Lasītava

Skatīt pēc:
Datuma Popularitātes
W836_arm-wrestling-567950_1280_1_ Square81_10640_554866707896864_2057411988_n
Bērni & vecāki

Konkurence - cilvēku vai zvēru instinkts

Cilvēcības dzīvnieciskā daba

“Konkurence ir ielikta mūsu dabā”, dedzīgi iebilst mana sarunu biedrene, “Tas ir instinkts!” Ko lai saku, kaut kādā ziņā viņai ir taisnība. Mēģināsim atcerēties, kā tieši mūsos nostrādā šie ieliktie instinkti. Esmu pārliecināts, ka jūs ne reizi vien to esat novērojuši.

Piemēram, teātrī. Kad zāle, šķiet, elpo vienā ritmā ar “Aīdas” fināla skaņām, bet pirmie skatītāji jau metas uz garderobi… Kurš no mums gan nav bijis līdzīgā situācijā? Tikai dažas minūtes iepriekš publika godbijīgi baudīja Verdi, bet pēc brīža garderobē jau sākas īsta kauja par tiesībām paņemt mēteli pirmajam.

Vai, piemēram, pie zviedru galda, kad mēs, nespēdami apstāties, sev uz šķīvja kraujam jau septīto desas gabalu.

Vai tad, kad pēkšņi mums uz ceļa kļūst ļoti svarīgi tieši pirmajam nokļūt līdz luksoforam, apdzenot citas mašīnas. Un cik gan priecīgi mēs esam, “nogriežot” citiem ceļu un pašapmierināti skatoties atpakaļskata spogulī.

To, kas ar mums šādos brīžos notiek, ir diezgan viegli izskaidrot. Tas ir vienkārši, jo instinkti – tas nav nekas sarežģīts.

Ir taču skaidrs, kas tieši mūsos nostrādā garderobē, vai nav tiesa? Tas ir sveiciens no tiem laikiem, kad apdzīt otru nozīmēja ne tikai pārvaldīt situāciju, bet arī izdzīvot.

To, kas notiek pie zviedru galda, arī nav grūti izskaidrot. Tieši tik svarīgi mūsu mazajiem brāļiem ir sagrābt pēc iespējas lielāku kumosu, jo citādi taču var vienkārši nepietikt ēdiena, un, lūk, instinkts arī liek mums veikt uzkrājumus nākotnei.

Aizskriet pirmajam līdz alai nav mazāk svarīgi, jo citādi var “palaist garām” vietu pie ugunskura, jā, un arī mātīte var tikt kādam citam…

Dzīvniekiem no šo instinktu darbības bieži ir atkarīga viņu dzīvība. Iespējams, ka tieši tāpēc arī mums ir samērā grūti pretoties šiem iekšējiem aicinājumiem. It kā tu pat nedomā pieslēgties sacensībai, bet tanī pašā brīdī spied gāzes pedāli grīdā un izjūti ierasto baudas sajūtu no vieglas uzvaras…

Ko padarīsi, tā nu mēs esam iekārtoti. Mēs, kuri esam bezgalīgajā ceļā no dzīvnieciskā uz cilvēcisko. Bet vai tad cilvēcība nav tajā, lai novērotu un pamanītu paši savus instinktu aicinājumus un apzināti izlemtu, kā rīkoties?

“Cik gan ilgi var atkārtot vienu un to pašu! Pat suns jau saprastu!”, dzirdu es līdz sāpēm pazīstamas frāzes. “Tu ko, nevari to vienkārši iemācīties?!!” Vai jūs zināt, kas te ir pats interesantākais? Ka suns, iespējams, patiešām jau būtu sapratis. Bet cilvēks, iedomājieties tikai, nekādi to nespēj. It kā pretojas pati cilvēciskā daba, līdzīgi kā bērns, kas cīnās par tiesībām nesaprast un nepieņemt visu, ko viņam grūž iekšā kā pašu par sevi saprotamu. Viņš taču ir cilvēks un nevēlas mācīties “kā suns”.

Mūsu atšķirība no dzīvniekiem ir tajā, ka cilvēkam ir tiesības nesaprast. Atšķirībā no mūsu “mazākajiem brāļiem”, mums ir dota gribas brīvība un spēja šaubīties un pārdomāt. Tajā arī izpaužas mūsu cilvēcības pamats: nesaprast un uzdot jautājumus, nepiekrist un rīkoties pa savam.

Vai tad tas nav dīvaini, ka vienkāršības un iedomātu ērtību dēļ cilvēks var savu uzvedību novest pie beznosacījuma, bet vēlāk jau arī pie nosacījuma refleksiem? Ar skandālu uz auksta poda sēdināt savu bērnu – citādi neiemācīsies lietot tualeti, spiest veikt nevajadzīgu un garlaicīgu darbu – citādi neiepazīs, ko nozīmē “vajag”, iemest ūdenī – citādi neiemācīsies peldēt, mācīt sist pāridarītājam – citādi neizsitīsies dzīvē…

“Jūs ar viņu, lūdzu, tā stingrāk!”, lūdzoši čukst māte, kura savu lolojumu nodod klases audzinātāja rokās. Viņa to saka, nedaudz kaunoties, it kā izteiktu nepiedienīgu, bet vajadzīgu tekstu… Es domāju jūs saprotat, ko šī mamma cenšas panākt? Viņa vienkārši instinktīvi uzskata, ka ja viņas dēlā attīstīs nevis cilvēcību, bet mežonīgo sākotni (vilka likumus), viņam vieglāk būs dzīvot tālāk. Eksistē pat pieaugušo pārliecība par šo tēmu: “Ja viņš (viņa) nepratīs pastāvēt par sevi, viņš (viņa) pazudīs lielajā pasaulē”. Tā, protams, ir ērta pārliecība, jo bez savas pamata idejas tā vēl papildus attaisno praktiski visas mūsu instinktīvās nelietības. Kārtējo reizi atkal esi uzkliedzis kādam – nu un, lai zina, kā iekārtota pasaule. Dienu pēc dienas sūtu bērnu uz skolu, kuru viņš neieredz, – es mācu viņu nebaidīties no grūtībām; neatrodu laiku, lai komunicētu – audzinu viņā pastāvību un tā tālāk… Un, protams, nepārtraukti šo pieredzi nostiprinu ar gudrībām: “Mums jāgatavo viņus pašai cietsirdīgākajai konkurencei. Tā nu tai dabā ir iekārtots: uzvar stiprākais – ja mēs pārkāpsim šo principu, mēs tālu tiksim…” Jā, protams, tālu gan tiksim – kļūsim nedaudz vairāk par cilvēkiem.

Gatavojot savus bērnus šai bēdīgi slavenajai konkurencei, mēs esam gatavi viņiem kļūt nevis par tuvākajiem cilvēkiem, bet par trenažieriem. Nedod dievs, viņam būs skaista bērnība… Kā gan viņš dzīvos tālāk? Dzīve, kā jau visiem tas ir zināms, ir cīņa… Vai ne tāpēc tik spēcīgs šķiet šis arguments, kuru pauž tieši tie, kuri savos apkārtējos pieraduši redzēt vienīgi pretiniekus? Un vai ne tāpēc daudzi uz visiem laikiem tā arī paliek par atkritējiem, kuri iesprūduši pagātnē? Ja jau mēs dzīvojam cietsirdīgā konkurencē, tad visu var attaisnot… Man neiedeva… Mani iegāza… Mani apvainoja… Bet es viņiem – uh, kā! Un, lūk, mēs jau arī panākumus saucam par uzvarām. Bet kā gan savādāk? À la guerre comme à la guerre! (no franču valodas – karā kā jau karā!).

Es reiz vēroju kādu scēnu mūsu skolā. Nesen atnācis apmēram 5 gadus vecs zēns skandalējas ar meitenīti tajā pašā vecumā, jau gandrīz iekritis histērijā: “Es pirmais paņēmu šo rotaļlietu”… Un te pēkšņi meitenīte vienkārši to atdod: “Ja Tev vajag – ņem.” Zēns ir nesaprašanā. Viņš pie tā nebija pieradis, viņš bija mācīts savādāk – pie tās pašas cietsirdīgās konkurences, bet te – pavisam kas cits… Taču viņš samērā ātri tiek galā ar situāciju, un jau pēc piecām minūtēm viņi spēlējas kopā… Vai tiešām jūs domājat, ka šīs zēns, iemācījies to, ka pastāv cilvēciski savstarpējās mijiedarbības ceļi ar citiem, kļūs no tā nelaimīgāks? Man šķiet, viņa dzīve tikko kā palika daudz vienkāršāka un jautrāka: viņš saprata, ka var vienkārši piekāpties. Pat ne “piekāpties”, bet vienkārši atslābināties un gūt baudu no notiekošā. (Pretstatā no jauna pieminēsim to, kā darbojas instinkti: es gribu kaut ko atņemt citam cilvēkam, jo visiem nepietiks. Tas darbojas gan pie dzīvniekiem, gan arī pie pirmatnējiem cilvēkiem: ja es gribu, lai tas būtu mans, to vajag atņemt. Taču šodien lielākā vairumā gadījumu pietiks visiem. Un nepieciešamība iegūt visu savā īpašumā eksistē nepavisam ne vienmēr. Un cilvēcība slēpjas tieši tajā, ka tu šo faktu apzinies.)

Instinktu darbība var parādīties arī pavisam negaidīti. Tā es reiz uzzināju, ka vienas skolnieces tēvs viņai pavēlēja (tieši tā – pavēlēja) vasaras laikā izlasīt I.A.Krilova biezo sējumu. “Kāpēc tas ir vajadzīgs?”, izbrīnījies jautāju es. “Kā – kāpēc? Viņai ir jāzina, ko nozīmē “vajag””, ar lepnumu balsī teica tēvs. Saprotat? It kā bez šīs ņirgāšanās par cilvēcisko dabu viņa tā arī neuzzinātu, ko nozīmē “vajag”… Ko lai saka, šī metode, protams, darbojas. Vēl bez acīmredzamiem blakusefektiem (naids pret Krilovu, un, iespējams, pret lasīšanu kopumā) garantēts, ka meitene noskaidros tieši to, ka “dzīve ir cīņa”, ka nepieciešams apspiest tuvāko, cik vien ir spēks, tāpat – bez jebkāda iemesla, vienkārši tāpēc, ka tu esi stiprāks. Un ar lepnumu viņa nesīs šīs zināšanas tālāk. (Kas to lai zina, iespējams, jau kļūstot pieaugusi, viņa mēģinās apzināties iemeslus saviem sasprindzinājumiem komunikācijā ar cilvēkiem, kuros viņa ir pieradusi ieraudzīt tikai sāncenšus…)

Vai tiešām mēs nopietni domājam, ka, ja meitene lasīs to, kas viņu interesē, viņa neiepazīs vārdu “vajag”? Jā, un vai šī vārda iepazīšana ir to vērta, ja katrs to tāpat iepazīsim, neatkarīgi no vardarbības pret mums, vienkārši tāpēc, ka tā ir iekārtota cilvēka dzīve? Vai tomēr nav tā, ka šajā situācijā vienkārši nostrādā dzīvnieciskie instinkti pakļaut sev – spēcīgam un briesmīgam – vājāko un jaunāko? Baidos, ka tas ir tieši tā. Citādi ir grūti izskaidrot vecāku aprobežoto stūrgalvību.

Cilvēcība visas savas vēstures gaitā tērē milzīgu daudzumu spēku un līdzekļu, lai beidzot kļūtu par cilvēkiem. Laužoties cauri paši saviem maldiem un kļūdām, mēs attālināmies no dzīvnieciskajiem instinktiem, jo tajā arī slēpjas mūsu daba. Bet, iespējams, atvainojiet par patosu, tā ir arī mūsu misija. Lūk, kas mums kopā būtu jādara! Citādi mums nāksies dzīvot tādā pašā vidē, dzirdot apgalvojumus, ka “to pat suns saprot”, kas mūsu skaisto un brīnišķīgo dzīvi noved līdz primitīviem instinktiem… Jūs to vēlaties? Es – nē.

* Autors: Dima Zicer, snob.ru.

* No krievu valodas tulkoja Ingūna Paupe;

* Korektore: Liene Lāce.

 

==========================================================================

Draugi! Kā jūs esat ievērojuši, labi raksti latviešu valodā ir retums. Mēs gribētu priecēt ar tādiem vairāk, bet tam vajadzīga jūsu palīdzība. Meklējam atbildīgus palīgus, kuriem nelielu interesantu rakstu tulkošana no  krievu un angļu vālodas sagādās prieku. Rakstiet mums uz info@garavasara.com. Peace and Love! GV team

==========================================================================




** Dārgais lasītāj!
Priecājamies, ka Tu baudi un dalies ar mūsu portāla lasītavas rakstiem.
Vēlamies vien atgādināt - zināšām bez prakses nav nekādas vērtības!
Apmeklē mūsu portāla notikumu Kalendāru , atrod sev piemērotāko un sāc praktizēt!

Library_page_street-2168790_1280
Bērnu psiholoģija

Likumi pusaudžu vecākiem

Likums numur viens Attīstiet pats sevi. Ja līdz šim jums nebija savas apzināšanās prakses, tad ir īstais laiks to ieviest. Atrodiet to, ...

1335
1. jūlijā, 2018
Library_page_son-2935723_1920
Bērni & vecāki

Ķermenis kā pedagoģisks instruments

Sākšu ar kādu vienkāršu novērojumu. Es stāvu autobusa pieturā. Blakus stāv tēvs un aptuveni 4 gadus veca meitiņa. Meitenīte klusiņām kaut...

5183
28. februārī, 2017
Library_page_arm-wrestling-567950_1280_1_
Bērni & vecāki

Konkurence - cilvēku vai zvēru instinkts

Cilvēcības dzīvnieciskā daba “Konkurence ir ielikta mūsu dabā”, dedzīgi iebilst mana sarunu biedrene, “Tas ir instinkts!” Ko lai saku, k...

4055
23. decembrī, 2016
Library_page_pregnant-woman-2765593_1280
Bērni & vecāki

Māte

Viņi teica, ka Tu augi manī iekšā. Bet es zināju labāk. Tu biji vēl tuvāk. Mans ķermenis bija Tavs. Tava elpa bija mana elpa. Tava sird...

1510
13. maijā, 2018
Library_page_children-1822471_1920
Bērnu psiholoģija

Kāpēc līdzsvars ir nereāls un ierobežojošs mērķis?

Vienā nedēļas nogalē mani bērni spēlējās ar Lego aptuveni 12 stundas. Pilnīgi nopietni. Viņi pārtrauca, lai paēstu un tad turpināja. Tā...

2006
22. janvārī, 2018
Library_page_psynasilie1-1280x922
Bērni & vecāki

Rūpju izvarotie

Nesen apciemoju vecākus, atzīmējām Lieldienas. Brīnišķīgi, dzīvi apliecinoši svētki. Gavēņa beigas un, kā vienmēr, galds vai lūzt. Pienā...

6970
2. septembrī, 2017
Library_page_dulas
Emocijas

Mierinājums jaunajiem vecākiem

Tavs bērns izvēlējās tevi – unikālo mammu un tēti, kam piedzimt. Viņš neizvēlējās gudro dakteri, skolotāju vai kaimiņieni, bet tevi.

2937
17. jūlijā, 2017
Library_page_2__1_
Ķermenis & veselība

Lai attīstītu imunitāti, bērniem ir vajadzīgi mikrobi, nevis antibiotikas

Pārmērīgi higiēniski apstākļi izraisa hroniskas slimības.   Ļaujot bērniem spēlēties ar zemi, mēs patiesībā palīdzam viņu imūnsistēmas ...

4725
7. aprīlī, 2017
Library_page_8bfc1e247311445fb5af003a630b20a1
Bērnu psiholoģija

Kā domā bērni

Es neesmu psihologs, un zemāk uzrakstītais ir vienkārši mana vīzija. Tā nav teorija, es nevaru to aizstāvēt, un neko par to neesmu lasīju...

6624
17. janvārī, 2017
Library_page_7e829c1d8d0fa645a59cb5dfce0b61c8
Bērnu psiholoģija

Zēnu asaras

Bērnībā mēs ar visiem spēkiem centāmies atbilst apzīmējumam „īsts vecis”. Mēs lamājamies visrupjākajā veidā, apspriedām, ignorējot iekšē...

5226
11. oktobrī, 2016
Library_page_5184
Bērnu psiholoģija

Lielā skolas krīze

Šajā rakstā dots praktiski pilns teksts no amerikāņu pedagoga Džona Teilora Gato uzstāšanās, kurš ir ierindas pasniedzējs visparastākajā ...

13476
30. augustā, 2016
Library_page_13090379_10206229079707428_1733528112_n
Bērnu psiholoģija

Brīvība no audzināšanas

Pedagogs Dima Zicers lasīja lekciju par problēmām saziņā ar bērnu, kura pārvērtās dzīvīgā diskusijā ar vecākiem par to, kas notiktu, ja b...

10640
25. aprīlī, 2016
Library_page_fotolia_60516392_subscription_monthly_m_75575282525680220
Bērnu psiholoģija

Attiecības ar bērnu kā garīgā prakse

Agrīnās bērnības iespaidi un uzvedības modeļi atstāj nospiedumus uz visu mūsu dzīvi. Arī uz to, vai mums ir viegli meditēt, vai viegli se...

4780
3. februārī, 2016
Library_page_16700063
Seksualitāte

Kreks…peks…sekss..

Reiz man piezvanīja sens draugs. Un, cīnoties ar aizelsušos elpu, viņš teica, ka noticis kas briesmīgs, un ka viņam nekavējoties vajadzīg...

4944
21. decembrī, 2015
Library_page_child_reading.0
Bērni & vecāki

Izvarošana uz desmitnieku

Man jāsaka, ka es gandrīz nekad un neko neesmu rakstījis par vērtējumiem, neskatoties uz vairākkārtējiem lūgumiem un pat uzstājīgām rekom...

15751
13. novembrī, 2015
1
Library_page_img_1590
Bērnu psiholoģija

Mūsu nākotne ir jāmaina agrā bērnībā

Bērnības nozīmīgums cilvēka dzīvē tiek novērtēts par zemu, iespējams, tāpēc, ka mūsu apziņā nav acīmredzama saite starp pieauguša cilvēka...

6337
22. oktobrī, 2015
Library_page_0_c1e54_97c636_xxl
Bērnu psiholoģija

Kā mēs programmējam bērnus

Četrdesmitgadīga sieviete man pastāstīja, kā reiz bērnībā viņas stingrā mamma to uzposusi jaunā kleitā un, pirms sūtīt laukā pastaigāties...

55560
14. aprīlī, 2015
1
Library_page_original-4
Bērnu psiholoģija

Uzmanīga audzināšana: 12 Džona Kabata-Zinna padomi

Agrīnās bērnības iespaidi un uzvedības modeļi atstāj nospiedumus uz visu mūsu dzīvi. Arī uz to, vai mums ir viegli meditēt, vai viegli se...

4800
18. oktobrī, 2014
Library_page_464d2257_pumped-up-kicks
Ķermenis & veselība

Dzemdības- Lielā Satikšanās

Dzemdības nav pēkšņs pārsteigums, tās iešūpojas palēnām pēc, apmēram, deviņus mēnešus ilga gaidību (gaidīšanas) laika. Ne velti daba ir a...

1027
28. oktobrī, 2017
Library_page_54
Darbs ar traumām

Dzimtas lāsti

Publikācijā apskatīti faktori, kas izsauc tā saucamos dzimtas lāstus, kā arī dotas pazīmes, kas liecina par dzimtas lāsta iespējamību.

2919
27. septembrī, 2016
Library_page_psichologia-beremennosti-i-rodov-foto2
Prāts & psiholoģija

Mana dzimšana: vai iespējams pārrakstīt vēsturi?

Tas, kā noritējusi attīstība mātes klēpī, ietekmē to, cik lielā mērā cilvēks pieņem sevi tādu, kāds viņš ir, un izjūt sevi kā harmonisku per

2679
30. decembrī, 2016