Konkurence - cilvēku vai zvēru instinkts

Cilvēcības dzīvnieciskā daba

“Konkurence ir ielikta mūsu dabā”, dedzīgi iebilst mana sarunu biedrene, “Tas ir instinkts!” Ko lai saku, kaut kādā ziņā viņai ir taisnība. Mēģināsim atcerēties, kā tieši mūsos nostrādā šie ieliktie instinkti. Esmu pārliecināts, ka jūs ne reizi vien to esat novērojuši.

Piemēram, teātrī. Kad zāle, šķiet, elpo vienā ritmā ar “Aīdas” fināla skaņām, bet pirmie skatītāji jau metas uz garderobi… Kurš no mums gan nav bijis līdzīgā situācijā? Tikai dažas minūtes iepriekš publika godbijīgi baudīja Verdi, bet pēc brīža garderobē jau sākas īsta kauja par tiesībām paņemt mēteli pirmajam.

Vai, piemēram, pie zviedru galda, kad mēs, nespēdami apstāties, sev uz šķīvja kraujam jau septīto desas gabalu.

Vai tad, kad pēkšņi mums uz ceļa kļūst ļoti svarīgi tieši pirmajam nokļūt līdz luksoforam, apdzenot citas mašīnas. Un cik gan priecīgi mēs esam, “nogriežot” citiem ceļu un pašapmierināti skatoties atpakaļskata spogulī.

To, kas ar mums šādos brīžos notiek, ir diezgan viegli izskaidrot. Tas ir vienkārši, jo instinkti – tas nav nekas sarežģīts.

Ir taču skaidrs, kas tieši mūsos nostrādā garderobē, vai nav tiesa? Tas ir sveiciens no tiem laikiem, kad apdzīt otru nozīmēja ne tikai pārvaldīt situāciju, bet arī izdzīvot.

To, kas notiek pie zviedru galda, arī nav grūti izskaidrot. Tieši tik svarīgi mūsu mazajiem brāļiem ir sagrābt pēc iespējas lielāku kumosu, jo citādi taču var vienkārši nepietikt ēdiena, un, lūk, instinkts arī liek mums veikt uzkrājumus nākotnei.

Aizskriet pirmajam līdz alai nav mazāk svarīgi, jo citādi var “palaist garām” vietu pie ugunskura, jā, un arī mātīte var tikt kādam citam…

Dzīvniekiem no šo instinktu darbības bieži ir atkarīga viņu dzīvība. Iespējams, ka tieši tāpēc arī mums ir samērā grūti pretoties šiem iekšējiem aicinājumiem. It kā tu pat nedomā pieslēgties sacensībai, bet tanī pašā brīdī spied gāzes pedāli grīdā un izjūti ierasto baudas sajūtu no vieglas uzvaras…

Ko padarīsi, tā nu mēs esam iekārtoti. Mēs, kuri esam bezgalīgajā ceļā no dzīvnieciskā uz cilvēcisko. Bet vai tad cilvēcība nav tajā, lai novērotu un pamanītu paši savus instinktu aicinājumus un apzināti izlemtu, kā rīkoties?

“Cik gan ilgi var atkārtot vienu un to pašu! Pat suns jau saprastu!”, dzirdu es līdz sāpēm pazīstamas frāzes. “Tu ko, nevari to vienkārši iemācīties?!!” Vai jūs zināt, kas te ir pats interesantākais? Ka suns, iespējams, patiešām jau būtu sapratis. Bet cilvēks, iedomājieties tikai, nekādi to nespēj. It kā pretojas pati cilvēciskā daba, līdzīgi kā bērns, kas cīnās par tiesībām nesaprast un nepieņemt visu, ko viņam grūž iekšā kā pašu par sevi saprotamu. Viņš taču ir cilvēks un nevēlas mācīties “kā suns”.

Mūsu atšķirība no dzīvniekiem ir tajā, ka cilvēkam ir tiesības nesaprast. Atšķirībā no mūsu “mazākajiem brāļiem”, mums ir dota gribas brīvība un spēja šaubīties un pārdomāt. Tajā arī izpaužas mūsu cilvēcības pamats: nesaprast un uzdot jautājumus, nepiekrist un rīkoties pa savam.

Vai tad tas nav dīvaini, ka vienkāršības un iedomātu ērtību dēļ cilvēks var savu uzvedību novest pie beznosacījuma, bet vēlāk jau arī pie nosacījuma refleksiem? Ar skandālu uz auksta poda sēdināt savu bērnu – citādi neiemācīsies lietot tualeti, spiest veikt nevajadzīgu un garlaicīgu darbu – citādi neiepazīs, ko nozīmē “vajag”, iemest ūdenī – citādi neiemācīsies peldēt, mācīt sist pāridarītājam – citādi neizsitīsies dzīvē…

“Jūs ar viņu, lūdzu, tā stingrāk!”, lūdzoši čukst māte, kura savu lolojumu nodod klases audzinātāja rokās. Viņa to saka, nedaudz kaunoties, it kā izteiktu nepiedienīgu, bet vajadzīgu tekstu… Es domāju jūs saprotat, ko šī mamma cenšas panākt? Viņa vienkārši instinktīvi uzskata, ka ja viņas dēlā attīstīs nevis cilvēcību, bet mežonīgo sākotni (vilka likumus), viņam vieglāk būs dzīvot tālāk. Eksistē pat pieaugušo pārliecība par šo tēmu: “Ja viņš (viņa) nepratīs pastāvēt par sevi, viņš (viņa) pazudīs lielajā pasaulē”. Tā, protams, ir ērta pārliecība, jo bez savas pamata idejas tā vēl papildus attaisno praktiski visas mūsu instinktīvās nelietības. Kārtējo reizi atkal esi uzkliedzis kādam – nu un, lai zina, kā iekārtota pasaule. Dienu pēc dienas sūtu bērnu uz skolu, kuru viņš neieredz, – es mācu viņu nebaidīties no grūtībām; neatrodu laiku, lai komunicētu – audzinu viņā pastāvību un tā tālāk… Un, protams, nepārtraukti šo pieredzi nostiprinu ar gudrībām: “Mums jāgatavo viņus pašai cietsirdīgākajai konkurencei. Tā nu tai dabā ir iekārtots: uzvar stiprākais – ja mēs pārkāpsim šo principu, mēs tālu tiksim…” Jā, protams, tālu gan tiksim – kļūsim nedaudz vairāk par cilvēkiem.

Gatavojot savus bērnus šai bēdīgi slavenajai konkurencei, mēs esam gatavi viņiem kļūt nevis par tuvākajiem cilvēkiem, bet par trenažieriem. Nedod dievs, viņam būs skaista bērnība… Kā gan viņš dzīvos tālāk? Dzīve, kā jau visiem tas ir zināms, ir cīņa… Vai ne tāpēc tik spēcīgs šķiet šis arguments, kuru pauž tieši tie, kuri savos apkārtējos pieraduši redzēt vienīgi pretiniekus? Un vai ne tāpēc daudzi uz visiem laikiem tā arī paliek par atkritējiem, kuri iesprūduši pagātnē? Ja jau mēs dzīvojam cietsirdīgā konkurencē, tad visu var attaisnot… Man neiedeva… Mani iegāza… Mani apvainoja… Bet es viņiem – uh, kā! Un, lūk, mēs jau arī panākumus saucam par uzvarām. Bet kā gan savādāk? À la guerre comme à la guerre! (no franču valodas – karā kā jau karā!).

Es reiz vēroju kādu scēnu mūsu skolā. Nesen atnācis apmēram 5 gadus vecs zēns skandalējas ar meitenīti tajā pašā vecumā, jau gandrīz iekritis histērijā: “Es pirmais paņēmu šo rotaļlietu”… Un te pēkšņi meitenīte vienkārši to atdod: “Ja Tev vajag – ņem.” Zēns ir nesaprašanā. Viņš pie tā nebija pieradis, viņš bija mācīts savādāk – pie tās pašas cietsirdīgās konkurences, bet te – pavisam kas cits… Taču viņš samērā ātri tiek galā ar situāciju, un jau pēc piecām minūtēm viņi spēlējas kopā… Vai tiešām jūs domājat, ka šīs zēns, iemācījies to, ka pastāv cilvēciski savstarpējās mijiedarbības ceļi ar citiem, kļūs no tā nelaimīgāks? Man šķiet, viņa dzīve tikko kā palika daudz vienkāršāka un jautrāka: viņš saprata, ka var vienkārši piekāpties. Pat ne “piekāpties”, bet vienkārši atslābināties un gūt baudu no notiekošā. (Pretstatā no jauna pieminēsim to, kā darbojas instinkti: es gribu kaut ko atņemt citam cilvēkam, jo visiem nepietiks. Tas darbojas gan pie dzīvniekiem, gan arī pie pirmatnējiem cilvēkiem: ja es gribu, lai tas būtu mans, to vajag atņemt. Taču šodien lielākā vairumā gadījumu pietiks visiem. Un nepieciešamība iegūt visu savā īpašumā eksistē nepavisam ne vienmēr. Un cilvēcība slēpjas tieši tajā, ka tu šo faktu apzinies.)

Instinktu darbība var parādīties arī pavisam negaidīti. Tā es reiz uzzināju, ka vienas skolnieces tēvs viņai pavēlēja (tieši tā – pavēlēja) vasaras laikā izlasīt I.A.Krilova biezo sējumu. “Kāpēc tas ir vajadzīgs?”, izbrīnījies jautāju es. “Kā – kāpēc? Viņai ir jāzina, ko nozīmē “vajag””, ar lepnumu balsī teica tēvs. Saprotat? It kā bez šīs ņirgāšanās par cilvēcisko dabu viņa tā arī neuzzinātu, ko nozīmē “vajag”… Ko lai saka, šī metode, protams, darbojas. Vēl bez acīmredzamiem blakusefektiem (naids pret Krilovu, un, iespējams, pret lasīšanu kopumā) garantēts, ka meitene noskaidros tieši to, ka “dzīve ir cīņa”, ka nepieciešams apspiest tuvāko, cik vien ir spēks, tāpat – bez jebkāda iemesla, vienkārši tāpēc, ka tu esi stiprāks. Un ar lepnumu viņa nesīs šīs zināšanas tālāk. (Kas to lai zina, iespējams, jau kļūstot pieaugusi, viņa mēģinās apzināties iemeslus saviem sasprindzinājumiem komunikācijā ar cilvēkiem, kuros viņa ir pieradusi ieraudzīt tikai sāncenšus…)

Vai tiešām mēs nopietni domājam, ka, ja meitene lasīs to, kas viņu interesē, viņa neiepazīs vārdu “vajag”? Jā, un vai šī vārda iepazīšana ir to vērta, ja katrs to tāpat iepazīsim, neatkarīgi no vardarbības pret mums, vienkārši tāpēc, ka tā ir iekārtota cilvēka dzīve? Vai tomēr nav tā, ka šajā situācijā vienkārši nostrādā dzīvnieciskie instinkti pakļaut sev – spēcīgam un briesmīgam – vājāko un jaunāko? Baidos, ka tas ir tieši tā. Citādi ir grūti izskaidrot vecāku aprobežoto stūrgalvību.

Cilvēcība visas savas vēstures gaitā tērē milzīgu daudzumu spēku un līdzekļu, lai beidzot kļūtu par cilvēkiem. Laužoties cauri paši saviem maldiem un kļūdām, mēs attālināmies no dzīvnieciskajiem instinktiem, jo tajā arī slēpjas mūsu daba. Bet, iespējams, atvainojiet par patosu, tā ir arī mūsu misija. Lūk, kas mums kopā būtu jādara! Citādi mums nāksies dzīvot tādā pašā vidē, dzirdot apgalvojumus, ka “to pat suns saprot”, kas mūsu skaisto un brīnišķīgo dzīvi noved līdz primitīviem instinktiem… Jūs to vēlaties? Es – nē.

* Autors: Dima Zicer, snob.ru.

* No krievu valodas tulkoja Ingūna Paupe;

* Korektore: Liene Lāce.

==========================================================================

Draugi! Kā jūs esat ievērojuši, labi raksti latviešu valodā ir retums. Mēs gribētu priecēt ar tādiem vairāk, bet tam vajadzīga jūsu palīdzība. Meklējam atbildīgus palīgus, kuriem nelielu interesantu rakstu tulkošana no  krievu un angļu vālodas sagādās prieku. Rakstiet mums uz info@garavasara.com. Peace and Love! GV team

==========================================================================