Medusmēnesis, kas nekad nebeidzas

Mīlestība nav saite. Mīlestība saista, bet nekļūst par saiti. Saite – tas ir kaut kas, kas ir pabeigts. Saite nozīmē, ka ir pielikts punkts un medusmēnesis ir beidzies. Vairāk nav nekāda prieka, nekāda entuziasma, tagad viss beidzies. Kaut kas turpinās tikai pienākuma sajūtas dēļ. Iespējams, kaut kas turpinās tāpēc, ka tā ir ērtāk, komfortablāk, omulīgāk. Iespējams šis kaut kas turpinās tāpēc, ka tev nekas cits neatliek. Iespējams, kaut kas turpinās tāpēc, ka, ja mēģinās to pārtraukt, būs tik daudz problēmu... Saite apzīmē pabeigtību, noslēgumu, kaut kā aizvēršanu.

Mīlestība nekādā gadījumā nav saite; mīlestība ir būšana kopā. Tā ir kā upe – vienmēr plūstoša un nebeidzama. Mīlestība nepazīst nekādus punktus; medusmēnesis ir sācies, bet nekad nebeidzas. Tas nav romāns, kas ar kaut kā noteiktu lapaspusi ir sācies un kaut kādā noteiktā lappusē beidzās. Tā turpinās. Beidzas iemīlēšanās, mīlestība ir nebeidzama. Tā ir kā darbības vārds nevis lietvārds.

Kāpēc mēs kopābūšanas skaistumu padaram par saiti? Kāpēc mēs tā steidzamies?  Tāpēc, ka būšana kopā ir risks, bet saite piedāvā drošības sajūtu. Saitē ir noteiktība; kopābūšana ir tikai divu svešnieku satikšanās; varbūt tikai apstāšanās, lai pārnakšņotu, un no rīta var sekot šķiršanās. Kurš zina, kas būs rīt no rīta? Un mums ir bail, tamdēļ vēlamies visu padarīt par noteiktu un paredzamu. Mēs gribam, lai rītdiena atbilstu mūsu idejām; mēs neatstājam rītdienai nekādas iespējas lemt pēc sava prāta. Tamdēļ mēs uzreiz jebkuru darbības vārdu pārveidojam par lietvārdu.

Tiklīdz mēs iemīlam kādu sievieti vai vīrieti, tā tūlīt pat sākam domāt par to, kā apprecēties, padarīt šo savienību par likumīgu. Kāpēc tā? Kādā veidā mīlestībā ienāk likums? Likums mīlestībā ienāk tamdēļ, ka nekādas mīlestības nav. Tā ir tikai fantāzija un jūs zināt, ka fantāzija izzūd. Pirms viņa izzudīs, viņu vajag nostiprināt, pirms viņa izzudīs, vajag kaut ko pasākt, lai izšķirties būtu neiespējami.

Labākā pasaulē, kurā cilvēki būs mediatīvāki, un kurā būs mazliet vairāk apgaismības, cilvēki mīlēs, mīlēs bezgalīgi, bet viņu mīlestība būs kopā būšana nevis saite. Un es nebūt nesaku, ka viņu mīlestība būs īslaicīga. Ļoti iespējams, ka viņu mīlestība būs daudz dziļāka nekā jūsējā, tuvība iespējams būs augstākā kvalitātē, iespējams būs vairāk poēzijas un dievišķā. Un ļoti iespējams, ka viņu mīlestība būs ilgstošāka, kā jūsu, tā saucamā, saite. Bet to negarantēs likums, tiesa, policija. Garantijas būs iekšējas. Mīlestība būs sirds uzticība, klusa līdzdalība.

Ja kopā būšana ar kādu sniedz prieku, tad tu vēlēsies arvien vairāk un vairāk izjust prieku. Ja tuvība sniedz prieku, tu vēlēsies izpētīt šo tuvību arvien dziļāk un dziļāk. Un ir daži mīlestības ziedi, kas uzplaukst tikai pēc ilgākas tuvības. Ir arī viengadīgie ziedi, kas sešas nedēļas saulītē plaukst, bet tad aiziet prom uz visiem laikiem. Ir ziedi, kuriem, lai tie uzplauktu, ir nepieciešami gadi, bet ir arī tādi, kuriem nepieciešami vairāki gadi. Jo ilgāks laiks nepieciešams, jo dziļāka mīlestība. Bet tai ir jābūt vienas sirds uzticībai otrai sirdij. To pat nevajag mēģināt izteikt vārdiem, jo, mēģinot to ietērp vārdos, tas tiek padarīts par pasaulīgu. Tai ir jābūt klusai uzticībai; acis – acīs, sirds – sirdī, būtība – būtībā. To vajag saprast, nevis runāt par to.

Aizmirstiet par saitēm un mācieties kopā būšanu.

Tiklīdz jūs atrodaties saitē, jūs uzreiz sākat otru cilvēku uztvert kā pašsaprotamu un tas izjauc visus mīlestības romānus. Sieviete domā, ka viņa zina vīrieti, vīrietis domā, ka zina sievieti. Neviens nevienu nezin! Nevar zināt pilnībā otru, otrs vienmēr būs noslēpums. Bet uztvert otru kā pašsaprotamu ir apvainojoši un necienīgi.

Domāt, ka zini savu sievu ir ļoti, ļoti nepateicīgi. Kā mēs varam zināt šo sievieti? Kā mēs varam zināt šo vīrieti?  Tas ir process, nevis lietas. Tās sievietes, kuru tu zināji vakar, vairāk nav. Pa to laiku Gangas upē tik daudz ūdeņi ir aiztecējuši; tas ir cits cilvēks, pavisam cits. Esi ar viņu kopā atkal, sāc no sākuma, neuztver viņu kā pašsaprotamu.

Un vīrietis, ar kuru tu pavadīji pagājušo nakti... ielūkojies viņa sejā no rīta. Viņš vairāk nav tieši tas pats cilvēks, daudz kas ir mainījies. Tik daudz kas ir mainījies. Tajā arī ir atšķirība starp lietu un cilvēku. Mēbele paliek nemainīga, bet vīrietis un sieviete vairāk nav tādi paši kā vakar. Izpēti no pirmssākumiem, sāc no paša sākuma. Tieši par to es domāju, kad stāstu par būšanu kopā.

Kopābūšana nozīmē, ka jūs vienmēr sākat no sākuma, visu laiku mēģinat iepazīties. Jūs atkal un atkal stādaties priekšā viens otram. Jūs cenšaties pamanīt viens otra daudzveidību. Jūs cenšaties iekļūt arvien dziļāk un dziļāk viens otra iekšējajā jūtu pasaulē, būtības dzīlēs. Jūs cenšaties atminēt noslēpumu, kuru nedrīkst atminēt. Tas ir mīlestības prieks: apziņas izpēte.

Un ja tu esi kopā ar kādu, nenoved to līdz saitei, jo otrs tūlīt pat sāks atspoguļot tevi. Izpētot viņu, neapzinoties tu pētīsi arī pats sevi. Iekļūstot dziļāk otrā, uzzinot viņa jūtas, viņa domas, iepazīstot viņa dvēseles dzīles, tu iepazīsi arī savas dvēseles dzīles.  Iemīlējušies kļūst par viens otra spoguli un tad mīlestība pārvēršas par meditāciju.

Saite ir nejēdzīga, kopābūšana – skaista.  

Saitē abi tās dalībnieki paliek akli attiecībā viens pret otru. Vienkārši atceries, kad tu pēdējo reizi esi ieskatījies acīs savai sievai? Kad tu pēdējo reizi ieskatījies savam vīram acīs? Iespējams pirms gadiem. Kurš tad skatās acīs savai sievai? Tev tas šķiet pašsaprotami, tev šķiet, ka tu zini viņu; ko gan jaunu tu tur vari pamanīt? Sveši ļaudis tev ir interesantāki, nekā cilvēks, kuru tu zini, tu zini visu šī cilvēka ķermeņa topogrāfiju, zini, kā viņš atsaucas un zini, ka viss notiekošais atkārtosies atkal un atkal.  Tas ir kā aplis.

Bet tas nav tā, nepavisam nav tā. Nekas nekad neatkārtojas; viss katru dienu ir no jauna. Vecākas kļūst tikai tavas acis, vecāki kļūst vien tavi priekšnosacījumi, uz tava spoguļa sāk krāties putekļi un tu zaudē spēju atspoguļot otru.  

Tāpēc es saku: esiet kopā. Ar to es domāju – vienmēr baudiet medusmēnesi. Turpiniet pētīt viens otru un virzīties viens otra dziļumos, atrodot jaunus veidus vienam otru mīlēt, atrodot jaunus veidus būt vienam ar otru. Un katrs cilvēks ir bezgalīgs noslēpums – neizsmeļams, neizdibināms, tamdēļ nekad nepienāks brīdis, lai varētu teikt: „Es viņu zinu”. Lielākais, ko tu vari pateikt: „Es esmu mēģinājis un izdarījis visu, ko varēju, bet noslēpums joprojām ir neatklāts”.

Principā, jo vairāk tu zini, jo noslēpumaināks kļūst priekš tevis otrs cilvēks. Tikai tādā gadījumā mīlestība ir kā nebeidzams piedzīvojums. 

Ošo. Fragments no grāmatas "Mīlestība. Brīviba. Vientulība".

*** No krievu valodas tulkoja Lolita Laizane