Kas patīk un kas nepatīk mūsu smadzenēm?

Kas patīk?

1. Konkrēts mērķis. Tiklīdz Jūs noformulējat sev konkrētu mērķi, uzdevumu – tā tūlīt sākas brīnumi. Atradīsies  līdzekļi, iespējas un laiks tā sasniegšanai.

Un ja Jūs, nospraužot galveno mērķi, spēsiet to saskaldīt sastāvdaļās un mierīgi, pakāpeniski, pastāvīgi, soli pa solim tās pildīsiet – neviena problēma jums nestāsies ceļā.

2. Pozitīvas emocijas. Emocijas – tās ir īslaicīgas, subjektīvas cilvēka reakcijas uz apkārtējo pasauli (prieks, naids, kauns utt.). Jūtas – pastāvīga, emocionāla attieksme pret citiem cilvēkiem, parādībām. Jūtas ir saistītas ar apziņu un tās var attīstīties un pilnveidoties.

Emocijas mēdz būt rosinošas – dzīvesdarbību paaugstinošas un nospiedošas  - tādas, kas apspiež dzīvības procesus. Pozitīvas emocijas mudina cilvēku uz darbību.

Tās rodas pie labsajūtas. Sāciet meklēt vienkāršus dzīves priekus – un smadzenēs sāksies stimulācija – organismā izdalīsies liela deva endorfīnu, labsajūtas hormonu, līdz ar to labsajūta.

Un tas nozīmē – pozitīvas emocijas, kas rosina un paaugstina jūsu vitalitāti, ļauj mierīgi norisināties domāšanas procesiem, rada labu garastāvokli un pozitīvu attieksmi pret pasauli.

Cilvēkam ir raksturīgi meklēt prieku – tas ir nenosauktais pašsaglabāšanās instinkts. 

3. Kustība un svaigs gaiss. Svaigā gaisā asinis aktīvāk piesātinās ar skābekli, ātrāk nogādā skābekli un barību smadzeņu šūnām, pastiprinās oksidēšanās procesi, vielmaiņa, atbrīvojas mums nepieciešamā enerģija, veidojas jauni bioķīmiskie savienojumi. Smadzenes liek mums kustēties, lai saglabātu sevi un mūs, protams. Lai sniegtu baudu domāt, radīt, risināt sarežģītus uzdevumus, glabāt atmiņas.

Ja nav svaiga gaisa apmaiņas, asinis ieskābst – smadzenes “saskābst”.

4. Vienkāršs ēdiens mērenās devās. Vienkāršu ēdienu ir vieglāk dabūt, pagatavot, un pārstrādāt. Smadzenes Tev saka (ja tu gribēsi to sadzirdēt): draugs, 50% no visas organismam saņemtās enerģijas tiek tērētas redzei, 40% gremošanai un pārtikas toksīnu dezinfekcijai, un tikai 10% atliek kustībai, prāta un nervu sistēmas darbībai, cīņai ar miljardiem mikrobu. Ja visu laiku rīsim, kad sāksim domāt?!

Noderīgi ir ēst zupas – tās uzlabo gremošanu, vielmaiņu, ātrāk piepilda kuņģi, kas dod sāta sajūtu pie mazāka pārtikas apjoma.

5. Miegs, atpūta. Smadzenēm, kā arī visam organismam ir nepieciešama atpūta. Pie fiziskas slodzes atpūta ir prāta nodarbes, pie inetelektuālas – fiziski vingrinājumi, pie morāla noguruma – vietas maiņa. 

Pilnvērtīga atpūta – miegs. Miegs – pats noslēpumainākas cilvēka stāvoklis, bez miega cilvēks nevar dzīvot, kaut gan miegu dēvē par “mazo nāvi”.

Miegā visa apziņa atslēdzas, bet cilvēks turpina domāt, viņa domāšana mainās un tiek pakļauta citiem likumiem. Tas saistīts ar to, ka miegā priekšplānā iznāk zemapziņa.

Smadzenes analizē pagājušās dienas notikumus, pa jaunam tos strukturizē un izstrādā visticamāko rezultātu.  Šis rezultāts, iespējams, sen jau bija prognozēts, bet apziņa to nepieņēma, tas tika iespiests zemapziņā un miegā no turienes paņemts.

6. Pierašana. Smadzenes nevar zibenīgi pielāgoties strauji izmainītiem, svešiem apstākļiem: jauni dzīves nosacījumi, jauns darbs, mācības, dzīvesvieta, kompānija, pārtika, jauni cilvēki. Jebkuru darbību uzsāciet pakāpeniski, mierīgi, pierodot pie tās. Katru dienu, darot maksimāli iespējamo, panāciet neiespējamo. Ieradums mācīties, strādāt izstrādājas pakāpeniski un nepārtraukti. Pēkšņas izpratnes un iedvesmas priekšnoteikums vienmēr ir zināšanas, un varbūt, ne vienmēr pilnīgi apzinātas.

7. Brīvība. Lai arī, pašsaglabāšanās instinktu un sociālo noteikumu ierobežojumi, pirmkārt, ir noderīgi mums pašiem. Brīvība – tā ir neatkarība no bailēm un stereotipiem. Protams, stereotipi, beznosacījumu un nosacījumu refleksu veidā, mums ir vajadzīgi – mēs, apdedzinoties, nebāzīsim otrreiz roku ugunī – sāpīgi!

Bet ja apstākļi pieprasīs, parādīt savu necieņu pret sāpēm un nāvi – sadedzināt savu labo roku, kā romas “kareivis” Mucijs Scevola. Un nebaidīties domāt pa savam un pa jaunam; aizstāvēt savu domāšanas veidu, savu dzīvi, savu ārējo izskatu, savus tuvākos. Un nevainot visu pasauli sevis “tādu tik neparastu” nesaprašanā un neatzīšanā. Un ļaut citiem nebūt līdzīgiem tev, būt ar savu domāšanas veidu, skatu uz dzīvi. 

8. Radošums – prāta spēja, izmantojot un balstoties uz veco, radīt jaunu, savu, atšķirīgu. Radošums – prāta mīļākā nodarbe, satuvinot mūs ar Dievu, padarot mūs par dieviem. Radošums kā zinātne studē, apraksta, izskaidro cilvēka apkārtējo vidi, izvirza idejas, atrod veidus un līdzekļus to īstenošanai dzīvē, ielūkojas nākotnē un ir gatavs to mainīt uz labo pusi.

Radošums kā māksla – apvienojot darbu un emocijas, atspoguļo realitāti ar mākslinieciskiem tēliem. Māksla vieno cilvēkus: rakstnieks, daloties ar savu dzīvi, jūtām, aprakstot citus cilvēkus parāda, ka mēs neesam vientuļi savos pārdzīvojumos. 

9. Dalīšanās, apmaiņa, komunicēšana, apskāvieni. Dzīve – tā ir nemitīga šūnu dalīšanās, pastāvīga vielmaiņa un informācijas sadale. Smadzeņu nervu šūnu neironu darbība “mīlestība”.

Tie nepārtraukti “apskaujas”, pieskaroties viens otram ar dendrītiem (izaugumiem, “rokām”), nepārtraukti nododot enerģiju (nervu impulsi) un informāciju par visu (bioķīmiskie savienojumi). Nedalīties ir kaitīgi, nedrīkst pieprasīt, tas ir mulsinoši. Ar galvu ir jādzraudzējas, ar cilvēkiem ir jādzraudzējas.

Tā ir smadzeņu būtība – tām nepārtraukti ir nepieciešams saņemt un atdot informāciju.

Smadzenēm nepatīk:

1. Bailes. Dzīves procesu nomācoša, nospiedoša emocija. Kad mēs sajūtam bailes, virsroku ņem pašsaglabāšanās instinkts, smadzeņu zonas, nervu šūnu grupas nespēj pieslēgties domāšanas procesam. Cilvēkam zūd radošā domāšana.

Mēs nepārtraukti uztraucamies par iztiku, par tuvajiem, par sāpēm (slimībām, krāpšanu, nāvi), par dzīvi (kari, cunami, priekšnieks - muļķis, revolūcijas, dolāra kurss, satikt terminatoru) – t.i., atrodamies stresa stāvoklī. 

Kā ar to cīnīties:

- Grūtībām, ja no tām nebēgt, mūs jānorūda. Pārvarot grūtības, kaut ko nākas zaudēt, bet noteikti, kaut ko arī iegūsti.

- Jāaudzina sevī vīrišķība, lepnums un izturība.

- Drosmīgi sev jāatzīst, ka problēmas un nepatikšanas ir dzīves neatņemama sastāvdaļa. Tās nav pirmās un pēdējās, kuras nāksies risināt.

 - Tici sev un savai gaišai nākotnei! Tiec galā ar problēmu, nevis tā ar tevi!

Bailes ir bīstamas psihiskajai veselībai un dzīvei. Bet viena adaptīva baiļu forma tomēr mums ir nepieciešama – uzmanība!

2. Jebkāda veida spēcīgas emocijas. Spēcīgas emocijas strauji bremzē smadzeņu domāšanas darbību. Lielas bēdas un liels prieks spēj uz laiku atslēgt spēju domāt. Ilgstošs šāds stāvoklis var novest pie slimīgas smadzeņu bezspēcības. 

3. Tumsa, vientulība. Šādi apstākļi iedarbina pašsaglabāšanās instinktu. Parastie smadzeņu tonusa avoti samazinās un negatīvo emociju “tumšie spēki” brīvāk pārvietojas pa neaizsargātajām smadzenēm (tumsā noslēpies naidnieks; cilvēks ir bara radījums, vienam ir bīstami un bailīgi).

Vientulība – smags psihisks stāvoklis, kas saistīts ar negatīvām emocijām un diskomfortu. Bet vientulība labvēlīgi ietekmēs cilvēku, ja to pieņemsim kā labprātīgu vienatni. Komunikācijas deficīts nevar būt bēda, ja cilvēkam vismaz ar kādu ir kontakts, sapratne. Iespējams, ka tu šai pasaulē esi tikai cilvēks, bet tu kādam – visa pasaule.

Atmetiet nevajadzīgos stereotipus, jebkuriem saviem stāvokļiem dodiet īstos vārdus, kas jūs atbalstīs, nomierinās, nesīs jums nepieciešamo enerģētiku.

4. Stereotipi. Smadzenes veido stereotipus, un tai pat laikā, “garlaikojas” no tiem. Smadzenes cīnās ar stereotipiem par pašsaglabāšanos “Gribu domāt!”. Smadzenes reaģē uz katru izmaiņu iekšējā un ārējā vidē.

Ir cilvēki, kuri veltot laiku dzīves pamatiemaņu un profesionālo iemaņu apgūšanai (ideāli tās visas iegūt bērnībā un jaunībā), noved tās pie automātisma, un var tās realizēt, ļaujot smadzenēm, tajā pat laikā, pildīt daudz grūtākus un radošākus uzdevumus (pavārs –kulinārs, vadītājs – “ass”, zīmētājs – mākslinieks, inženieris – izgudrotājs, modelētājs – dizaineris). 

Stereotipi izjauc mūsu attiecības ar cilvēkiem: ar draugiem, ar kolēģiem, ar bērniem, vecākiem, mīļākajiem brīžos, kad tie neuzvedas saskaņā ar mūsu stereotipiem. Nevajag baidīties atteikties no vecajiem priekšstatiem par cilvēkiem. Radiet jaunus stereotipus, ņemot vērā jaunos datus (“neesiet spītīgi muļķībā!”) Ļaujiet cilvēkiem mainīties, būt atšķirīgiem. Un mierīgi, pārliecinoši neļaujiet jums uzspiest svešus stereotipus par jums, ja tas jums nav vajadzīgs.

Nekad, ne no kā nebaidieties, ar jums ir jūsu dārgums, jūsu uzticamākais draugs – jūsu smadzenes!

Sargājiet savu dārgumu, apgūstiet to, un atcerieties, smadzenēm ir rezerves – bet tās ir rezerves. Var likt tām strādāt ekstremālā režīmā, bet adaptīvās iespējas būs izsmeltas. Ar to tiek izskaidrota pārāk ātrā un intensīvā bērnu attīstība un viņu vēlākās problēmas ar adaptāciju sabiedrībā. 

Avots: http://top.thepo.st

* No krievu valodas tulkoja Māris

Korektors: Gatis Beinārs