Japāņu KINCUGI māksla jeb kā iemācīties novērtēt savas rētas un trūkumus

Tieši tāpat kā mīļotās tasītes un krūzītes arī cilvēki reizēm mēdz “ieplaisāt”. Pēc tam paliek rētas. Mēs pat varam “saplīst”. Un paliek pāri tikai lauskas...

Protams, kad tā notiek, mēs nevaram sevi “izmest”, un mums tas arī nav jādara. Tieši pretēji, ir iespējams iemācīties priecāties par šīm plaisiņām, pārvēršot savas rētas tādā mākslā, kā kincugi – kas ir sena japāņu tradīcija keramikas izstrādājumu atjaunošanā, kā rezultātā trauki kļūst vēl skaistāki nekā iepriekš.

Kincugi jeb “lāpīšana ar zeltu” – ir noturības fiziskā izpausme.

Kincugi mākslas filozofiskajā pamatā ir tas, ka ieplīsušus keramikas traukus nevis izmet, bet restaurē, tos salīmējot ar no lakas koka iegūtu līmi, kurā iemaisīts pulverveida zelts, sudrabs vai platīns.

Turklāt plaisas nevis maskē, bet gan pat speciāli izceļ, tādējādi keramikas izstrādājumam piešķirot patiesu unikalitāti.

Meistari bojātajām vietām pievērš īpašu uzmanību, jo uzskata, ka tās ir saistītas ar priekšmeta vēsturi, kura nav pelnījusi aizmiršanu.

Kincugi prakse izceļ trūkumu un nepilnību skaistumu un lietderību, tādā veidā problēmu pārvēršot par ieguvumu.

Lāpīšana ar zeltu

Mākslas vēsturnieki stāsta, ka kincugi, ja tā var teikt, radās nejauši. XV gadsimtā japāņu sjoguns Asikaga Jesimasa sasita savu mīļoto tējas tasīti. Viņš to nekavējoties nosūtīja  restaurēt uz Ķīnu. Liels bija viņa izbrīns, kad viņš saņēma savu salīmēto tasīti atpakaļ. Metāla skavas bija pārāk rupjas un izskatījās ārkārtīgi nepievilcīgi, tāpēc meistari izgudroja citu risinājumu – viņi plaisas starp lauskām aizpildīja ar zelta lakas palīdzību, kas tasīti pārvērta īstā mākslas darbā. Tasīte atkal priecēja sjogunu, turklāt pat vēl vairāk, nekā iepriekš, bet mākslā radās jauns veids – kincugi.

Kincugi ideja nav nemaz tik jauna. Tajā izmantoto līmi gatavo no lakas koka (urusi) sulas, bet šos kokus Āzijā audzēja jau pirms 5000 gadu un izmantoja ieroču izgatavošanā. Bet pati kincugi koncepcija nostiprinājās Japānā, kur to nosauca par “vabi-sabi filosofiju” – par nenoturīgā, nepilnīgā vai nepabeigtā skaistumu. Tādā veidā tika veicināta nepilnību un trūkumu pieņemšana.

XVI gadsimtā japāņu tējas ceremonijas meistari sacēlās pret greznību un pompozitāti, to aizvietojot ar vienkāršām lietām, uz kurām redzamas laika un vēstures pēdas. Modē nāca raupjas virsmas, asimetrija. Tējas ceremonijā izmantoja priekšmetus, kuriem bija savi trūkumi, bet vienlaicīgi arī – vēsture.

 “Visas šīs nepilnības bija novecošanas vai kādu nejaušu notikumu rezultāts... Taču bieži vien tējas ceremoniju meistari paši radīja šos efektus, piemēram, nodauzot vāzei vienu osu”, skaidro filosofs Juriko Saito, Rojailendas Dizaina Skolas filosofijas profesors.

“Lāpīšana ar zeltu” jeb zelta šuves māksla eksistē arī japāņu koncepcijā, sauktā “mottainai”, kas nozīmē – neizšķērdīgs, taupīgs dzīves veids. Citiem vārdiem – pārmaiņu pieņemšana.

Kincugi iekļaujas arī dzen-budisma filosofijā, tā kā tā ir par priekšmetu un mūsu realitātes saistību, par vēsturi katrā no tiem. Sjoguns Asikaga Jesimasa varēja savas tasītes vietā viegli paņemt citu, bet nevēlējās to zaudēt. Meistari restaurēja tasīti tā, ka tā pat kļuva labāka par iepriekšējo, tādējādi izrādot cieņu laikam un vēsturei, un parādīja, ka to cirstās rētas nebūt nav jāmaskē un jāslēpj, bet tieši otrādi, tās jāizceļ un tām jāpievērš īpaša uzmanība.

Brīnišķā nekārtība

Iespējams, ka jūs no citiem cilvēkiem sagaidāt, ka viņi būs nevainojami un pilnīgi. Patiesībā mēs augstāk vērtējam to, ka cilvēki neslēpj savas vājās vietas, vecās rētas un muļķīgās kļūdas. Tas ir kā pierādījums tam, ka mēs visi esam nepilnīgi, mēs visi augam un pilnveidojamies, pārdzīvojam kritienus un sitienus pa mūsu ego, bet turpinām dzīvot, lai izstāstītu savu Stāstu. Tas veicina uzticēšanos un atvērtību, palīdz mums viens otram piedot.

Tomēr, lai arī mēs jūtamies atviegloti, kad kāds neslēpj savus trūkumus un kritienus, paši atvērties baidāmies. Un tas ir ļoti slikti. Psihologi to sauc par “brīnišķo nekārtības efektu”. Mēs redzam, ka citi savā lietā ir sirsnīgi un atklāti, bet ir daudz grūtāk pašiem pieņemt savas personīgās neveiksmes.

Saskaņā ar Manheimas universitātes Vācijā psihologu pētījumiem, kas tika publicēti “Journal of Personality and Social Psychology”, šī tendence parādās tādēļ, jo citu cilvēku pieredzi un pārdzīvojumus mēs uztveram samērā abstrakti, kamēr savējos – ļoti konkrēti. Mēs jūtam to, kas ar mums notiek, gan intuitīvi, gan fiziski. Savukārt to, kas notiek ar citiem, mēs redzam kā sava veida pamācošu gadījumu, jo sāpes par neveiksmēm nav mūsējās, un šis atstatums palīdz ieraudzīt perspektīvu.

Teorētiski mēs visi saprotam, ka cilvēkiem mēdz būt neveiksmes un kritieni, taču, kad tas notiek ar mums pašiem, jūtamies patiešām slikti.

Pētnieki veica septiņu testu sēriju, kas parādīja šo starpību ievainojamības un trūkumu uztverē atkarībā no tā, vai tie ir pašu, vai sveši. Tas pats attiecas uz pieļauto kļūdu un dažāda veida “miesas nepilnību” uztveri.

“Ievainojamība ir jūsu vīrišķība un mans trūkums” – tā par šo parādību secināja Hjūstonas universitātes pētniece Brene Brauna. Savā grāmatā “Nepilnību dāvanas” viņa raksta par tā, ko mēs saucam par nepilnībām, pārveidojošo spēku. Kā kincugi meistari sjeguna tasītes nepilnības pārklāja ar zeltu un pārvērta īstā māksla darbā, tā Brauna uzskata, ka nepilnības un neveiksmes ir likteņa dāvana, kuras nevis jāslēpj, bet ar kurām jāstrādā.

Neikdienišķā ikdiena

Ir absurdi kaunēties par savām kļūdām un neveiksmēm. Jo tās, galu galā, notiek ikkatra cilvēka dzīvē, un mūsu pieredze nav velta. It viss, ko jūs darāt, vai tas ir labi, vai slikti, vai pat muļķīgi, kalpo par mācību stundu, protams, ja vien jūs neplānojat atkārtot savas kļūdas. Patiesībā kļūdas var kļūt par mūsu vissvarīgāko un vērtīgāko pieredzi.

Viss var ieplaisāt un sagrūt. Tā ir dzīve. Bet, ja jūs esat patiesi gudri, tad izmantojiet katru plaisiņu, lai sevi izlabotu, lai kļūtu labāks un ietu tālāk. Tajā ir jēga. Tā ir japāņu “mottainai” koncepcija – neizšķērdīgs dzīves veids.

Laika plūdums uz mums visiem atstāj savus nospiedumus, un tas ir viens no pierādījumiem tam, ka mēs dzīvojam. Tieši tāpēc mums ir jālepojas, nevis jākaunas. Nav jācenšas izskatīties jaunākam un pievilcīgākam it kā mēs gatavotos kļūt par Instagram zvaigzni.

Sirmums matos, ādas krunciņas, liekie kilogrami, kas liecina par to, kam jums nav svešs prieks par garšīgu ēdienu – to visu nevajag slēpt, aizkrāsot, nostiept. Tas viss liecina par nodzīvoto dzīvi, par to, ka mēs cīnījāmies un centāmies, un visu pārvarējām, bet daži filosofi to vispār uzskata par mūsu dzīves jēgu.

“Mūsu estētiskie priekšstati par pilnīgo un nepilnīgo neapšaubāmi ietekmē mūsu dzīves kvalitāti”, rakstīja filosofs Saito.

Ja mēs no visiem un visa gaidām pilnību, mēs ne tikai nepamanām skaistumu mums apkārt, bet paši radām nežēlīgu pasauli, kurā cilvēku labās īpašības un darbi paliek neievēroti, ja tie nav ideāli. Mūsu standarti vienkārši ir tik nereāli, ka jau kļūst slimi.

Kuncugi filosofija piedāvā neslēpt trūkumus, dzenoties pēc neeksistējošas pilnības, bet gan tā vietā izcelt tā, kas mums ir, skaistumu un dziļumu.

Mums pilnībā pietiek ar to pieredzi, kas mums jau ir, lai ar visu tiktu galā. Protams, laiku pa laikam jūs kļūdīsieties un piedzīvosiet neveiksmes. Tas ir normāli, to sauc par dzīvi. Un tad jums būs nepieciešama “restaurācija”. Un tas ir brīnišķīgi!

Mūsu realitāte, viss, kas mums ir – pats brīnišķīgais un piemērotākais materiāls uz zemes, no kā sastāv dzīve. Tas ir bez maksas un pieejams katram. Izmantojiet to, iekļaujot arī savas nepilnības, trūkumus un plaisas, lai radītu savas dzīves skaistumu.

Galu galā, mūsu rētas ir tas, kas veido mūsu raksturu.

* Avots: qz.com;

* No krievu valodas tulkoja Anna Ikerta.