Other

Mansards

  • spiritual_therapies
  • reincarnation_psy
  • transpersonal_psy
  • spiritual_therapies
  • psychology
Jānis Filks - Intimitāte attiecībās
15
Nov

Jānis Filks - Intimitāte attiecībās

Sākuma datums:
November 15, 2015
Beigu datums:
November 15, 2015
Sākuma laiks:
18:00
Beigu laiks:
21:00
Vieta:
Alberta iela 11, Rīga, Latvia

Mansarda - Perspektīvas - Vienotības mācības - 2. nov. pārskats.

Pagaišā pirmdienā, 2. novembrī tikamies Mansardā jau trešo reizi “Dīvaiņa Perspektīvas” ciklā, ar vispārējo tēmu “Vienotības Mācība” un vakaru tēmu “Sāpes”.

Reizēm mums ir jādara, vai jāsaka lietas, kas liks citiem ciest, kas nozīmē, kā ar to tiks viņiem justies sāpes. Pat tad, ja tas kaut kas ir galu galā viņiem par labi, viņi var piedzīvot tās iejaukšanos viņu dzīvē kā nepatīkamu.

Piemēri šādiem gadījumiem būtu sekojoši; Mums ir bērns, kurš nozadzis rotaļlietu no drauga. Mums ir nepieciešams izskaidrot viņam, kāpēc šī rīcība kaitē viņam un citiem. Bērns jutīsies ievainots, viņš jutīs kaunu un kritiku. Viņš var justies pārsteigta, ka citiem bērniem var būt lietas, ka viņam nevar. Mūsu kritika un uzzināt to ka viņam nevar būt kaut kas, radīs bērnam just sāpes. Mums ir dzīves biedrs, kurš sita mūsu bērnu. Dzīves biedra nepieņemamā uzvedība būs jārisina, un sliktākā gadījumā, viņam vai viņai nepieciešams atstāt mājās. Šī konfrontācija un mūsu rīcība, liks mūsu dzīves biedram justies ievainotam. Viņš vai viņa, sajuties kauna sāpes un pat galu galā var novest pie mājās, ģimenes un saistītās drošības zaudējumu.

Kad ir "pareizi" rīkoties, pat ja tas rada citu sāpes? Dažreiz, ir skaidrs, dažreiz tas ir duļķains, pat ja zinām, kad tas ir personai par labu. Neatkarīgi no tā, cik pārliecināti mēs esam, šāda rīcība visbiežāk liks otrai personu uztvert sāpes ( jo personai atklājot un likt apzināt nepieņemamo uzvedība rada viņiem sāpes), un viņu sāpes uztvere radīs sāpes mums. Kāpēc? Tāpēc, ka mēs esam viens, un galu galā mēs jūtam viens otra sāpes. Jo šāda konfrontācija varētu novest pie attiecības zaudēšanu, jo mums nepatīk nepatikt, un mums nepatīk pieredzēt kad otrs ir dusmigs ar mums. Tomēr mēs spējam rīkoties, un mēs to darām nošķeļoties, atvienojoties, attālinādamies no otra persona kuram ir sāpes, dusmoties ar viņu un vainot viņus. Saredzot viņu kā nelieti, vai slinku, vai savtīgu, sliktu, kam nav peimērojama mūsu līdzjūtību. Būt dusmīgs ar viņiem arī kalpo tam ka otrs sevi aizsārgādams var dusmoties uz mums, kas savu kārt rada vel lielākas dusmas mūsos kas palīdz mums vel vairāk attālināties no viņiem. Tad vel vieglāk attaisnoties ar domu, redzi es centos cilvēkam palīdzēt un viņš tikai saniknojās. Pie velna, zināju ka bija bezcerīgi, labāk atbrīvoties no viņiem, cik ātri vien iespējams.

Kā tad būtu labāk rīkoties, pirmais ir atcerēties, ka nav "viņi" un "mēs", kas atgādina mums palikt savienotiem, sniedzot ziņojumu, ka apzinamies ka ievainots lepnums var izraisīt bailes otrai personai. Un paliekot savienoti, mums jāatceras mūsu Vienotību, lai atgādinātu sev, cik līdzīgi mēs esam personai ar kuru mēs sarunājamies. Turot viedokli, cik līdzīgi mēs esam, mēs atrodam sevi sajūta un citu runas veidu. Ja mēs ar cilvēku identificējamies, nevis atdalamies, mēs, visticamāk, atradīsim saziņas veidu, kas ir līdzjūtīgs, nevis spriedumains. Varam atrast ka runājam, runājam par to, kā mēs izprotam otru un mēdz darīt līdzīgi, vienkārši sajusties vairāk izpratnes, jo patiesībā, mēs saprotam, ka, patiesībā, mēs esam patiešām ļoti līdzīgi, jo, patiesībā, mēs esam viens.




Nošķeļšanā un attālināšanās no tiem kurus mēs baidāmies mēs ievainotu vai sāpinat ir pieradums
kas attiecas daudzās dzīves jomās. Ja man ir nogalina lai ēst, jānocert kokus, lai uzcelt māju, "izkonkurēt" citu, lai iegūtu darbu, es jūtu, ka man ir jānošķeļās no dzīvnieka, no koka, un otra pretendētāja, lai es varētu attaisnot, vai nepieredzēt, tās sāpes es izraisu. Lai nogalinātu dzīvniekus, es nolīgstu citus nokaut tos. Es nošķeļos ne tikai no dzīvnieka, es arī nošķeļos no cilvēkiem es maksāju darīt nogalināšanu un nekad pārbauda kautuves lai redzēt kā tas ir darīts. Es gribu ticēt, es nevaru sajust dzīvnieka sāpes, jo es esmu nošķelies no savas rīcības. Kā es varu nocirst kokus? Es izliekos, ka tie nav dzīvi, kā arī aizvēru acis uz citām dzīvībām, citām sugām, un planēti, kurai varētu būt nepieciešami šie koki. Es vienkārši koncentrējoss uz māju es ceļu un neļauj sevi domāt par savu rīcību sekām. Ārpus redzesloka; ārpus prāta.

Kad mēs attālinājamies no citiem, mēs nošķeļamies ne tikai no viņiem, bet arī no sevis. Mēs zinām, mēs esam viens. Mēs zinām, ka tad, kad mēs esam savienoti ar sevi dziļākā nozīmē, mēs esam saistīti viens ar otru, tostarp arī personu, būtni vai sugu kuru mēs jūtam mēs sāpinam. Lai noliegt, tās sāpes, mēs noliedzam mūsu savienojumu ar to personu, būtni vai sugu. Mēs, tādējādi, liedzam mūsu savienojumu ar mūsu dziļāko sevi. Nežēlība, aizskaroša uzvedība, noliegums, un nošķeļšanās no sevis, ir kā mēs maksājam par šādu uzvdību. Lai novērst to vispirms mums ir nepieciešams atzīt, ka dažkārt neizbēgama ir rīcība, kas izraisa citam sāpes. Apsverot rīcību būtu jāuzdod sev jautājumu par mūsu motīviem. Vai mums tiešām ir nepieciešams, lai stātos pretī bērnam vai dzīves biedram? Vai mums ir nepieciešams, nocirst koku vai nogalināt dzīvnieku? Vai mēs darbojas visu, augstāko labuma labumā?

Dažreiz mēs zinām, vai vismaz mēs uzskatām, ka mēs zinām. Kad mēs uzrunājam bērnu, vai dzīvesbiedrs, mēs ceram, ka mēs atbalstām tos attīstīties labākā virzienā uz sevi. Bet kas par koku vai dzīvnieka? Vai varam teikt, ka mēs atbalstām viņus? Mēs varam teikt, ka dzīvnieks un koks izpilda savu uzdevumu, ja to izmanto. Vai tā ir vienkārši racionalizāciju. Varbūt dažreiz mums
ir jāatzīst, mēs vienkārši izvēloties savu izdzīvošanu pār cita izdzīvošanas. Un ja tā ir, tajā gadījumā, mums nav jāatšķeļjās no tiem, mēs varam rīkoties apzināti, un būt cienīgi un pateicīgi.

Daži jautājumi kurus varam katru dienu sev uzdot, varētu būt;-

Vai es jūtu, ka šodien man bija kaut kas jāsaka, vai kaut kas jādara, kas padarītu
citu neērti vai radītu tiem sāpes?
Vai es to darīju, vai es aizbēgu no tā?
Kādi bija mani motīvi? Bija tie kādu atbalstošs, vai kādu vai kaut ko aizsargojošs? Vai es rīkojās ār kādu citu motīvu?
Vai es paliku savienots ar viņiem, kad es runāju vai rīkojies?
Ja nē, kādu attaisnojumu es izmantoju?
Kā varētu es darīt savādāk nākotnē?

Šī nav vienkārša procese, nav viegla, tā sakrātā bagāža ir ļoti liela nasts, bet kaut kur ir jāsāk, sāksim ar domām, un pakāpeniski mainīsim savu uzvedību!

Ar to nonācam pie šamaniskās meditācijas/ceļojuma un jautājuma uzdošanu Visumam. Formulējums bija sekojošais;- “Kas būtu man jāapzinās par savu rīcību kad man neizbēgami citu jāsāpina?” Šoreizi gan bija ļoti personīgas atbildes, ievērojamākās bija kad kārtējo reizi atkārtojš mīlestības tēma, un jau saprotams kad Vienotības apziņas realizācijai, mīlestība ir stūrakmens.

Nākamo reizi tiksimies Mansardā 18:00, svētdien 15. novembrī, vakara tēma būs intimitāte attiecībās, un mūsu bailes zaudēt sevi. Ka, pieslēdzoties kopumam, mēs varam atļauties uzņemties risku, un kā izvairīšanās un aizsārgāšanās, ir domāšana un rīcība kas mūs nošķeļ no pietuvināšanās Vienotībai!


Dalības maksa 10 eur.


Iepriekšēja pieteikšanās zvanot uz m. 29275179 vai rakstot uz meilu jkfilks@ml.lv

Atrodamies Alberta ielā 11, iekšpagalma vārtu kods ir 358. Izejot cauri arkai uzreiz labajā pusē būs izgaismotas krāsainas kāpņutelpas durvis, pa tām iekšā un uz 7. stāvu pa kreisi, Mansarda durvis būs atvērtas.

Contactinformation

www:
e-mail:
phone:
+371-29332564
address:
Alberta iela 11, Rīga, Latvia

Our team

Small_5.
Edijs Šplīts