uz skolu negāja. Viņš nebija arī mājmācībā – vienkārši brīvi auga, komunicējot par visu iespējamo ar sev apkārt esošajiem cilvēkiem. Astoņu gadu vecumā viņš pats nedaudz apguva lasītprasmi, taču ne rakstīšanu. Tai pašā laikā, viņu nekādi nevarēja nosaukt par neattīstītu: viņš bija ļoti interesants un patstāvīgs savos vērtējumos, izcils sarunu biedrs ar smalku novērotāja dabu.

Kad vienā jaukā dienā, viņš pajautāja (gluži kā pasakā par Buratino): “Visi bērni taču iet skolā, kapēc tad es nē?” Un tā kā zēna vecāki bija ļoti atsaucīgi cilvēki, nedaudz padomājot, viņi atveda puisīti uz skolu.

Jāsaka, ka sākotnēji zēna skolotāji bija neizpratē. Spriediet paši: trešā klase, bet viņš knapi spēja izburtot vārdus un joprojām mocījās rakstībā ar drukātiem burtiem, nemitīgi jaucot burtu secību. Atzīšos, mēs sevi uzskatām par ļoti elastīgiem, “advancētiem” un gataviem uz jebkādiem eksperimentiem, un arī praksē bijām jau iepriekš saskārušies ar visdažādākajiem gadījumiem, taču kaut ko tādu, ka cilvēks savos 10 gados nebija ne drusku iepazinis pirmās klases vielu, vēl nebijām pieredzējuši. Taču situācija bija tāda, kāda tā bija, un mēs izlēmām: eksperiments ir eksperiments! Nekāda spēka pielietojuma! Lai viņš iet pa savam, savā tempā, tieši tā kā viņam pašam šķiet vispareizāk. Un tad jau – kā sanāks!

Tā mēs arī izdarījām: tik vien kā centāmies netraucēt. Turklāt, tas ne pavisam nebija viegli: lielākā daļa no mums gribēja pēc iespējas ātrāk padarīt zēnu “normālu”, jo mūs visus taču ļoti labi iemācīja, ko nozīmē “zināšanas atbilstoši savam vecumam”.  Tādēļ visu laiku nācās sevi apstādināt un… dziļi ieelpot, atgādinot viens otram, ka ja cilvēkam skolā ir patīkami un interesanti, ja viņam IR dēļ kā uz šejieni nākt, un ja mēs vienkārši godīgi, ar prieku darīsim savu darbu, viss, ko mēs sagaidām, noteikti piepildīsies. Un tik tiešām: viss kaut kā notika pats no sevis. Lieta tāda, ka šis zēns tik ļoti sajūsminājās, pat par visniecīgāko jauniegūto prasmi vai zināšanām, ka arī skolotāji (īpaši viņa galvenā skolotāja – mūsu valodā “pasniedzēja”) neapzināti inficējās ar šo sajūsmu.

Mēs visi tikām pārsteigti jau pēc pāris dienām, kad pamanījām, cik aktīvi viņš iesaistās visās notiekošajās situācijās kopā ar saviem klasesbiedriem. Jo tālāk – jo vairāk. Es, protams, ļoti labi zinu, kas ir motivācija. Un - jā, es uzskatu, ka tas ir viens no svarīgākajiem attīstības faktoriem. Bet ko tādu nebiju gaidījis ne es, ne mani kolēģi: mēs pēkšņi sapratām, ka mēneša laikā viņš ir iemācījies brīvi rakstīt.

Un par nākamajiem notikumiem, tur nav ko runāt. Pusgada laikā viņš sasniedza savu vienaudžu līmeni teorētiskajās un prakstiskajās zināšanās. Piedevām, lasot zēna sacerējumus, līdz pat šodienai, neviens pieredzējis pasniedzējs (es galvoju!) neiedomāsies, ka sacerējuma autors ir apguvis rakstīšanas prasmi tikai trīs gadus iepriekš. Tas pats attiecas arī uz pārējiem "skolas" lauciņiem.

Vai jūs saprotat, ko tas viss nozīmē? Es jums palīdzēšu. Tas nozīmē, ka viss ir meli. Gan par agrīno attīstību, gan par nepieciešamību lasīt jau piecos gados (pastāv variants arī par četriem gadiem), gan arī par to, ka neiedvešot (ak, šis prātīgais darbības vārds!) mīlestību pret zināšanām jau no agras bērnības, nekas prātīgs neizaugs. Es atkārtoju: meli. Un nevis daļēji, bet pilnīgi - viss!

Ja cilvēks saprot, ko viņš grib, ja viņš var, kaut vai intuitīvi, izteikties, kāpēc viņam to vajag, ja viņš ir mierīgs un laimīgs, tad tālāk viss notiks gandrīz pats no sevi. Mums atliek vien netraucēt. Un palīdzēt, piedāvājot ērtu veidu, nodrošinot mācīšanās iespējas, atceroties, ka izvēlei vienmēr jāpaliek paša cilvēka ziņā. Te izpaušas skolotāja arods: izveidot plašu un atvērtu izglītības sistēmu, lai mācību process ikvienam būtu iespējams.

Vai tad var būt kaut kas skaistāks par pašizaugsmi un jauniegūtām zināšanām? Atļausim taču mūsu bērniem mācīties un attīstīties! Mums tāpat nevienu neizdosies aiz ausīm aizvilkt uz izglītības laimes salu. Toties izkropļot, tas ir, uz mūžu asociēt mācības ar rūgtumu, pakļaušanos, pazemojumu – tas gan ir iespējams!  "Mācīties ir interesanti" – tā nav klišeja. Galu galā mēs mācāmies visu laiku: mēs skatāmies filmas, runājam, lasām grāmatas, pat "dirnam iekš Facebook". Tā visa ir mācīšanās, jo apgūstam jaunas lietas, attīstāmies, maināmies. Kāpēc tad viss, kas attiecas uz skolas izglītību, lielākajai daļai cilvēku izraisa tādu pretestību?

Diemžēl, viss ir diezgan vienkārši. Redziet, mūsdienu skolas balstās uz to, ka cilvēkam pašam nav vēlēšanās attīstīties, un, ja viņš netiks piespiests, viņš paliks neizglītots. Turklāt cilvēks ir jau gandrīz atklāti atzīts par mājlopu, kuram ir nepieciešama dresūra, cenšoties panākt pieņemto standartu, jo viņš pats nespēj saprast, kas viņam ir labi un kas slikti. Šie idiotiskie un nežēlīgie principi ir pretrunā ar cilvēka dabu, un tieši tādēļ izraisa tik spēcīgu pretestību. Mums nav noslieces konkurēt ar sev līdzīgiem, bet gan mijiedarboties dažādos veidos. Mums nav  iedzimts gadarījums par novērtējumu, ko mums sniedz citi, bet gan tikai prieks par atgriezenisko saikni. Mums nav vajadzības pakļauties stiprākā gribai un bez nosacījumiem pieņemt viņa spriedumus, tostarp nepārbaudītos - "mācies, tas Tev noderēs." Gluži pretēji - cilvēka daba - tās ir šaubas, pārdomas, vēlme analizēt, tiesības uzdot jautājumus, no kuriem galvenais - "kāpēc es to daru?". Tātad: viss mainās, ja skola tiek veidota pēc cilvēka dabas, nevis pret to!

Iemesls doties uz skolu, parādās tikai tad, kad skola kļūst par indivīdu kopumu - vietu, kur ikviens labprātīgi var nodarboties ar visinteresantākajām lietām pasaulē - iepazīt sevi un pasauli ap mums. Viss pārējais vien zemiski meli.

Es jau zinu, tagad noteikti sāksies, "šis ir īpašs gadījums, zēns izrādījās ļoti spējīgs, viņam trāpījās laba skolotāja, bet lūk manējais - nevēlas mācīties ... tikai ar nūjas palīdzību" ... Tad lūk, šajā - “ar nūjas palīdzību” viss arī atklājas! Jā, tā ir taisnība: tiešām zēns trāpījās spējīgs (tāpat kā lielākā daļa zēnu un meiteņu, kamēr tie netiek "apslāpēti"), un viņa brīnišķīgā skolotāja (neskatoties uz to, ka es patiešām domāju, ka zēna skolotāja ir lieliska un paveica brīnišķigu darbu, jāsaprot, ka pasaulē un Krievijā tā nav vienīgā skolotāja, kurai skola joprojām šķiet interesanta un patiesi svarīga vieta). Bet galvenais, ticiet man, ir fakts, ka cilvēki paši izvēlas savu ceļu, jo mēs bijām mierīgi, pārliecināti un mums, visiem dalībniekiem, šajā procesā bija sasodīti interesanti.

Un šīs sarunas - par "īpašo gadījumu" –  ir nepieciešamas tikai, lai turpinātu atrunāties: jo uz mums tas noteikti neattiecas. Bet, ja tomēr attiecas – tad kā dzīvot tālāk ar saviem bērniem? Jo sanāk, ka mēs viņus esam nodevuši, un turpinām to darīt katru mīļu dienu, piespiežot (jā, jā, tieši piespiežot) nodarboties ar kaut kādām pilnīgām muļķībām, kuras pieaugušo pasaule, nevēloties apstāties un aizdomāties, turpina sludināt kā dzīves svarīgākās zināšanas. Tātad draugi, nē, tas nav īpašs gadījums, gluži otrādi, tas ir viens no ļoti, ļoti daudziem gadījumiem. Tikai šis ir viens no visspilgtākajiem.  Vēl jo vairāk, šāda pieeja – nemocīt cilvēkus, bet palīdzēt viņiem, piedāvājot izvēles iespēju – manā atmiņā ne reizi nav pievīlusi.

Cik gadījumi jums ir nepieciešami, lai tie vairs nebūtu “īpašie gadījumi”? 100? 100 000? Patiesībā, jau sen pāris  miljoni ir pārgājuši. Un jūsu bērns, visdrīzāk, ir viņu vidū.


* Autors: Dima Zicers, snob.ru;
* No krievu valodas tulkoja Anna Sundukova.

==========================================================================

Draugi! Kā jūs esat ievērojuši, labi raksti latviešu valodā ir retums. Mēs gribētu priecēt ar tādiem vairāk, bet tam vajadzīga jūsu palīdzība. Meklējam atbildīgus palīgus, kuriem nelielu interesantu rakstu tulkošana no angļu un krievu vālodas sagādās prieku. Rakstiet mums uz info@garavasara.com. Peace and Love! GV team

==========================================================================
 

** Dārgais lasītāj!
Priecājamies, ka Tu baudi un dalies ar mūsu portāla lasītavas rakstiem.
Vēlamies vien atgādināt - zināšām bez prakses nav nekādas vērtības!
Apmeklē mūsu portāla notikumu Kalendāru , atrod sev piemērotāko un sāc praktizēt!

Library_page_girl-447701_1280
Bērni & vecāki

Separācija no vecākiem

Separācija nav vienpusējs process, bet bieži vien mēs daudz runājam par vecākiem kuri nav gatavi, nespēj, kuri tur un nelaiž vaļā. Par ma...

2122
7. augustā, 2018
Library_page_children-1822688_1280
Bērnu psiholoģija

Ja es neiejaucos cilvēku lietās, viņi rūpējas paši par sevi

Ja es neiejaucos cilvēku lietās, viņi rūpējas paši par sevi;Ja es nekomandēju viņus, viņi rīkojas paši;Ja es nelasu cilvēkiem sprediķus, ...

970
21. jūlijā, 2018
Library_page_street-2168790_1280
Bērnu psiholoģija

Likumi pusaudžu vecākiem

Likums numur viens Attīstiet pats sevi. Ja līdz šim jums nebija savas apzināšanās prakses, tad ir īstais laiks to ieviest. Atrodiet to, ...

1343
1. jūlijā, 2018
Library_page_children-1879907_1280
Bērnu psiholoģija

Vecākiem: par pieņemtās “normas” kaitējumu bērnu harmoniskai attīstībai

Fragments no Dimas Zicera jaunās grāmatas “Bieži mēs pat neaizdomājamies par vienu vai otru tēmu, kamēr mūsu dzīvē nerodas kāda konkrēta...

1914
15. martā, 2018
Library_page_children-1822471_1920
Bērnu psiholoģija

Kāpēc līdzsvars ir nereāls un ierobežojošs mērķis?

Vienā nedēļas nogalē mani bērni spēlējās ar Lego aptuveni 12 stundas. Pilnīgi nopietni. Viņi pārtrauca, lai paēstu un tad turpināja. Tā...

2012
22. janvārī, 2018
Library_page_8bfc1e247311445fb5af003a630b20a1
Bērnu psiholoģija

Kā domā bērni

Es neesmu psihologs, un zemāk uzrakstītais ir vienkārši mana vīzija. Tā nav teorija, es nevaru to aizstāvēt, un neko par to neesmu lasīju...

6642
17. janvārī, 2017
Library_page_7e829c1d8d0fa645a59cb5dfce0b61c8
Bērnu psiholoģija

Zēnu asaras

Bērnībā mēs ar visiem spēkiem centāmies atbilst apzīmējumam „īsts vecis”. Mēs lamājamies visrupjākajā veidā, apspriedām, ignorējot iekšē...

5233
11. oktobrī, 2016
Library_page_5184
Bērnu psiholoģija

Lielā skolas krīze

Šajā rakstā dots praktiski pilns teksts no amerikāņu pedagoga Džona Teilora Gato uzstāšanās, kurš ir ierindas pasniedzējs visparastākajā ...

13483
30. augustā, 2016
Library_page_13090379_10206229079707428_1733528112_n
Bērnu psiholoģija

Brīvība no audzināšanas

Pedagogs Dima Zicers lasīja lekciju par problēmām saziņā ar bērnu, kura pārvērtās dzīvīgā diskusijā ar vecākiem par to, kas notiktu, ja b...

10649
25. aprīlī, 2016
Library_page_fotolia_60516392_subscription_monthly_m_75575282525680220
Bērnu psiholoģija

Attiecības ar bērnu kā garīgā prakse

Agrīnās bērnības iespaidi un uzvedības modeļi atstāj nospiedumus uz visu mūsu dzīvi. Arī uz to, vai mums ir viegli meditēt, vai viegli se...

4789
3. februārī, 2016
Library_page_img_1590
Bērnu psiholoģija

Mūsu nākotne ir jāmaina agrā bērnībā

Bērnības nozīmīgums cilvēka dzīvē tiek novērtēts par zemu, iespējams, tāpēc, ka mūsu apziņā nav acīmredzama saite starp pieauguša cilvēka...

6346
22. oktobrī, 2015
Library_page_0_c1e54_97c636_xxl
Bērnu psiholoģija

Kā mēs programmējam bērnus

Četrdesmitgadīga sieviete man pastāstīja, kā reiz bērnībā viņas stingrā mamma to uzposusi jaunā kleitā un, pirms sūtīt laukā pastaigāties...

55573
14. aprīlī, 2015
1
Library_page_original-4
Bērnu psiholoģija

Uzmanīga audzināšana: 12 Džona Kabata-Zinna padomi

Agrīnās bērnības iespaidi un uzvedības modeļi atstāj nospiedumus uz visu mūsu dzīvi. Arī uz to, vai mums ir viegli meditēt, vai viegli se...

4809
18. oktobrī, 2014
Library_page_psichologia-beremennosti-i-rodov-foto2
Prāts & psiholoģija

Mana dzimšana: vai iespējams pārrakstīt vēsturi?

Tas, kā noritējusi attīstība mātes klēpī, ietekmē to, cik lielā mērā cilvēks pieņem sevi tādu, kāds viņš ir, un izjūt sevi kā harmonisku per

2679
30. decembrī, 2016