Lasītava

Skatīt pēc:
Datuma Popularitātes
W836_nature-845849_1280 Square81_10640_554866707896864_2057411988_n
Zaļā Planēta

Mēs esam daļa no zemes, un tā ir daļa no mums

Indiāņu virsaiša Sietla runa 1854. gadā.

Varenais Virsaitis no Vašingtonas informē, ka grib nopirkt mūsu zemi. Turklāt Varenais Virsaitis sūta mums draudzības un labas gribas vēsti.

Viņš ir ļoti labsirdīgs, un mēs zinām, ka mūsu draudzība ir pārāk maza samaksa par viņa labvēlību. Tomēr mēs apdomāsim Jūsu priekšlikumu, jo saprotam, – ja nepārdosim zemi, bālģīmis atnāks ar šautenēm un atņems to ar varu.

Kā gan jūs varēsiet nopirkt debesis vai zemes siltumu? Mums šī doma nav saprotama. Ja svaigais gaiss un ūdens šļaksti nav mūsu pārvaldībā, tad, kā jūs tos varat no mums nopirkt? Manai tautai ir svēts katrs šīs zemes sprīdis. Katrs spožais priedes čiekurs, katrs smilšainais krasts, katra miglas šķipsniņa tumšajā mežā, katra pļava un katrs sīcošais kukainītis – tie visi ir svēti manas tautas atmiņai un jūtām. Sula, kas tek koku stumbros, nes sevī sarkanādaino atmiņas.

Сeļā uz zvaigznēm mirušie bālģīmji aizmirst zemi, kurā piedzimuši. Mūsu mirušie nekad neaizmirst šo brīnišķīgo zemi – sarkanādaino māti. Mēs esam daļa no zemes, un tā ir daļa no mums. Smaržīgās puķes – mūsu māsas; briedis, zirgs, lielais ērglis – mūsu brāļi. Kalnu virsotnes, sulīgās pļavas, siltais mustanga ķermenis un cilvēks – viena ģimene. 

Kad Varenais Virsaitis no Vašingtonas saka, ka no mums grib nopirkt zemi, tad viņš lūdz pārāk daudz. Varenais Virsaitis paziņo, ka atstās mums vietu, lai mēs varam dzīvot komfortā. Viņš kļūs par mūsu tēvu, bet mēs par viņa bērniem. Taču viss nav tik vienkārši, jo mums šī zeme ir svēta.

Zaigojošais ūdens, kas tek strautos un upēs, nav tikai ūdens – tās ir mūsu senču asinis. Ja pārdosim jums zemi, tad jāatceras, ka tā ir svēta. Jums tas ir jāmāca saviem bērniem – katrs spocīgais atspulgs tīrajos ezeru ūdeņos vēsta par manas tautas dzīves darbiem un atmiņām. Urdzošs ūdens – manas tautas tēva balss. Upes – mūsu brāļi, kas veldzē mūsu slāpes. Upes nes mūsu kanoe un baro mūsu bērnus. Ja pārdosim jums zemi, atceraties un mācat saviem bērniem, ka upes ir mūsu un jūsu brāļi; un turpmāk jums pret upēm jāattiecas ar tādu pat labsirdību, kā pret savu brāli.

Sarkanādainais vienmēr ir atkāpies bālģīmja priekšā kā kalnu migla atkāpjas rīta saules priekšā. Taču mūsu senču pelni ir svēti. Viņu kapi – svētas vietas, un tādēļ šie pakalni, koki un zemes gabali mums ir kļuvuši svēti. Mēs zinam, ka bālģīmis nepieņem mūsu domas. Viņam viens zemes gabals ne ar ko neatšķiras no otra, jo viņš ir svešinieks, kas atnāk naktī un ņem no zemes visu, ko vēlas. Viņam zeme ir nevis brālis, bet ienaidnieks; un viņš virzās uz priekšu, to iekarodams. Viņš atstāj aiz sevis tēvu kapus, taču tas viņu nesatrauc. Viņš nolaupa zemi saviem bērniem, taču tas viņu nesatrauc. Viņš aizmirst par savu tēvu kapiem un savu bērnu tiesībām. Viņš izturas pret savu Māti zemi un savu Brāli debesīm kā pret lietām, kuras var nopirkt, aplaupīt un pārdot kā aitu vai košas krelles. Viņa alkatība aprij zemi, atstājot aiz sevis tuksnesi.

Es nesaprotu... Mūsu domas atšķiras no jūsu. Sarkanādainajam sāp acis, skatoties uz jūsu pilsētām. Iespējams, tādēļ ka sarkanādainie ir mežoņi un daudz nesaprot. Bālģīmja pilsētās nav klusuma. Tur nav vietas, kur klausīties, kā pavasarī plaukst pumpuri vai šalc kukaiņu spārni. Iespējams, vienkārši esmu mežonis un daudz nesaprotu. Manuprāt, troksnis tikai apvaino dzirdi. Vai tad tā ir dzīve, ja cilvēks nevar saklausīt vientuļas malduguns kliedzienu vai varžu strīdu naksnīgajā dīķī? Esmu sarkanādainais, es daudz nesaprotu. Indiāņi dod priekšroku tam, kā skan vējš virs dīķa ūdeņiem, vēja smaržai, kas atgādina lietu dienas vidū un ir piesātināta ar priežu sveķu aromātu.

Sarkanādainajam gaiss ir dārgums, jo viss dzīvais elpo: gan dzīvnieks, gan koks, gan cilvēks ievelk vienu elpu. Bālģīmis neievēro gaisu, ko elpo. Viņš nesajūt sliktas smakas, kā cilvēks, kas jau vairākas dienas mirst. Taču, ja mēs pārdosim jums zemi, atceraties, ka gaiss ir dārgums, ka gaiss dala savu garu ar visu dzīvo. Vējš, kas bija mūsu vectēvu pirmais elpas vilciens, pieņem arī viņu pēdējo izelpu. Un vējš turpmāk piepildīs ar dzīves garu arī musu bērnus. Ja mēs pārdosim zemi, tad jums jāturas malā un jārūpējas par to kā svētu, kā vietu, uz kurieni pat bālģīmis var atnākt, lai sajustu vēja garšu – pilnu pļavas puķu salduma.

Mēs apdomāsim priekšlikumu nopirkt mūsu zemi. Ja to pieņemsim, tad man būs viens noteikums: bālģīmim jārūpējas par šīs zemes dzīvniekiem kā par saviem brāļiem. Es esmu mežonis, es nevaru domāt citādāk. Prērijās esmu redzējis tūkstošiem mirušus bizonus, ko atstājis bālģīmis, šaudams no garāmbraucoša vilciena. Es esmu mežonis, un nespēju saprast, kā dūmojošs dzelzs zirgs var būt svarīgāks par bizonu, ko mēs nogalinam tikai tad, ja esam uz nāves robežas. Kas notiks ar cilvēku, ja nebūs dzīvnieku? Ja visi dzīvnieki ies bojā, tad cilvēki nomirs no pilnīgas gara vientulības. Kas notiks ar dzīvniekiem, notiks arī ar cilvēku. Viss ir saistīts.

Mācat saviem bērniem, ka zeme zem viņu kājām ir mūsu senču pelni. Tad viņi godās zemi un stāstīs saviem bērniem, ka zemē noglabātas mūsu dzimtas dzīves. Māciet saviem bērniem to, ko mēs mācam savējiem – zeme ir mūsu Māte. Kas notiks ar zemi, notiks arī ar Viņas bērniem. Kad cilvēks spļauj uz zemes, viņš spļauj pats uz sevi.

Lūk ko mēs zinām: zeme nepieder cilvēkam – cilvēks pieder zemei. Lūk ko mēs zinām: pasaulē viss ir saistīts kā asinis, kas vieno veselu dzimtu. Viss ir saistīts. Kas notiks ar zemi, notiks arī ar tās bērniem. Cilvēks neauž dzīves tīklu – viņš ir tikai viens tā pavediens. Ja viņš kaut ko dara ar tīklu, tad dara to ar sevi.

Un tomēr mēs apdomāsim jūsu priekšlikumu doties uz rezervātu, ko esat sagatavojuši manai tautai. Mēs dzīvosim nomaļus no jums, mēs dzīvosim mierīgi. Nav jau tik svarīgi, kur pavadīsim savas dzīves atlikušās dienas. Mūsu bērni jau ir redzējuši savus tēvus sakāves pazemotus. Mūsu kaujinieki jau ir izjutuši kaunu. Pēc sakāves viņu dzīves ir pārvērtušās tukšumā, un viņi iznīcina savus ķermenus, lietojot saldu ēdienu un stiprus dzērienus. Nav tik svarīgi, kur pavadīsim savas dzīves pēdējās dienas. To nav atlicis īpaši daudz. Tikai dažas stundas, tikai dažas ziemas, un nepaliks vairs neviena vareno cilšu dēla, kuri kādreiz tik ļoti mīlēja šo zemi un kuri tagad mazos bariņos slapstās pa mežiem. Nebūs neviena, kas apraudātu tautu, kas agrāk bija tik pat spēcīga un cerību pilna kā jūsu. Kādēļ man apraudāt savas tautas nāvi? Cilts – tie ir tikai cilvēki, nekas vairāk. Cilvēki nāk un iet kā viļņi jūrā.

Pat bālģīmis, kuram Dievs iet blakus un runā ar viņu kā draugu, nevar izbēgt no kopējā likteņa. Paskatīsimies – varbūt galu galā mēs vēl kļūsim par brāļiem. Taču mēs zinām kaut ko tādu, ko bālģīmim kādreiz būs jāuzzina: mums un jums ir viens Dievs. Pašlaik uzskatāt, ka jūsu Dievs jums pieder tieši tāpat, kā jūs gribat, lai jums pieder šī zeme – taču tā nav. Viņš, visu cilvēku Dievs, vienādi jūt līdzi gan sarkanādainajiem, gan bālģīmjiem. Viņam zeme ir dārgums, un darīt ļaunu šai zemei nozīmē pacelt roku pret tās Radītāju. Bālģīmji arī aizies, iespējams, vēlāk, nekā pārējās ciltis. Turpiniet piesārņot savu gultu, un reiz naktī nosmaksiet paši savos atkritumos. Un mirstot jūs spilgti degsiet varenu liesmu ieskauti, ko radījis Dievs, kurš jūs atvedis uz šīm zemēm un kāda īpaša iemesla dēļ piešķīris tiesības valdīt pār to un sarkanādainajiem. 

Mums tāds liktenis ir mīkla, jo mēs nesaprotam, kādēļ ir jānogalina bizoni, kādēļ ir jāpieradina savvaļas zirgi, kādēļ izjaukt meža noslēpumainību ar cilvēku bara smago smaku, kādēļ aptraipīt pakalnu nogāzes ar runājošiem vadiem.

Kur ir meža biezoknis? Tā nav. Kur ir ērglis? Tā nav. Kādēļ ir jaatvadās no ātrā ponija un medībām? Šeit beidzas dzīve un sākas izdzīvošana. 

Mēs apdomāsim priekšlikumu nopirkt mūsu zemi. Ja mēs piekritīsim, būsim drošībā apsolītajā rezervatā. Mēs varēsim nodzīvot savas nedaudzās atlikušās dienas, kā mums gribēsies. Kad no šīs zemes izzudīs pēdējais sarkanādainais, un vienīgā atmiņa par viņu būs virs prērijas lidojoša mākoņa ēna, šajos krastos un mežos joprojām saglabāsies manas tautas gars, jo tas mīl šo zemi tāpat kā jaundzimušais mīl savas mātes sirdspukstus. Ja mēs pārdosim zemi, mīliet to tāpat kā mēs to mīlējām. Rūpējieties par to, kā mēs par to rūpējāmies. Saglabājiet savā atmiņā šo zemi tādu, kāda tā bija, kad to saņēmāt. Un ar visu spēku, ar visām domām, ar visu sirdi saglabājiet to saviem bērniem un mīliet to... kā Dievs mūs visus mīl.

Mēs zinām vienu: mums un jums ir viens Dievs. Viņam zeme ir dārgums. Pat bālģīmjiem neizbēgt no kopējā likteņa. Galu galā mēs varam kļūt par brāļiem. Paskatīsimies! 

Avots: Teuns Marezs "Tolteku mācība. 3. sējums. Pūķu zināšanu miglas." (Kijeva, Maskava, izdevniecība "Sofija", 1998 g.), 15. - 19. lpp.

 

“Šiem cilvēkiem nav nekādu vajadzību. Viņi ir brīnišķīgi dārznieki, makšķernieki, kanoisti un peldētāji; būvē skaistus majokļus un uztur tos tīrus, nodarbojas ar mākslu, dejām un mūziku, spēlē bumbu. Viņi dzīvo mierā un saticībā, atļauj mums staigāt, kur vēlamies, un atdod mums visu, ko mēs lūdzam. Viņus var atbrīvot un pakļaut mūsu Svētajai Ticībai. No viņiem sanāks labi un smalki kalpi. 50 zaldātu kareivju pietiks, lai visus pakļautu un liktu darīt, ko mēs vēlamies.”

Kristofors Kolumbs par indiāņiem 1492. gadā.

 

* No krievu valodas tulkoja Kristīna Zacesta;

* Korektors: Matīss Freimanis.

X

** Dārgais lasītāj!
Priecājamies, ka Tu baudi un dalies ar mūsu portāla lasītavas rakstiem.
Vēlamies vien atgādināt - zināšām bez prakses nav nekādas vērtības!
Apmeklē mūsu portāla notikumu Kalendāru , atrod sev piemērotāko un sāc praktizēt!

Library_page_nature-845849_1280
Zaļā Planēta

Mēs esam daļa no zemes, un tā ir daļa no mums

Indiāņu virsaiša Sietla runa 1854. gadā. Varenais Virsaitis no Vašingtonas informē, ka grib nopirkt mūsu zemi. Turklāt Varenais Virsaiti...

336
28. oktobrī, 2018
Library_page_photomontage-3351307_1280
Sabiedrība

Visu dzīvo radību labā...

Cik es esmu Tev pateicīga, ka Tu nepiederi to vīriešu skaitam, kuri krāj mantu, izmantojot citu cilvēku darbu. Cik es esmu pateicīga, ka ...

5661
7. decembrī, 2015
Library_page_whatsapp_image_2018-03-15_at_14.59.36
Ķermenis & veselība

Vienotai ar Dievišķo

Gaidot īpašo koncertu 31. martā Rīgā iedvesmojošu interviju sniedz mūziķe, dzīves skolotāja, iedvesmotāja un īpaša sieviete SNATAM KAUR

2064
15. martā, 2018
Library_page_gara-vasara-_2015_-231
Pašizziņas prakses

Tavas dzīves "restarts"

Būt veselam, dzīvespriecīgam un laimīgam - tā nav ne iedzimta īpatnība, ne "Dieva dāvana". Tāpat šim stāvoklim nav nekādas saistības ar n...

4554
13. jūlijā, 2017
Library_page_amy-ross
Zaļā Planēta

Cik daudz mēs patiesībā zinām par psihodēliskajām sēnēm?

Gadsimtiem ilgi “maģiskās” sēnes ir gan cildinātas, gan peltas to apziņu paplašinošās iedarbības dēļ. Tādu phihodēlisko vielu kā sēnes u...

6166
18. janvārī, 2016
Library_page_1440-900-81079
Zaļā Planēta

4 veidi kā ceļojumi var paplašināt apziņu

"Īstam ceļojumam nav galamērķis. Ceļotājiem nav mērķis, tie nepārtraukti atklāj, ka ir kaut kur citur ... Daba nemainās; tai nav iekšpuse...

5635
25. jūnijā, 2015
Library_page_11096611_848279421912174_7753644055807266370_n
Pašizziņas prakses

Sauciens no Viņas Puses

Kā saka mans sens draugs: "Dzīve ir iekārtota tā, ka vienā brīdī ir garlaicīgi, citā – bailīgi". Kaut kādā ziņā cilvēka dzīvi var salīdzi...

5491
1. maijā, 2015
Library_page_content_mushroomcaps
Zaļā Planēta

Грибы — что мы действительно знаем об этой форме жизни

В 2000-м году профессор Тошиюки Накагаки, биолог и физик из японского университета Хоккайдо, взял образец желтого плесневого гриба и поло...

5401
26. novembrī, 2014