Neizskaidrojamie dabas enerģijas avoti

Vistas pamata nodarbošanās, kā tas visiem zināms ir – dēt olas. Olu čaumala, galvenokārt, sastāv no kalcija. Lai atdotu kalciju nepieciešamā daudzumā, vistai tas būtu attiecīgā daudzumā jāuzņem pašai. Taču tieši tā tas nenotiek. Izrādās, ka vista atdod kalciju ievērojami vairāk, nekā uzņem pati.

Vairāk kā pirms 200 gadiem franču ķīmiķis N.L. Bokelēns pirmo reizi sāka meklēt atbildes uz jautājumu: kādā veidā dējējas, nekaitējot savam organismam, spēj producēt tādu daudzumu kalcija?

Vēlāk, cits franču pētnieks, Luijs Kervrāns veica savu eksperimentu – pētāmās vistas baroja tikai ar auzām, rūpīgi uzskaitot, cik daudz kalcija tās, tādā veidā, uzņēma. Uzņemtais daudzums ar atdoto daudzumu ievērojami atšķīrās – vistu dētajās olu čaumalās kalcija daudzums bija aptuveni 4 reizes lielāks.

Kā parasti, zinātniskā sabiedrība necentās sevi apgrūtināt, lai izskaidrotu šo fenomenu, droši atstājot to novārtā: olas – nav galvenais, ir arī svarīgākas lietas.

Tāds pats liktenis sagaidīja angļa Viljama Prauta eksperimentus. Viņš salīdzināja kalcija daudzumu olu čaumalā un kalcija daudzumu izšķīlušā cālēnā – noskaidrojot, ka cālēnā kalcija daudzums bija 4 reizes lielāks. Piedevām, pie apstākļiem, kad cālēns kalciju no čaumalas acīmredzami nesaņēma. Tad jau sanāk, ka cālēna organisms, tāpat kā vistas organisms ir spējīgs ražot kalciju no..... vai tad no nekā? Vai arī no kaut kā?

Augiem, kā apgalvo daži pētnieki, piemīt noslēpumainas spējas – tie ir spējīgi ražot vērtīgus metālus, nezināmā veidā pārveidojot vērtīgos metālos citus elementus.

Franču ķīmiķis, Jans Baptists Helmonts, 1600 gadā uzsāka daudzgadīgu eksperimentu: liels kubls tika piepildīts ar zemi, kuru pirms tam rūpīgi kalcinēja krāsnī un nosvēra. Pēc tam kublā tika iestādīts vītola stāds. Visus nākamos gadus vītols tika laistīts tikai ar lietus ūdeni, vairāk neko tas nesaņēma. Kociņš kaut kā auga un, kad pēc gadiem to izraka, izrādījās, ka koka svars bija palielinājies par 74kg. Zemes svars kublā nebija mainījies.

No kurienes radās šie 74kg? Ne Helmonta laikabiedri, ne mūslaiku zinātnieki tā arī nav atbildējuši uz šo jautājumu. Visdrīzāk tāpēc, ka iespējamā atbilde ir grūti izskaidrojama ar mums pieejamajām zināšanām – nāksies atzīt, ka augi ir spējīgi radīt tam nepieciešamās vielas no pieejamām. Helmonta pētījumā, vienīgais pieejamais, bija lietus ūdens.

Analoģisku eksperimentu veica Alberts fon Hercels, Vācijā – destilētā ūdenī tika audzēti kressalāti. Pētījuma tīrības nodrošināšanai augi, jau no pirmās minūtes, atradās zem stikla kupola. Pētījuma sākumā tika izmērīts sēra saturs sēklās. Gala rezultātā, no sēklām attīstījušajās lapās un saknēs sēra saturs bija dubultojies. Šim sēram nebija no kurienes rasties, kā tikai no destilētā ūdens.

Fon Hercels veica neskaitāmus līdzīgus eksperimentus, destilētā ūdenī audzējot dažādu kultūru sēklas. Un katru reizi, viņam par izbrīnu, dzinumos bija ievērojami palielinājies sēra, fosfora, kalcija, mangāna daudzums – elementiem, kuriem nebija no kurienes rasties.

Tā mēs esam nonākuši pie ārkārtīgi svarīga momenta. Katru reizi, kad no lauka tiek novākta raža, no tā tiek paņemts kaut kāds daudzums makro un mikro elementi. Loģiski spriežot, apstrādātās zemes augsnei jau sen bija jābūt iztukšotai no visiem elementiem, īpaši tādās vietās, kur raža tiek novākta katru gadu jau vairākus gadsimtus. Tomēr kaut kādā dīvainā veidā tas tā nenotiek. Augsne saglabā visus savus elementus – to nekļūst mazāk.

Te prasās pēc skaidrojuma: zudumi tiek atjaunoti ar lauku mēslojumu. Pētnieki no Rotamstedas Lauksaimniecības institūta (Lielbritānija) ir pierādījuši, ka arī tas tā nav. Gadu no gada, izmēģinājuma laukā tika audzēts āboliņš, katru gadu raža tika novākta divas – trīs reizes, mēslojums netika lietots nekāds – pētījums ilga 17 gadus. Šo gadu laika, kopā ar zaļo masu, no lauka neatgriezeniski tika novākti:

• mangāns – 1.2 t
• kālijs - 2.1 t
• slāpeklis – 2.6 t
• kaļķis – 2.6 t
• fosforskābe – 1.2 t.

Izskatās, ka no augsnes tika izņemts vairāk elementu, nekā tā vispār sevī saturēja. Ja jau tikai 17 gadu laikā no lauka tika novāktas 10 tonnas pamatelementu, tad cik tika novākts 100, 200, 300 gadu laikā, pa visu to laiku, kad no paaudzes paaudzē šis lauks tika apstrādāts? Simtiem, tūkstošiem tonnu? Tad jau šajā vietā sen vajadzēja izveidoties bedrei. Tomēr tās nav. Tātad augi paši rada sev nepieciešamos elementus, bet precīzāk, no sev pieejamiem pārveido uz sev nepieciešamiem. Salīdzinoši nesen līdzīgu pētījumu sērija tika veikta École Politehniskajā Institūtā (Francija). Profesors Pjērs Baranžē audzēja pupiņu sēklas šķīdumā, kas bija bagātināts ar mangānu – dīgsti enerģiski uzsūca šķīdumu, dzina saknes, raisīja lapas, bet.... Vēlāk, analizējot to sastāvu, atklājās, ka mangāna, kuru tie uzņēma ar šķīdumu, augu šūnās vispār nav. Taču mangāna vietā – nesaprotami no kurienes – tur parādījās dzelzs.

[55Mn25 + 1H1 → 56Fe26 — autora piemērs]

Citā pētījumā, kuru veica Pjērs Baranžē, sēru saturošos augos, kuri tika audzēti kalcija šķīdumā, to šūnās tika atklāts paaugstināts kālija un fosfora daudzums. Ja tiešā veidā kāliju un fosforu augam nebija no kurienes ņemt, tad no kurienes tie tur ir?

[40Ca20 - 1H1 → 39K19 — autora piemērs]

[32S16 - 1H1 → 15P31 — autora piemērs]

Baranžē daudzkārt atkārtoja pētījumus, veica tūkstošiem analīžu, izmantoja dažādas metodes, viņa iegūtie rezultāti tika doti pārbaudīt trešajai pusei, kas nezināja eksperimenta mērķi. Lai arī kā negribētos, galu galā visiem nācās atzīt, ka augi pārveido elementus. Un tas notiek mūsu acu priekšā katru dienu.

Angļu ekologi ir atklājuši, ka daži augi ir spējīgi augt tādā augsnē, kas pilnība izskatās tiem nāvējoša. Izgāztuvju malās, saindētās ar smagajiem metāliem, cinku un alvu, ekologi atklāja samērā retu orhideju šķirni, turklāt, augot 300 km uz ziemeļiem no savas ierastās vides. Kas ļauj augiem noturēties pret augstu alvas un cinka koncentrāciju – tā arī palika nesaprotams.

Vienīgais, ko Minhenes universitātes biologiem izdevās atklāt, ir tas, ka augos nonākot nāvējošajiem smagajiem metāliem, augi – nesaprotamā veidā – deaktivizē tos savās šūnās. Izrādās, ka tas pats notiek arī tad, kad toksiskie smagie metāli nokļūst slieku organismā – tāpat kā augi, tās pārvērš tos nekaitīgos savienojumos.

Parasti cilvēka doma ir orientēta tā ka jebkurš fakts, kurš nonāk uzmanības laukā, tiek vērtēts pēc tīri utilitāra aspekta: kādu labumu no tā varētu iegūt? Kad kļuva zināms, ka augi nezināmā veidā ir spējīgi deaktivizēt smagos metālus, tajā saskatīja noteiktu praktisku interesi: tā kā piesārņotu un izstrādātu augšņu problēma ir ļoti sāpīgs jautājums. Šī interese jau pavisam drīz tika pārtrumpota ar jauniem ziņojumiem. Dažos augos tika atklāti dārgmetāli – zelts un sudrabs. No kurienes? Citi augi, kuri auguši turpat blakus, nesatur ne vienu šo metālu atomu, kā arī pašā augsnē to nav. Ja nu arī tas ir elementu pārvēršanas rezultātā, ja augi ir spējīgi citus elementus savās šūnās pārvērst zeltā, tad paveras jauni, negaidīti apvāršņi. Daži pētnieki pieņem, ka zelta daudzumu šajos augos var ievērojami palielināt, izmantojot gēnu inženieriju. Un tad, kā uzskata viņi, tas ir veids, kā iegūt dārgmetālus daudz izdevīgākā veidā, nekā to dara tradicionāli, jeb katrā ziņā, ekoloģiski drošāk. Taisnības labad jāsaka, ka izklāstot visus faktus un pieņēmumus, zinātnieki, kā tādu burvestību, nebeidz atkārtot: „Notiekošā mehānisms nav saprotams”.

***

No krievu valodas tulkoja Lolita Belozerova speciāli priekš garavasara.com

Korektore: Gunita Reinvalde