Mīlestības piedzīvojums

Mēs ilgojamies pēc mīlestības tikpat ļoti, cik baidāmies to saņemt.

Mēs alkstam tikt pamanīti tikpat ļoti, cik bēgam no iespējas tikt pamanīti.

Mēs esam izsalkuši pēc dziļas ieskaujošas klātbūtnes, maigām acīm, kas lūkojas ar sapratni un iejūtību, tikpat ļoti, cik mēs mēģinām izbēgt no šādas situācijas. Tas ir pārāk intīmi. Pārāk riskanti. Pārāk atklāti.

Nav kur noslēpties. Tikt pamanītam nozīmē tikt mīlētam. Tikt pamanītam nozīmē nomirt. Mīlestība ir bīstama. Vai arī tā mums ir iemācīts.

Mums iekšā plosās cīņa. Starp nemīlēto, kurš ilgojas noslēpties, un to, kurš ilgojas pēc dzīves saviļņojuma un riska. Sakļaušanās un izplešanās. Ieelpa un izelpa.

Neapzināti mūs piesaista vai atgrūž tie, kuri izturas pret mums, runā ar mums un ietekmē mūs tā, kā to darīja vai nedarīja mūsu vecāki. Mūs piesaista tie, kuri spēj mūs dziedināt, un dažreiz mūs piesaista tie, kuri nespēj, vai vēl ļaunāk. Mēs domājam, ka iemīlamies kādā personā, un dažreiz mēs vienkārši iemīlamies tēlā, ko paši esam radījuši, un kam nav pilnīgi nekādas līdzības ar ‘otru’.

Mēs mīlam un mēs zaudējam savus mīlestības tēlus. Mēs ceļamies un mēs krītam. Mūsu sirdis paceļas debesīs un mūsu sirdis salūst miljons gabaliņos. Mēs meklējam drošību un atrodam nedrošību, un tajā atrodam drošību. Mēs meklējam brīvību un atrodam mūsu pašu zemapziņas programmu cietumu, un zaudējam cerību, un tad to atkal atgūstam.

Dažreiz, lai aizietu no attiecībām, ir nepieciešama drosme. Dažreiz ir nepieciešama drosme, lai paliktu. Dažreiz ir nepieciešama drosme, lai nedarītu neko, šodien. Dažreiz ir nepieciešama drosme lai atzītu, cik lielas ir tavas sāpes.

Dažreiz tam ir nepieciešama drosme – atzīt, cik tu esi laimīgs.

Dažreiz tu sper kādu soli, nezinādams kādēļ, un viss top skaidrs tikai pēc notikušā.

Jebkurā gadījumā, jūs nevarat to saprast nepareizi.

Mēs sevi zaudējam un mēs sevi atrodam. Mēs dodam vairāk nekā mēs spējam pieņemt, izsmeldami sevi ‘mīlestības’ vārdā. Vai arī, mēs skrienam cik ātri vien spējam, izsmeļot sevi savā lidojumā no ‘mīlestības’.

 “Vai kāds mani ieraudzīs. Klausīsies. Turēs mani. Ļaus man salūzt..”

Un tiek izspēlēta mīlestības drāma. Un, izrādei turpinoties, mēs iemācamies kaut ko vairāk par sevi. Mēs sākam redzēt savus aklos punktus.  Mūsu zemapziņas uzvedības modeļi iznāk apziņas gaismā. Mēs izprotam savus pieņēmumus. Mūsu bērnības fantāzijas sāk brukt. Mēs pēkšņi sajūtam sāpes, ko nekad negribējām just. Skumjas. Dusmas. Noraidījuma, pamestības jūtas. Mēs vēlamies bēgt atpakaļ vecajās atkarībās, vecajā komfortā, un, lai kāds būtu iemesls, mēs to nedarām. Mēs kļūstam zinātkāri. Mēs sākam skatīties un pārstājam tik daudz domāt.

Mēs sākam saprasties ar sevi. Izturēties pret sevi, kā pret vislieliskākajiem mīlniekiem, kādi mēs arī esam. Visaizraujošākās un vismīļākās būtnes.

Ar katru dienu mēs sākam satikt sevi arvien dziļāk. Atklājot, kas mēs patiesībā esam. Ko mēs jūtam, un ko nē. Ko mēs vēlamies, un ko nē. Mācoties teikt ‘jā’ tad, kad tas nozīmē jā, un ‘nē’ tad, kad tas nozīmē nē, un, ja tas kādu sāpina, tad mēs ļaujam viņiem pašiem būt atbildīgiem par savu dziedināšanu. Mācoties, ka mīlestība nav tikai taureņi un rozes un pozitīvas sajūtas. Tas ir arī darbs. Tā ir nekārtība. Tās ir sāpes un drosme elpot caur šīm sāpēm, nonākot priekā un dzīves plašumā. Mīlestība lūdz mums kļūt arvien un arvien īstākiem, vairāk un vairāk humāniem, vairāk un vairāk apzinātiem, un mazāk un mazāk perfektiem. Vairāk sevi izprotošiem un gribošiem just. Un just vairāk. Un just vairāk. Un vairāk. Un dažreiz ļaut savām sirdīm salūzt. Dažreiz nezināt. Dažreiz būt garlaikotiem. Dažreiz būt svētlaimē. Būt dzīvības pilniem. Dažreiz nezināt, kāds ir nākamais solis. Un, vai spert to vai nē.

Mīlestība nav sajūta, stāvoklis, vai pieredze. Tā nav galamērķis.

Tā ir šī neparastā Gaisma, kas staro no iekšienes.

Tā ir starojoša Zināšana, kas nekad mūs nepamet.

Tas ir Prieks būt dzīvam.

Mēs varam to pazīt kopā. Mēs varam to pazīt vienatnē.

Mēs varam viens otram par to atgādināt. Mēs arī varam aizmirst.

Mēs varam izaicināt viens otru un palīdzēt viens otram interesēties par saviem trigeriem. Mēs varam darīt šo darbu, vai nē.

Mēs varam satikties mīlestības ugunī. Iet kopā, vai nē.

Dalīties ar savām sirdīm. Atkāpties. Paiet uz priekšu. Vai palikt, kur esam.

Iemācīties mīlēt šo deju, spontanitati, piedzīvojumu, mistēriju, neatliekamību, intimitāti. Iemācīties aizmirst, ko mes iemācījāmies zināt, un pieņemt nezināšanu kā jauno zināšanu.

Un kļūt vairāk un vairāk apmierinātiem ar neatrisināmību.

Vairāk un vairāk laimīgiem ar nelaimīgo, konkrētiem par nekonkrēto, drošiem nedrošībā.

Vairāk un vairāk svētlaimīgiem par to, ka neesam svētlaimīgi.

Vairāk un vairāk ieinteresētiem par to, kas ir šeit un Tagad.

Mazāk un mazāk nopietniem, vairāk un vairāk rotaļīgiem.

Mazāk būt mīlestības meklētājiem, vairāk tās devējiem, un atradējiem, un Tagadnei, kas aicina citus tādā pašā mežonīgā priekā.

Šis ir mīlestības piedzīvojums.

* Autors: Džefs Fosters;

* No angļu valodas tulkoja Kristīna Zacesta.

X